"Garainis"
Pie LTV skatītājiem nonācis jauns dokumentālais seriāls "Garainis", kas tapis kā radinieks "Literatūrei", saglabājot radošās komandas kodolu un pamatideju, taču pārkāpjot literatūras robežas un meklējot ceļabiedrus visā plašajā kultūras laukā.
Portālā LSM "Garaiņa" ceļojumi turpinās sarunās, ļaujot ieskatīties arī filmēšanas aizkadros un raidījumā neredzētās ainās.
Henriks Eliass Zēgners: Kā gāja Ķīnas ceļojumā?
Laila Pakalniņa: Vienā vārdā sakot – labi. Es Ķīnā tagad esmu bijusi trīs reizes – pirmajā mēs braucām filmēt, un toreiz bija jocīga sajūta, jo mēs bijām strādnieku rajonā, filmējām ainas karotīšu rūpnīcā netālu no Honkongas. Toreiz režīmu ļoti varēja just – pie robežas plīvoja liels, sarkans karogs… Bet tagad bijām filmu festivālā Handžou pilsētā – tur notiek ļoti labs dokumentālā kino festivāls, ko organizē Ķīnas Mākslas akadēmija. Tur atbalstītāji un padomdevēji ir no būtiskām pasaules organizācijām – MOMA [Modernās mākslas muzejs Ņujorkā], Busanas festivāls [Dienvidkorejā] u.t.t., un viņi veido ļoti labu programmu. Tur skatītāji ir ļoti, kā lai saka, skatīties griboši un arī ļoti gudri. Un tur es viņu režīmu un politiku tā neizjutu. Pie tam programmā nebija nevienas krievu filmas, bet bija vairākas labas ukraiņu filmas.
Kāda tev ir sajūta pēc savu filmu pirmizrādēm dažādās pasaules malās? Es skatos, piemēram, uz Signi Baumani, kas pēc filmas palaišanas vairākus gadus braukā apkārt pa festivāliem un seansiem. Kāds tev ir šis process?
Atbilde ir tādās kā divās daļās. Pirmkārt, ja tu brauc visur pie skatītājiem, tev faktiski izkrīt vismaz gads dzīves – tas sašaurina iespējas strādāt pie nākamās filmas. Tādā ziņā es jūtos labi, jo šobrīd jau strādāju pie nākamās un arī aiznākamās, līdz ar to man nemaz nav šausmīgi daudz laika, lai kaut kur braukātu. Bet, otrkārt, visi šie ārzemju festivāli un seansi, kā lai saka, veicina manu pašapziņu. Tur es patiešām satieku savu filmu skatītājus. Nav tā, ka es šķiroju latviešu skatītājus un ārzemniekus, nē, es orientējos, protams, arī uz latviešiem, bet no pirmizrādēm Latvijā man ir bail. Ārzemēs tā nav.
Man ir sajūta, ka tur mani sapratīs, savukārt te man vienmēr ir tāda kā atvainošanās sajūta: "Piedodiet, es atkal te vienu filmu uztaisīju…"
Citur cilvēki nāk skatīties… nevis ar paša izveidotu priekšstatu, kādai jābūt filmai, uz ko viņi ir atnākuši, bet viņi atnāk un tver to, ko viņiem rāda. Tāda sajūta man ir izveidojusies – īpaši Āzijā.
Piemēram, man ir filma "Ausma", un es atceros seansu Taivānā – man likās, ka tas būs ārprāts, es taču nevaru paskaidrot kontekstu, nevaru prasīt, lai cilvēki zina, kur vispār Latvija atrodas. Tomēr kino ir kino – tas nav domāts, lai kādam sniegtu informāciju, drīzāk tās ir emocijas. Tu sēdi, skaties, mēģini iejusties. Un Taivānā filma ļoti labi aizgāja. Tādās reizēs es pārliecinos, ka kino tomēr ir valoda.
Vai, veidojot filmu, tu domā par to, kādu efektu vēlies skatītājam raisīt?
Nē, tādā līmenī nē. Man tas ir intuitīvs process – gan rakstot scenāriju, gan filmējot. Par skatītāju es sāku domāt montāžas procesā, veidojot filmas ritmu. Taču es neuzskatu, ka man būtu jāsasniedz pēc iespējas lielāks skatītāju skaits. Cilvēki ir dažādi un maniem skatītājiem, visticamāk, vajag apmēram to pašu, ko vajag man. Es neticu mākslai, kas var uzrunāt visus.
Kas tev pašai šobrīd raisa interesi kino – kā skatītājai?
Šovasar sanāca skatīties mazāk, bet es vispār filmas skatos bieži – man ir tāda nepieciešamība, tas ir kā ieelpot gaisu, tāpat kā grāmatu lasīšana. Man ir trīs veidi, kā es skatos filmas – viens, kad es eju uz kinoteātri, tas man patīk, bet tam jāatrod laiks. Otrs veids – kad mani aicina būt žūrijā kādam festivālam, es vienmēr cenšos piekrist, jo tas ir veids kā noskatīties daudz filmu. Trešais veids – tas nav ideāli, bet es skatos filmas arī datorā, un man patiesībā patīk rakņāties pa "Mubi" un atrast kaut ko, ko esmu palaidusi garām. Piemēram, nesen noskatījos Aki Kaurismeki 1994. gada filmu "Tatjana, sargi savu lakatiņu". Pāris dienas atpakaļ vienu Roja Andersona īsfilmu no deviņdesmito sākuma. Un man bija tāds klikšķis. Mēs šobrīd strādājam pie filmas, kas sauksies "Es domāju par kaķi". Pirms kāda laika uz ielas pie atkritumu tvertnes gadījās atrast maisiņu ar eksponētiem fotonegatīviem. Gints [Bērziņš, operators] tos ieskenēja un bija skaidrs, ka mums par to jātaisa filma. Lūk, un Kaurismeki filmā es ieraudzīju sievieti ar fotoaparātu, viņai, šķiet, bija "Smena", un man tur kaut kas ļoti noklikšķēja, vajadzēja noskatīties.
Ņemot vērā, cik daudz tu esi ceļojusi – vai tev ir kāds mīļākais kinoteātris?
Jāpadomā… Savulaik mani ļoti pārsteidza "Castro" Sanfrancisko. Mazliet līdzīga tipa kā "Splendid Palace", sens, grezns, speciāli būvēts kinoteātris. Ir svarīgi, lai kino ir laba projekcija un skaņa, bet tad vēl ir tā kinoteātra aura. Vienalga – tas var būt neliels art-house kino vai multiplekss, bet galvenais, ka tur rūpējas par skatītājiem, par programmu, tad tajās sienās kaut kā tā kā iekodējas, un to var just. Vroclavā ir kino "Nowe Horyzonty", tur ir ļoti laba sajūta.
Domājot par tavām filmām, gribēju pavaicāt – kā, tavuprāt, ir iespējams trenēt vērību?
Vērošanai, manuprāt, ir diezgan senas tradīcijas. Agrāk ļoti bieži bija – un droši vien joprojām ir – tāda parādība kā omes, kas sēž pie loga un vēro pagalmu. Atceros, ka mana ome kādreiz par viņām teica – lūk, paskat, viņa to vien dara, kā sēž pie loga, bet beigu beigās pati kļuva par tādu. Tad nu viņa tur sēdēja un varēja pastāstīt visu, kas ārā notiek, bija pat iedevusi vārdus cilvēkiem, ko nepazina. Tas varētu būt viens no veidiem – sēdēt pie loga, jebkurā vecumā. Daudzi cilvēki pavada ilgu laiku transporta līdzekļos – var vērot to, kas notiek aiz loga.
Bet vēl, protams, mūsdienās ir mobilais telefons, un man patiesībā patīk… man bail lietot vārdu "fotogrāfēt", jo tā nav fotogrāfija, bet es kaut ko caur to piefiksēju. Man kādreiz par to prasa, un esmu teikusi, ka tie ir pieraksti manām nākamajām filmām, lai gan arī tā patiesībā nav, tā vienkārši ir tāda acs trenēšana. Un tajā pat laikā vēlme apstādināt mirkli, piefiksēt laiku. Bieži vien tas, kas mani uzrunā, nav tās dzeltenās lapas vai savādais cilvēks, bet gan gaisma, jo gaisma jau veido tā attēlu. Un ar gaismu ir tā, ka vienu brīdi viņa ir, un tad viņa pazūd, un tas, ko tu redzi, ir ļoti mirklīgs. Man šķiet, ka vērošana ir tāda vērtīga lieta.
Un man liekas, ka garlaikoties ir nehumāni, jo tā tu tērē savas dzīves vērtīgo laiku.
Vai ir kaut kas, ko tu esi sapratusi par gaismu, veidojot kino?
Pirmais – un to es sapratu jau sen – ja tu tiešām gribi skaistu gaismu, ir jāceļas agri. Gaisma ir viss – gaisma ir krāsa, bez gaismas krāsas nav. Un man patīk strādāt ar operatoru, kurš ļoti izjūt gaismu un kam ir prieks ar to strādāt, jo kino – it īpaši spēlfilmās – gaismu ne tikai gaida, bet arī rada, tas ir ļoti būtisks priekšnosacījums kadram.
Es saprotu, ka tas ir muļķīgs jautājums, bet – vai brīdī, kad tu izvēlies, vai strādāsi ar melnbaltu vai krāsainu filmu, tam ir estētisks, intuitīvs vai konceptuāls pamatojums?
Kad ir melnbalta filma, tad vienmēr garantēti kāds prasa – kāpēc? Bet man tā nekad nav bijusi tāda izvēle. Filmas ideja man rodas kā forma. Ideja nekad nav atrauta no formas. Tas, kā es to darīšu, nāk ātrāk par to, ko es darīšu, vai kas tur būs. Sākumā ir vizuāls tēls, un tad, kad viņš rodas, viņš jau ir vai nu melnbalts vai krāsains. Un krāsains – tā arī pilnīgi noteikti ir izvēle.
Tad man ir vēl viens brutāls jautājums. Kas ir labs kadrs?
(Ilgi domā.) Es nevaru ar vārdiem uz to atbildēt, bet tā ir tāda sajūta – tāda kā tirpoņa, kā notirpšanas sajūta. Pēc tam, protams, var analizēt kaut kādas komponentes, kas to ir radījušas, bet… Tas, ko es gribētu teikt par kino vispār, par kompozīciju, par kadru – manuprāt, tas ir kaut kas, kas nevis parāda, un pasaka, bet ļauj nojaust, un tam ir turpinājums. Tad, kad tur nav tikai tas, kas tur ir, bet daudz vairāk.
Brīžiem pilnīgi rodas sajūta, ka ir tādas filmas, kuras veido cilvēkiem, kam ir slinkums lasīt grāmatas – filmas, kas paņem stāstu un vienkārši to ilustrē. Brīžiem ar ļoti skaistām bildēm ilustrē, bet kino valoda ir daudzreiz bagātāka, tā piedāvā daudz vairāk iespēju, nevis tikai vienkārši ilustrēt stāstu. Turklāt šī ilustrācija mums nedod tik daudz, cik mums dod tā pati grāmata, jo tad, kad es lasu grāmatu, tur piedalās mana iztēle, manī veidojas tēli. Tad, kad man viss ir nolikts priekšā – tas, manuprāt, noplicina kino.
Domājot par tavām filmām, man nāk prātā ideja, ka viņas ietver "lēno laiku", lai gan tagad pirms intervijas pārskatot šo un to, es saprotu, ka ritms tavās filmās patiesībā ir ļoti dinamisks. Respektīvi, man tas nemaz nešķiet tik izteikts "lēnais kino". Un tomēr – laiks tur it kā ir sakompresēts, tas piedāvā lēnumu un plašumu. Kādas tev ir attiecības ar laiku savās filmās?
Jau tad, kad es sāku, man likās ļoti būtiski, ka filmas darbībā ir jābūt pauzēm. Nevis tā, ka viss tiek apturēts, bet tā, lai cilvēkam ļautu ienākt darbā un apstāties. Ir viena diezgan slavena kino zinātniece, kas raksta par lēno kino, un viņa uzskata mani kā vienu no paraugiem. (smejas) Bet vispār ir tā – filmēšanā, it īpaši dokumentālajā kino, mēs ļoti daudz laika pavadām stāvot uz vietas un gaidot, mēs it kā tērējam laiku šajā konkrētajā vietā, lai citiem tur nebūtu tik ilgi jāgaida. Un mēs cenšamies tur atrast pašu vērtīgāko, kas tur notiek, paņemt un to iekadrēt, iegriezt filmā iekšā kaut ko no šī laika.
Kas ir tās lietas, kas tev pēdējā laika laikā sagādā prieku?
Lai cik banāli tas neskanētu, bet – uzņemt filmas. Šobrīd, piemēram, mēs esam pēcapstrādes procesā jau minētajai filmai "Es domāju par kaķi". Pirmais variants ir samontēts, vēl jāgaida ziema, jo man tur vajg sauli, sniegu un salu. Bet ne par to ir stāsts. Kad tu sāc filmēt, ir tādas kā… Es negribētu teikt "bailes", bet tu ej un riskē, tāpēc, ka esi kaut ko izdomājis.
Es tomēr pretendēju uz to, ka filma ir māksla, bet, ja tu centies veidot mākslu, tu riskē, jo tas var arī nesanākt.
Ja tu esi amatnieks, kas taisa pēc receptes, tev ir kaut kas, kam sekot, bet man nav receptes. Kopā ar operatoru, mākslinieku un skaņu režisoru mēs kopā riskējam. Un tagad es esmu tādā mirklī, kad man patīk tas, ko mēs darām, man šķiet, ka tur kaut kas ir. Kas tur ir? Es līdz galam vēl nezinu, bet domāju, ka man gandrīz vai ir pamats teikt, ka tas risks ir attaisnojies, un tā ir ļoti laba sajūta.
