ĪSUMĀ:
- Piemineklis rakstniecei Annai Saksei demontēts jau pēc Rīgas Pieminekļu padomes balsojuma.
- Paredzamas nopietnas diskusijas par pārējo Publiskās atmiņas centra iezīmēto sešu pieminekļu pārcelšanu, jo viedokļi par publiskās vides attīrīšanu no nevēlamiem mākslas darbiem ir polāri.
- Asi pret pieminekļu aizvākšanu iestājas Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedras vadītājs Gļebs Panteļejevs, kurš šo lēmumu tēlaini dēvē par "kulturālo kastrāciju".
- Pieminekļu pārcelšanas aktīvisti uzskata, ka Rīgas centrs no "nepareizajiem" pieminekļiem jāatbrīvo valsts nākotnes labā, uzsverot īpašo bīstamību, ko rada dzejnieka Aleksandra Puškina skulptūra Kronvalda parkā.
Annas Sakses piemineklis jau demontēts
Akmeņkalim Dzintaram Gailim pietika ar Rīgas domes Pieminekļu padomes lēmumu, lai izlemtu, ko darīt ar turpat līdzās Gaujas ielā 1 uzstādīto pieminekli rakstniecei Annai Saksei: "Piektdien tie čaļi pieņēma to lēmumu, ka ir jāvāc nost. Svētdien bija silts, notīrījām sniegu un ievedām iekšā. Kaut ko jau noteikti vajag novākt, bet šī dāma nu diez vai briesmīgi traucēja kādam. Tā ir mana doma." Līdzīgi domā arī akmeņkalis Vladimirs Zlobins, kurš pirms 50 gadiem palīdzēja amatiertēlniecei Aleksandrai Sakšai-Fišerei veidot pieminekli Annai Saksei. Akmeņkalis stāsta, ka tas jau reiz esot izglābts no nokļūšanas mēslainē, uz kurieni to divtūkstošo gadu sākumā lūdza nogādāt rakstnieces Mežaparka nama jaunie saimnieki: "Šoferim deva uzdevumu aizvest uz izgāztuvi. Kā notika brīnums un viņš neaizveda, bet atveda uz šejieni, uz kombinātu "Māksla"? Es pat nezinu, kas bija tas vadītājs."
Rindā vēl stāv akmens Upītis, Sudraba Edžus un citi
Piemineklis Annai Saksei ir viens no septiņiem, kas iekļuvis Publiskās atmiņas centra izveidotajā sarakstā par Rīgas publiskajā vidē joprojām eksponētiem objektiem, kas slavina komunistisko totalitāro režīmu, PSRS okupācijas varu un kara ideoloģiju. Centra pētnieks Didzis Šēnbergs ir pārliecināts, ka no galvaspilsētas centra ir jāpazūd visiem septiņiem:
"Mums ir ļoti būtiski šajā starptautiskajā situācijā konsekventi pildīt Satversmes un citu likumu normas, kas kopīgi parāda, ka sabiedrība pietiekami nelokāmi, bet mierīgi nosoda totalitāro režīmu.
Šis nav jautājums par literāro mantojumu, mākslu, literāro nopelnu svēršanu kopā ar politisko darbību totalitārā valstī. Neviens nedz noliedz, nedz analizē atsevišķu personāžu mākslinieciskos talantus vai ieguldījumu kādā sfērā."
Tiesa, Gaujas ielas akmeņkaļi ar Sakses pieminekļa ievilkšanu sētā varēja nesteigties.
Pieminekļu padomes lēmums, kas paredz no Rīgas centra aizvākt pieminekļus arī rakstniekam Andrejam Upītim un krievu dzejniekam Aleksandram Puškinam, ir tikai konsultatīvs.
Vienlaikus padomes ieskatā piemineklis rakstniekam Sudrabu Edžum būtu jāatstāj. Šajā jautājumā vajadzīgs domes lēmums.
Politiskās cīņas par nevēlamo pieminekļu novākšanu vēl priekšā
Pagaidām grūti prognozēt, kāds būs Rīgas pašvaldības deputātu lēmums. Rīgas pieminekļu padomē diskusijas pirms gala balsojuma ilga trīs stundas. Deputāts Māris Mičerevskis ("Kods Rīgai" ) bija viens no astoņiem Pieminekļu padomes pārstāvjiem, kurš balsoja par pieminekļu aizvākšanu:
"Ja mēs paskatāmies uz to Upīša pieminekli. Milzīgu, pašā centrā pie Kongresu nama, tur ir pilnīgi skaidrs, ka tas piemineklis nav likts par to, ka viņš sarakstījis "Sūnu ciema zēnus". Tas piemineklis ir likts par to, ka viņš ir bijis pie Staļina, tikai par to.
Un tad, ja mēs skatāmies, centrā pieminekļi ir tāda mūsu vizītkarte; mums atbrauc ciemiņi no ārzemēm, no Kanādas, varbūt kādreiz pēc kara atbrauks Zelenskis. Viņš prasīs: kas ir tas lielais cilvēks? Viņš arī cīnījās par jūsu brīvību?"
Deputāts Ivars Drulle ("Par!/Progresīvie") bija starp sešiem, kas balsoja pret: "Mans balsojums "pret" galvenokārt balstījās uz to, ka vēstures interpretācija visu laiku mainās.
Šī pati Pieminekļu padome gadu atpakaļ balsoja ar 11 pret 2 par Upīša pieminekļa atstāšanu. Šī pati padome, faktiski lielākā daļa šo pašu cilvēku, tieši gadu vēlāk balsoja 6 pret 8, ka viņu vajadzētu noņemt nost.
Un mēs redzam, ka veids, kā mēs skatāmies uz vēsturi, visu laiku mainās."
Pret pieminekļu aizvākšanas otro vilni asi iestājas mākslinieku aprindas
Kamēr Uzvaras parka pieminekļa smailes spridzināšana lielākajā daļā patriotiski noskaņotās sabiedrības nekādu pretestību neizraisīja, jaunie Publiskās atmiņas centra iecerētie plāni netiek uztverti ar vispārēju atzinību. Pret pieminekļu revidēšanas otro vilni asi iestājas Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedras vadītājs Gļebs Panteļejevs: "Pirmajā vilnī, kas bija pēc Uzvaras pieminekļa nojaukšanas, tur bija skaidrs saraksts ar skaidriem kritērijiem, un to izstrādāja valsts, un bija parametri zināmi. Sirpji, āmuri, ķiveres, automāti, simbolika, agresīvā nozīme, agresīvie vēstījumi, totalitārā režīma slavināšana... Tieši tā arī bija noformulēts, un tur bija skaidrs.
Tagad mēs ejam uz to, ka par kritēriju kļūst aktīvistu iedomas vai, es pat teiktu, halucinācijas. Jebkurā objektā, ļoti vēloties, var ieraudzīt nezin ko."
Mākslas zinātniece Astrīda Rogule skuptūru aizvākšanu tulko kā nāves sodu izraudzītajām personībām: "Okupācijas piemineklis ir pilnīgi kas cits. Bet kā jūs varat pateikt, ka Anna Sakse ir bijusi tik ļoti ar ideoloģiju pārņemta, ka viņa ir šādā veidā jāsoda? Vai Sudrabu Edžus? Kā tad mēs tagad vairs nelasīsim "Pasakas par ziediem" vai arī nestāstīsim bērniem stāstu par Dullo Dauku, kas ir vispār tāds latviešu simbols? Un vēl viena lieta. Lai pirmais met akmentiņu tas, kurš pats bez grēka. Mēs redzam mūsu politiķus, kuri maina savas partijas kā cimdus, mēs redzam, ka daudzi no mūsu politiķiem, piedodiet, ir bijuši komjaunieši un vēl jo vairāk, daudzi ir bijuši partijas biedri. Nu ko, tagad viņiem ir liegts piedalīties Latvijas valsts attīstībā?"
Publiskās atmiņas centrs aizstāv nolemto pieminekļu izvēli, taču tos neiznīcinās
Publiskās atmiņas centra pētniekam Didzim Šēnbergam kritēriji, kāpēc jāaizvāc Sakse, Upītis un Sudrabu Edžus, ir ļoti skaidri:
"Latvijā nevar būt publiskajā ārtelpā pieminekļi personām, kas 1940. gadā brauca uz Maskavu pie Staļina, Vorošilova un Molotova lūgt uzņemt Latviju Padomju Savienībā.
Tāpēc, ka sevi aizsargātspējīga demokrātija nedrīkst atļauties koķetēt ar totalitārās varas nesēju slavināšanu vai godināšanu vienā vai citā veidā. Šajā lietā vispār nav nekādu jautājumu par personām, kuras varētu dēvēt par ikdienas kolaborantiem vai literātiem, māksliniekiem, kas deva nodevas vai dzīvoja sarežģītos apstākļos."
Rīgas pieminekļu aģentūras direktors Gunārs Nāgels uzsver, ka pagaidām neviens no sarakstā nokļuvušajiem pieminekļiem netiks iznīcināts:
"Vārds "iznīcināšana" netika minēta padomes lēmumos, un pieminekļa pārvietošana, par ko tagad daži tik ļoti skaļi sūdzas, tā nav neparasta lieta.
Andrejam Upītim šī nav oriģinālā [uzstādīšanas] vieta, bet daudzi arī ir aizmirsuši par Blaumaņa ceļojumiem. Blaumaņa piemineklis oriģināli tika uzcelts tuvu tai vietai, kur tagad ir, ne gluži tai pašā vietā, tālāk no kanāla. Varbūt gandrīz divreiz tik tālu no kanāla tika uzcelts, un 1938. gadā tika pārvietots uz mazo skvēriņu pie Blaumaņa un Barona ielas tur, kur Pērses iela sākās. Pēc kara izdomāja, nē, tur nav viņam īstā vieta."
Pieminekļu aizsargātāji aicina nebaidīties no pagātnes
Šajā gadījumā gan pieminekļu pārcelšana nebūs labākās vietas meklējums, bet cenšanās tos paslēpt tālāk no acīm. Mākslas zinātniece Astrīda Rogule domā, ka pieminekļu pārvietošana drīzāk atklāj nevis sabiedrības nosodījumu, bet bailes:
"Pārvietošanas akts ir kā tādas bailītes: Ak, dievs, kas tad nu? Ko par mums padomās, ja pie mums vēl būs Anna Sakse? Romieši par to nedomāja, viņiem bija Kaligula un viņiem bija Nerons, jo viņi gāja uz priekšu, viņi zināja, ka tā ir vienkārši viņu vēsture un viss."
Tēlnieks Gļebs Panteļejevs ir pārliecināts, ka tā ir ilūzija, ka, aizvācot pieminekļus, atmiņas pazudīs: "Varbūt man tā ir komfortablāk apzināties to, ka komunisti un impēristi vairs nav mūsu publiskajā telpā, bet tā ir ilūzija, jo tas nekur nepazudīs. Un, lai to nepieļautu, tur ļoti labi viss jāatceras, tieši otrādi, nevis jāiznīcina un jāmēģina kļūt par tādiem mankurtiem, kas ir bez atmiņas un tikai ar šo brīdi dzīvo, un ar ļoti selektīvu vēsturisko atmiņu."
Rīgas domes deputāts Drulle par labu pieminekļu paturēšanai savās vietās min Vācijas Reihstāga piemēru: "Kā mēs zinām, padomju armija iegāja Berlīnē, bija kaujas, un viņa bija Reihstāgā, uzvilka sarkano karogu ar sirpi un āmuru. Un tad visi tie padomju karavīri, kas nu tur bija, parakstījās uz Reihstāga sienām, Vaņa, Petja, Volodja no Permas: "Es te biju, 1945. gads." Kad Reihstāgu atjaunoja, tika pieņemts lēmums, ka viņi visus šos ogles rakstījumus atstāj. Viņi atstāja Berlīnes centrā, Reihstāgā visus Vaņas, Petjas nākamajām paaudzēm, lai cilvēki zina, ka šeit ir bijusi padomju armija, viņi te bija, atnāca, parakstījās, un tas viss redzams. Es domāju, ka tas ir svarīgi – vienkārši skatīties uz savu vēsturi un nebaidīties no tās."
Latviešiem raksturīgi nepatīkamās pagātnes liecības iznīcināt
Tiesa, latviskā tradīcija ir atšķirīga. Pagātnes liecības ar politiķu lēmumiem iznīcināja arī pēc Pirmā pasaules kara. Daļa Vecrīgas vēsturiski vērtīgo namu gāja bojā nevis kara, bet miera laikā. Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma nacionālisma vārdā tika nojaukti veseli kvartāli. Pašā Vecrīgas sirdī nojauca desmitiem viduslaikos būvēto māju, lai izveidotu Doma laukumu, kuram toreiz deva 15. maija vārdu. "Jā, tā var darīt, bet atkal ir jautājums, cik daudz vērtīga aizgāja bojā kopā ar to visu, ko mēs gribējām, skaistu mērķu vadīti. Ir jāskatās uz priekšu, un
Latvijā ļoti bieži pārmet to, ka mēs skatāmies atpakaļ kā tāds princis Harijs: mēs apzināmies sevi kā tādu drausmīgi nospiestu bērniņu, upuri, un mēs nedomājam par to, ko darīsim uz priekšu," uzskata mākslas zinātniece Astrīda Rogule.
Pieminekļu pārcelšanas atbalstītājs, Rīgas domes deputāts Māris Mičerevskis uzskata, ka aktīvās rīcības pamatā ir rūpes par nākotni:
"Tajā pašā pieminekļu sēdē Mitrofanovs no Latvijas Krievu savienības, piemēram, izteica tādu zīmīgu frāzi, ka nevajag ņemt šos pieminekļus nost, jo mainīsies vara un tad jau viņi būs jāliek atpakaļ.
Un tas jau ir tas, ko šie pieminekļi nozīmē. Jo tās ir tās gaidas, tā iezīmētā teritorija, kura tā kā gaida atpakaļ to Krievijas varu, un, protams, ja mēs dzīvojam savā burbulī, kur īpaši nesaskaramies ar šiem cilvēkiem, kuri gaida to varu..." Tāpēc no Rīgas centra ir jāpazūd arī Puškina skulptūrai, lai gan dzejnieks nomira trīs gadus pirms laika, kad pirmo reizi publiskajā telpā parādījās jēdziens "komunisms".
Puškins un "kulturālā kastrēšana"
Publiskās atmiņas centra pētnieks Didzis Šēnbergs no visa saraksta tieši Puškina pieminekli uzskata par sabiedrībai bīstamāko: "Mums taču nav noslēpums, ka Krievijas Federācijā eksistē slepenie dienesti. Tie organizē dažādas sabiedrības grupas, lai viņas destabilizētu Latvijas sabiedrību un radītu internalizētus punktus, kuriem varētu pieslēgties un kurus varētu pēc tam vadīt ar dažādiem emocionāliem motīviem.
Viss, kas ir saistīts ar Puškina tēla virzību Rietumu pasaulē vienā vai citā veidā, ir saistīts ar Krievijas imperiālisma idejas eksponēšanu.
Ārkārtīgi interesanti, ka sakritība – Melnkalnē tieši tas pats tēlnieks ir uzlicis ļoti līdzīga stila Puškinu par to pašu Maskavas naudu. Pēc vienotas shēmas."
Tēlnieks Gļebs Panteļejevs tomēr aicina uz skulptūrām vairāk skatīties kā konkrētu tēlnieku mākslas darbiem:
"Pieminekļu nojaukšana ir tāda erotiska padarīšana. Ļoti aizraujoša. Tanī brīdī, kad tas piemineklis tiek nogāzts, notiek hormonāla iešprice organismā organizētājam vai tam, kas to vēlējās. Labsajūta paaugstinās. Izdalās endorfīns. Un gribas vēl.
Jautājums ir, kā tas kļūs par precedentu turpmākai eskalācijai un vispār tādai kulturālai paškastrācijai, es pat tā to nosauktu. Tagad tieši tas arī notiek, jo, vienkārši dzēšot ārā veselu kultūras slāni, mēs sevi kastrējam lielā mērā. Kulturāli kastrējam, protams."
