Māris Martinsons ir godalgots kino režisors, producents, montāžas režisors, scenārists un arī rakstnieks ar savu radošo rokrakstu. No 1991. līdz 2010. gadam viņš dzīvoja Lietuvā, un 2008. gadā par tur tapušo cilvēku migrācijas tēmai veltīto tēmu "Nevajadzīgie ļaudis" saņēma Labākā režisora balvu Šanhajas starptautiskajā kinofestivālā Ķīnā. Lietuva šo filmu izvirzīja arī Amerikas Kinoakadēmijas balvai jeb "Oskaram" kategorijā "Labākā filma svešvalodā". Pēc gada "Nevajadzīgie ļaudis" saņēma labākās spēlfilmas "Lielo Kristapu". 2010. gadā gan Lietuvā, gan Latvijā tika prezentēta Martinsona otrā spēlfilma "Amaya", kurā galveno lomu atveido izcilā Japānas aktrise Kaori Momoi. Šo filmu Amerikas Kinoakadēmijas balvai kategorijai "Labākā filma svešvalodā" izvirzīja jau Latvija. Sadarbība ar Kaori Momoi turpinājās arī spēlfilmās "Oki – okeāna vidū" un "Maģiskais kimono". 2018. un 2019. gadā Māris Martinsons pievērsās Latvijas ziemas gadskārtu svinību tēmai, radot romantiskas komēdijas "Jaungada taksometrs" un "Jaungada taksometrs 2". Bet 2021. gadā kino ekrāns ieraudzīja vēl vienu romantisku komēdiju "Saki jā!". Tagad pie saviem skatītājiem dodas vēsturiskā spēlfilma par Pirmajiem latviešu dziedāšanas svētkiem "Zeme, kas dzied’, kuras scenārija līdzautors ir Dainis Īvāns. Māris Martinsons ir teicis: "Tajā brīdī, kad viss ir saslēdzies, tev ir jārealizē kopējā ideja, tev ir jābūt radoši uzlādētam. Tam ir jānotiek filmēšanas brīdī, jo tu saproti, ka pēc tam vairs nebūs nekāda veida, kā iepūst dzīvību tajā, kas vēlāk parādīsies uz ekrāna."
Henrieta Verhoustinska: Man prieks sveicināt kino režisoru Māri Martinsonu. Sveiks!
Māris Martinsons: Sveika!
Tātad, radošais lādiņš visā filmas procesā. Vai "Zeme, kas dzied" ilgajā… Cik gadu ilgajā?
Ideja radās 2017. gadā, sākām reāli kaut ko darīt 2020. gadā – gandrīz pieci gadi.
Šajā piecu gadu procesā izdevās visu laiku saglabāt to radošo lādiņu, par kuru tu runāji?
Jā. Ar radošo lādiņu ir tā, ka man kaut kādā ziņā ir vieglāk to noturēt, jo esmu gan scenārija autors, gan režisors, gan arī montāžas režisors. Tas process, lai arī pietiekami ilgs, bet, dzīvojot tikai tajā, saprotot, ka tu tikai tam velti to laiku, tu it kā visu laiku tajā arī esi. Es tagad ieklausījos tajā frāzē, ko esmu teicis par to lādiņu – iespējams, ka tas lādiņš bija tik liels pašā sākumā, ka viņš līdz pat pašām beigām noturējās, noturēja to savu enerģiju, un, sākot montēt filmu, man visu laiku bija iespēja atgriezties kaut kādos posmos, kaut kādās vietās, kur scenārists Martinsons kaut ko ne tā ir izdarījis. Vissāpīgāk bija atgriezties vietās, kur režisors Martinsons kaut ko laukumā tajā brīdī ir izdarījis tā, kas pēc tam ir jālabo. Montāžas process nekad nav viegls, bet ir tādas situācijas, kurās tu saproti, ka tev ir jāatrod veids, kā. Un varbūt tas ir kaut kas tāds, kas montāžas procesā ir tas maģiskais. Es jau kādreiz sāku kā montāžas režisors. 1989. gadā bija mans pirmais montāžas darbs, kad es samontēju nofilmētu materiālu, un tajā brīdī man iekšā kaut kādas stīgas novibrēja, un es sapratu, ka tas ir kaut kas tiešām neparasts. Tas brīdis, kad, saliekot divus atsevišķus kadrus, pēkšņi viņi saslēdzas kopā un veido domu.
Ja man jautātu tādus spēcīgākos un skaistākos brīžus visā šajā posmā, bez šaubām filmēšana, daudzas tikšanās ar cilvēkiem, bet īstenībā man tie visspilgākie brīži ir, montējot filmu. (..)
Var just, ka šis [montēšanas] periods tev ir bijis vissvaigākajā atmiņā, jo tas tev ir bijis tikko. Bet, runājot tieši par filmas "Zeme, kas dzied" saturu, vai var teikt, ka tā ir ne tikai par koru kustības, bet arī par nācijas dzimšanu?
Ja sākotnēji bija doma par to, ka jāizveido filma par to, kā izveidojās dziedāšanas svētki, tad, sākot strādāt un domājot par atsevišķām epizodēm, kopā ar Daini Īvānu mēs nonācām pie pilnīgi citām lietām, kas tajā laikā paralēli notika. Tās nebija virspusējas, bet tās atklājās, sākot ceļu ar cilvēkiem, kas strādāja pie tiem svētkiem. Ieskatoties laikā, ieskatoties to cilvēku domās un tajā, kas notika apkārt, mēs nonācām pie daudz svarīgākām tēmām – ne tikai par to, kā izveidojās dziedāšanas svētki, ne tikai par to, ka tas ir ceļš no tumsas uz gaismu, bet kaut kādā veidā tas ir arī pamošanās un apjausmas ceļš, ka mēs nevis vienkārši šeit dzīvojam, bet ka mēs esam kopība, mēs esam latvieši un Latvija. Tajā brīdī, kad izskanēja "Dievs, svētī Latviju!", pirmo reizi izskanēja arī vārds "Latvija", lai arī viņa fiziski vēl neeksistēja. Un cilvēku apjausma no tā brīža sākās un turpinās arī šodien.
Intervijā Dairai Āboliņai pirms teju diviem gadiem tu teici: "Nav tā, ka Dziesmu svētki ir bijuši mūžam. Nav tā, ka bija saule, ozols un Dziesmu svētki."
Es tā teicu?
Jā.
Tā bija tā sākotnējā atziņa – sākot darbu pie dziedāšanas svētkiem, es konstatēju, ka līdz tam neviens par to nav runājis un nav to izcēlis. Tad es sapratu, ka kaut kādā veidā cilvēki uzskata to par pašsaprotamu lietu. Dziesmu svētki ir kaut kas tāds, kas atkārtojas, atkārtojas un atkārtojas, un kaut kā neviens nav apskatījies to brīdi, kad viņu vēl nebija. Kas bija tad? Kāpēc tie radās, un kāds ir svētku ceļš līdz šodienai?
Tas mani vēl vairāk mudināja domāt par to, ka, iespējams, ir vēl kaut kādas lietas, pie kurām mēs esam pieraduši, kas mums liekas pašsaprotamas, bet īstenībā viņas vajadzētu apjaust un saprast, kāpēc tās mums ir. Jo tā pašsaprotamība cilvēkus kaut kādā veidā nonivelē.
Iemidzina.
Iemidzina, un varbūt pat jautājums ir par to, ka ir svarīgas lietas, kuras nedrīkst kļūt pašsaprotamas. Dziesmu svētki ik pēc kāda laika atkārtojas, un tajā brīdī notiek tautas atdzimšana, tautas kopīga vienošanās dziesmā. Pirmajos dziedāšanas svētkos piedalījās mazliet vairāk par tūkstoti no Vidzemes un Kurzemes. Viņi sabrauca kopā un brīnījās par to, ka viņi visi tās pašas dziesmas dzied un vēl kopā. Tagad daudz lielāks pulks sabrauc arī no ārzemēm, un es ļoti gribētu domāt, ka tā sajūta, ka mēs esam visi kopā, nedrīkstētu būt kā ieradums. Tam būtu jābūt atklājumam katru reizi.
Re, mēs vēl aizvien esam kopā – tai ir jābūt svaigai sajūtai, neskatoties uz to, ka tai tradīcijai ir jau vairāk nekā 150 gadu.
Māri, filmas pirmizrāde tika atlikta. Kas bija tas lielākais klupšanas akmens?
Es nesauktu tos par klupšanas akmeņiem, jo bija piecas filmas, kuras 2020. gadā saņēma Nacionālā kino centra finansējumu. No tām pirmās divas iznāca samērā ātri, mēs esam trešie. Neskatoties uz to, ka vēsturiski un visādi citādi sarežģītākie. Ceturtā filma parādīsies jau drīz, bet piekto mēs vēl gaidām – iespējams, ka nākošajā gadā parādīsies. Tā ka es domāju, tas vairāk liecina par to, ka nevis katrā projektā ir kaut kas [neizdevies], bet ka mēs visi nokļuvām vienā laika posmā, kurš to procesu mums visiem izdarīja sarežģītāku. Lai arī mēs nevaram salīdzināt tās filmas, jo viena filma ir par 90. gadiem, viena filma ir par mūsdienām, (..) mums bija jābūvē gandrīz visas dekorācijas, un mums vajadzēja filmas titros vairāk par diviem tūkstošiem cilvēku ielikt, bet mēs visi izdzīvojām to, ko izdzīvoja visa sabiedrība. Ja sākumā bija kovids, un mēs ar to tikām galā, vissliktāk bija tam posmam tikt cauri, kad sākās karš Ukrainā. (..) Mums bija jāstrādā, mums bija jādomā, kādā veidā tajos apstākļos filmu pabeigt. Sākotnēji mēs zinājām, ka nebūs viegli, jo mums bija trīs gadalaiki. Tas bija uzreiz skaidrs, ka būs.
Bet, pateicoties komandai un kopīgiem spēkiem, man pēc filmas pirmizrādes pienāca klāt mana pirmā asistente Laura un teica – tu zini, tava filma ir viena no retajām, kurai aiz kadra palika ļoti maz materiāla. Gandrīz viss, ko mēs nofilmējām, ir arī filmā. Tas liecina par to, ka mēs ļoti koncentrējāmies.
Bijāt rūpīgi izplānojuši.
Man jāatzīstas, ka viena filmēšanas diena tur tomēr nav.
Okej.
Tas nav okej. Es nezinu, vai ir Latvijā kāds režisors, kurš varētu teikt – es zinu, kā taisīt vēsturiskās filmas. Katrs vēsturiskais laika posms ir citādāks. Sākot filmu, tu jau nezini, kas tevi gaida.
Māri, kur tu redzi savas filmas vietu Dziesmu svētku kino topogrāfijā? Hronoloģiski tā nostājas pašā sākumā.
Jā, hronoloģiski pašā sākumā. Tas varētu būt vairāk jautājums par kaut kādu stereotipu laušanu vai apstiprināšanu. Es domāju, ka jebkuru mākslas darbu sākot taisīt, tu izej cauri tam [laika] posmam. Skatoties, kas ir apkārt un kas par to ir, un pēc tam jau laikam ir iekšējā vai intuitīvā izvēle, vai tu apstiprināsi kaut kādus stereotipus un papildināsi, vai, tieši otrādi – tu esi atradis kaut ko citu. Mūsu gadījumā viens no stereotipiem bija tāds, ka latvieši ir dziedājuši jau no aizseniem laikiem un gribējuši dziedāt kopā. Un ka viņiem ir tikai jādod iemesls, un viņi ies un visi dziedās. Sākot darbu pie filmas, mēs sapratām, ka, jā viņi dziedāja baznīcās, krogos. Tad sāka veidoties arī dziedāšanas biedrības. Lielākoties pamats [dziedāšanas svētkiem] bija dziedāšanas biedrības, kas tālāk to veicināja. Vairāku dziedāšanas biedrību statūtos un vēstulēs, lai atļautu viņas dibināt, bija rakstīts, ka biedrība tika dibināta, lai veicinātu tikumību, atturētu no dzeršanas, no azarta spēlēm – tas nozīmē dot kaut kādu citu perspektīvu.
Un mūsu filmā man bija ļoti svarīgi parādīt to, ka Dziesmu svētki bija tas, kas deva cilvēkiem to pilnīgi jauno apjausmu ne tikai dziesmai, bet vispār arī savai būšanai kopā.
Tas ir ceļš no tumsas uz gaismu. Mēs sākam februārī un beidzam jūnijā, kad bija Dziedāšanas svētki. Pirmie Dziedāšanas svētki 1873. gadā bija zīmīgi ar to, ka tur piedalījās arī sievietes. Līdz tam Igaunijā, Baltvācu dziedāšanas svētkos dziedāja tikai vīru kori. Un arī tas bija viens no tādiem iemesliem filmā izveidot līniju par jauno sievieti, par meiteni, kura ļoti grib dziedāt, bet tur ir tikai vīru koris. Tomēr gribējās domāt, ka cilvēkiem tas nebija tik viegls posms, ņemot vērā, ka tie svētki bija jūnija beigās, kad ir viskarstākais darba laiks. (..) Pie tam, tas bija pēc Jāņiem. Tātad ir karsts darba laiks, ir Jāņu laiks, kas nav viens vakars pasēdēšanai, bet gan vesels laika posms. Un uzreiz pēc Jāņiem ir Rīga. Un tomēr viņi atbrauca. Un tomēr viņi bija klāt. Un tas ir tāds kā tautas pamošanās stāsts, izaugsmes stāsts. Vienkārši runājot, tu nonāc pie tā, ka cilvēkiem gribas redzēt tādu kā pasaku.
Tieši par to domājot, kas, piemēram, atšķir tavu filmu no "Kolektīva"? "Kolektīvs" ir ironisks seriāls. Tas ironiski atklāj dažādas parādības, kam Dziesmu svētki ir kā katalizators. Bet tavai filmai piemīt tāds cildens patoss, ko vēl vairāk uzsver Jēkaba Jančevska tā cildenā, cēlā, himniskā mūzika. Šī bija noteikti tāda apzināta izvēle – runāt par to ar šo cildeno patosu, nevis kaut kā piezemēti vai varbūt ar ironiju palūkojoties uz dažām norisēm.
Es domāju, ka tā līnija, kas ir laukos cilvēkiem, ir pietiekami piezemēta. Bet tā mūzika, ko mēs mēģinājām ar Jēkabu [Jančevski] filmā ienest iekšā un kas arī tagad dzīvo savu dzīvi, vairāk raksturo to, kas ir gaisā. Viņa vairāk raksturo to, ko cilvēki vēl nezina, ko cilvēki vēl nejūt. Bet tas ir tas, ko mēs, atskatoties vēsturē uz to posmu, redzam, cik tas bija jaudīgs. Tādā ziņā mūzika ir ļoti spēcīgs veids, kā cilvēkam likt to nevis saprast, bet emocionāli sajust. Tas varbūt pat ir labi, ja nolasās tas patoss, jo vēl viena doma, taisot šo filmu, bija tāda, ka tas ir stāsts ar labām beigām.
Tas ir liels veiksmes stāsts. Tas ir stāsts, kuram vajadzētu cilvēkā veidot pacilātības sajūtu, lepnuma sajūtu par to, ka tu esi šeit, ka tu esi to cilvēku pēctecis kaut kādā ziņā. Un mūzika ir viens no tiem elementiem, kas liek to just.
Es domāju, ka uz to strādā arī principā visi filmas elementi. Bet, zini, ka man mazliet pietrūka? Un šajā ziņā vinnētājs bija [aktiera] Andra Buļa [attēlotais] Rihards Tomsons, kuram bija šī personiskā līnija – bija šī slimās sievas līnija, un tiem pārējiem it kā vispār nebija nekādas privātās dzīves. Tas drusciņ viņus padarīja par tipāžiem, kas mums ir kaut kādās konkrētās vēsturiskās lomās. Un, starp citu, Andrim Bulim, līdzās Aināram Ančevskim, ir ļoti spožs aktierdarbs šajā filmā.
Es priecājos to dzirdēt. Viss process bija ļoti smags un sāpīgs, kad es sapratu, ka ir ļoti daudzas lietas, ko es nevaru ielikt filmā. No ļoti daudz kā vajadzēja atteikties. Jau šobrīd filma ir divas stundas un 23 minūtes gara. Pirmais mans scenārijs bija uz vairāk nekā 200 lapām. Un arī tas vēl nebija gala variants – tas vēl bija, pirms es satikos ar Daini Īvānu. Tas bija tas, ko es biju ielicis iekšā, uzrakstījis, izjutis tajā. Un tas vēl bija bez visām vēsturiskajām kolīzijām.
Ja man jautātu, par ko es visvairāk pārdzīvoju, es pārdzīvoju par to, ka nevarēju katram no tiem varoņiem iedot stāstu.
[..] Pirmkārt, par vēsturiskajiem tēliem nevar atrast daudz vēsturiskus materiālus. Mums par Tomsonu, par Baumani bija jāmeklē, par Kalniņu – viņu nav daudz. Fiziski mēs zinām, kas bija tie cilvēki, bet mēs nevarējām to izdarīt. Es vienkārši Baumanim devu mazas norādes uz viņa iekšējo drāmu. Mēs redzējām Baumaņa darbnīcu. Labi, Tomsonam mēs redzējām viņa mājas, bet mēs redzējām Baumani pārdomās, viņa iekšējo lielumu un stiprumu, kad viņš pasaka: "Es vēl pacīnīšos." Tajā brīdī, kad viss ir bezcerīgi. Un tās ir tās norādes uz viņa personīgo dzīvi. Es domāju, Baumanim tā personīgā dzīve, salīdzinot ar Tomsonu, varbūt bija daudz noslēgtāka, lakoniskāka. Bet Tomsons man bija tuvs ar to, ka viņš bija režisors, dramaturgs, aktieris, rakstnieks.
Un temperamentīga personība, spriežot pēc Andra Buļa tēlojuma.
Jā, viņš arī tāds bija. Viņš rakstīja lugas, viņš pats arī tēloja, režisēja – viņš visu darīja. Viņš bija unikāla personība. Cilvēks, no kura ir palicis tikai mazas ieliņas nosaukums Rīgā. Mums ar Daini sākumā bija skaidrs, ka mēs gribam atdot godu šim cilvēkam, kurš ir nepelnīti atstāts novārtā. Man bija ļoti viegli radīt tās epizodes, domāt par viņu gan, radot skumjās un smagās ainas, gan visas pārējās. (..) Bet mana sāpe ir tā, ka par katru no tiem cilvēkiem, īpaši par Kronvaldu Ati [mēs detaļās nerunājam]. Viņam ir viena epizode, kur viņš atbrauc, un pēc tam, kur ir viņa uzruna. Bet viņš ieradās pirms svētkiem, viņš tiešām ieradās tikai pirms pašiem svētkiem. Kronvaldu Atis ir tas cilvēks, kuram būtu jābūvē milzīgs piemineklis, jo viņš ir dižens vīrs.
Tev pašam ir bijusi saistība ar koru kustību, gluži personiska.
Jā, es savā laikā dziedāju zēnu korī, tas bija Skolotāju namā Alunāna ielā. Nevis tas slavenais zēnu koris. Un pēc tam, skolas laikā es sāku dziedāt Kirova rajona jauniešu jauktajā korī. Es tur dziedāju tieši tajā brīdī, kad nomainījās kora vadība un atnāca Anita un Jānis Garanči.
Leģendāri cilvēki.
Viņi atnāca jauni. Viņi nebija mūsu vienaudži, bet mēs viņus izjutām kā savus vienaudžus. Viņi atnāca ar tādu jaunu spēku. Un tajā laikā, [70. gados], kad viņi atnāca, mēs jutāmies kā uz spārniem. Man tas posms bija samērā īss.
Vai tu piedalījies arī Dziesmu svētkos?
Viena no tām lielākajām sāpēm ir, ka 80. gada Dziesmu svētku vasarā man no institūta bija jābūt uz celtnieku vienībā Kamčatkā.
Kolosāli.
Tā ir vistuvākā vieta, kur tu vari aizbraukt. (smejas) Un visas trīs maiņas. Es nezinu, tā bija kaut kāda apstākļu sakritība tajā laikā.
Starp iespējām piedalīties svētkos vai būt tur es to laiku pavadīju pašā tālākajā vietā, kura varēja būt no Dziesmu svētkiem.
Tavai filmai ir mājaslapa Zemekasdzied.lv, kur, starp citu, ierosinu visiem ieiet. Tur ir ļoti daudz, dažādu, interesantu materiālu. Tur ir Artura Krūzkopa vadītas sarunas ar dažādiem ekspertiem, tur ir vēsturnieku, muzikologu, arhitektu rakstīti stāsti saistībā ar Dziesmu svētku vēsturi. Es tur pavadīju diezgan daudz laika, un man bija interesanti tajā visā ielūkoties. Bet, runājot par arhitektiem – Rīgā lielum liela daļa [filmas] ārskatu ir tapusi uz tā viena stūra pie Marijas Magdalēnas baznīcas. Kāpēc tā?
Atkal tu tos sāpīgos jautājumus uzdod. Problēma ar vēsturiskām filmām ir…
Plastmasas logi.
Viss. Katra vieta, kur tu gribi novietot cilvēkus, un tādas vietas ir, prasa lielu pēcapstrādi. Tīrīt vadus. Tev ir, uz vietas atbraucot, jādomā, kas ir lētāk – nozāģēt to zīmi, kas tur ir, kas apzīmē parkingu, vai viņu aizkrāsot pēc tam [pēcapstrādē]. Tie ir vienkārši aprēķini, aprēķini, aprēķini. Ir kaut kādas vietas, kuras tradicionāli tiek izmantotas Rīgā, filmējot gan ārzemju projektus, gan ko citu. Mēs no tā gribējām izvairīties. Teiksim, no Biržas ēkas, Doma laukuma stūra un citām vietām. Un, lai dotu to pilsētas sajūtu, mēs izvēlējāmies šo vēsturisko vietu, kura ir tuvu tam, kas ir bijis. (..) Tas nebija viegli. Mēs filmējām vienu dienu, bet tas ir centrs. Tie ir trokšņi, tās ir saskaņošanas. Ja būtu iespēja, ja būtu budžeti, bez šaubām būtu savādāk. Sākotnējā scenārijā mums bija pirmajā epizodē paralēlā darbība Vērmanes dārzā. Tur vajadzēja pacelties gaisa balonam. Kamēr vīri [Rīgas Latviešu biedrības namā] sprieda, šeit bija paralēli Vērmaņdārzs, kas ir pāri, pretim. Mums bija tāda epizode, kur beigās viņi pienāk pie loga un runājās. Mēs ielikām citu tekstu viņu mutēs, bet tur viņi runāja par to, vai pacelsies, vai nepacelsies balons. Mums bija epizode par to, kā tas balons tiek veidots. Un beigās, tajā brīdī, kad viņi nolemj taisīt Dziedāšanas svētkus, tas balons ceļas gaisā kā simbols – doma ir palaista gaisā. Tur bija tāds kadrs, kur viņš paceļas gaisā un lido virs Rīgas, un vēl pēdējais kadrs no Pārdaugavas puses, kā tas balons ceļas virs Rīgas, un tad ir uzraksts "Zeme, kas dzied". Bez šaubām, tas ir atsevišķs budžets. Un man liekas, ka viena no tādām svarīgākajām lietām, kas būtu bijusi – tajā brīdī, kad parādītos uzraksts "Zeme, kas dzied", tā būtu 45. minūte filmā. (smejas) Tad mēs saprotam, ka tas nav tas mērogs. Nu nevar visu salikt. Kā ir, tā ir.
No kaut kā nācās arī atteikties.
No daudz kā.
Bet nenācās atteikties no latviešu kormūzikas pamatlicēja Jāņa Cimzes tēla. Filmā Jāni Cimzi atveido Ģirts Ķesteris. Ko no Jāņa Cimzes idejām jums izdevās ienes šajā filmā?
Pirmkārt, pētot to posmu, kad tika veidoti svētki, Cimze uz Rīgu brauca ļoti reti. Viņš pārsvarā sūtīja vēstules. Viņš bija to cilvēku vidū, kurš uzskatīja, ka ir par ātru taisīt svētkus. Viņš bija ļoti piesardzīgs, un viņš mēģināja [citus] atrunāt. Skatoties saraksti ar Rīcības komiteju un ar Rīgas Latviešu biedrības vīriem, viņš bija tajā pusē, kas domāja, ka svētki ir vajadzīgi, bet tam vajag daudz nopietnāk gatavoties. Un, iespējams, tāpēc viņš samērā reti brauca – tas viņam bija samērā smags posms. Viņš dzīvoja savā pasaulē un, pasakot to, ko viņš domāja, goda mielastā, viņš izpelnījās nežēlestību no Kronvaldu Ata. Varbūt kaut kādā veidā viņam neizdevās pateikt to, ko viņš gribēja, bet man gribētos domāt, ka viņš bija patiešām ļoti saviļņots un izjuta laimes brīžus, dzirdot to dziedājumu, jo svētki izdevās. Tīri cilvēcīgi ir grūti spriest. Bet, bez šaubām, ka bez Cimzes nevar runāt vispār par pirmajiem svētkiem vai par repertuāru. Laukos, kad izvēlas dziesmas, viņa vārds tiek [filmā] pieminēts, un arī dziesma "Rota" tiek pieminēta. Mums ir epizode, kur Cimze ir atbraucis uz pilsētu, un mums gribētos domāt, ka tas tā bija, kaut gan diez vai tā bija. Mēs izmantojām to, ko viņš rakstīja vēstulēs, kādā veidā viņš redz vīziju par virsdiriģentiem – ka jābūt ir diviem. No Kurzemes un Vidzemes. Cimzes nozīme un jēga vispār tajā kustībā ir daudz lielāka, manuprāt, jo mēs uz Cimzi skatāmies no savas puses, bet viņš ir izaudzinājis ļoti daudz igauņu kordiriģentus, ļoti daudz cilvēku, kas to kustību uzturēja. Viņš dibināja arī semināru, kuru beidzis arī viens no filmas varoņiem. (..) Es ļoti priecājos par to nelielo epizodi [filmā], jo mums likās, ka, izmantojot tieši Ģirtu Ķesteri kā aktieri, mēs varam tajā īsajā laikā sprīdī ne tikai pateikt tās domas, ko viņš, mūsuprāt, ir teicis, bet arī caur Ģirta personību un viņa aktierspēli kaut kā nodot to cilvēka sajūtu, kurš no vienas puses jūtas atsumts un nesaprasts, bet no otras – viņš tiešām ir daudz izdarījis, un no trešās puses – viņš tur ir visvecākais. (..) Ja mēs caur filmu pamodināsim interesi skatītājiem vairāk par viņu uzzināt (ir brīnišķīgā Jāņa Erenštreita grāmata), vai ko citu par jebkuru no tiem tēliem…
Mēs neesam vēstures enciklopēdija, mēs neesam vēstures darbs, kurā mums vajag maksimāli daudz pateikt par cilvēkiem, bet tas veicinās cilvēkus uzzināt kaut ko vairāk, piemēram, pameklēt mājaslapā. Mājaslapā mēs sākām apkopot to, ko mēs sapratām, ka tas neiekļūs filmā. Mēs aizejam pie arhitekta par arhitektūru uzzināt, par Baumaņa ēkām. Un pirmajās divās minūtēs viņš atbild uz mūsu jautājumu. Bet tālākās 45 minūtes mēs klausāmies ļoti interesantu stāstījumu par laika posmu un par to, kur vispār ieguļas tas mūsu laiks.
Jā, tā mājaslapa ir ļoti liela pievienotā vērtība filmai.
Un viņa arī būs.
Un vēl ļoti daudz no tā, kas neiekļuva filmā un pat mājaslapā, kas nogūlās Dainim Īvānam uz galda vai manās atvilktnēs, mēs to apkopojam romānā "Zeme, kas dzied. 1873. gads".
Kad romāns būs gaisā?
Viņš šobrīd ir tipogrāfijā. Es gaidu, jo tas ir apjomīgs darbs. Visu šo laiku, taisot filmu, varbūt tas ir tas dzinulis, tā degsme, par ko mēs runājām sākumā, kas uzturēja – ka mēs visu laiku bijām iekšā tajā grāmatā. Mēs ar Daini visu laiku bijām tajā laikā. Mēs likām klāt visu, kas nāca klāt. Montējot filmu, vēl kaut kāds domas nāca klāt. Tas ir romāns, un arī tajā ir atdots gods tiem cilvēkiem, daudz vairāk cilvēkiem, kas tajā laikā bija, izmantojot to stāstu, kā izveidojās Pirmie dziedāšanas svētki.
Runājot par cilvēkiem un aktieriem, vēl viens sāpīgs jautājums. Proti, Aijas Beatas Rjabovskas darbs ar grimu un parūkām, un bārdām, kas, manuprāt, nebija tomēr līdz galam veiksmīgs. Jāsaka, ka man pagāja kaut kāds laiks, filmu skatoties, kamēr es pieņēmu spēles noteikumus, ka viņiem ir šīs parūkas un bārdas, kas ir diemžēl acīmredzamas parūkas un bārdas, lai varētu novērtēt tiešām labos aktieru darbus.
Nu, pirmkārt, jau sākotnēji bija skaidrs, ka mēs tos cilvēkus mēģināsim pielāgot.
Portretiskā līdzība ir svarīga, es saprotu.
Ir svarīga. Mums bija ļoti rūpīgs darbs ar mākslas departamentu un filmas mākslinieku Mārtiņu Kalseru, veidojot interjerus. Mums bija gāzes degļi, mums bija Katrīnas Liepas kostīmi, kas bija šūti speciāli filmai. Un arī, domājot par viņu [bārdām un parūkām], tas bija domāts ļoti rūpīgi. Un es tagad mēģinu saprast, kuras bija tās vietas, kur tas varēja tādā veidā…
Nu, visvairāk, protams, tuvplānos.
Man ir grūti komentēt.
Un tuvplānu tur ir daudz.
Man ir grūti komentēt, jo es esmu kaut kādā ziņā ļoti pieradis pie materiāla un pie tā, kas tur ir. Un man ir grūti šobrīd sevi iedomāties cilvēka vietā, kurš pirmo reizi ierauga filmu un uzreiz uztver visu, uzreiz skatās uz lielākā ekrāna, kas mums ir Latvijā. Teiksim, ir tuvplāns, un viņš nav vienu sekundi, bet gan 10 vai 15 sekundes garš, jā… Es parunāšu ar montāžas režisoru par šo jautājumu. (smejas)
Mūsu saruna tuvojas noslēgumam, un neizbēgams ir jautājums – kas tālāk? Kas ir tavi nākamie plāni? Iznāks tūlīt romāns, šis posms būs noslēdzies, filma ir palaista tautā, aizies pa Latviju, un tai būs ļoti daudz skatītāju, par to es nešaubos. Bet kādi ir tavi nākamie plāni?
Zini, šobrīd ir divas daļas šai atbildei. Pirmā – tiek teikts, ka filma ir kā bērns, kurš ir iznēsāts un palaists pasaulē. Vai mēs pametam bērnu, tikko kā viņš aiziet pasaulē?
Nu, kādu laiciņu jau vēl pavadām.
Mēs viņu pavadām. Un no mums ir atkarīgs, cik mums ir dārgi viņa pirmie soļi, cik tālu mēs gribam aiziet. Vai mēs viņu gribam atstāt šeit pat, netālu no Bauskas, vai mēs gribam ar viņu aiziet, teiksim, līdz Viļņai? Varbūt ar viņu aizlidot uz Austrāliju, paciemoties Bostonā? Igaunijā mēs būsim ar to bērnu, Tallinas kino festivālā pēc pāris nedēļām. Es redzu, ka vēl viss nākošais gads, ieskaitot skolēnu dziesmu svētkus, kas būs, ir dzīve kopā ar šo bērnu, dzīve kopā ar filmu, jo mums vēl ir grāmata un mums vēl ir daudz, ko izstāstīt. Mēs gribam cilvēkiem atdot no to piecu, sešu, septiņu gadu uzkrātās enerģijas. Mēs gribam ar to dalīties, un tas viss ir saistībā un kopā ar to filmu. Man ir apmēram kādi 14 projekti. Šobrīd man ir trīs idejas, trīs filmas, ļoti maza budžeta, kuras ir iespējams nofilmēt maksimums divu nedēļu laikā. (smejas) Tu saproti, kāpēc es to saku? Tie nav pieci gadi no manas dzīves, tas ir citādāk – es šodien sāku, un pēc trīs mēnešiem ir filma. Tā brīža emociju un enerģiju mēs ieliekam iekšā, un, to nepazaudējot, mēs to palaižam tautā.
Bet tu neatklāsi, kas tās [filmas] ir?
Tam vajag veselu raidījumu, lai to atklātu. Es vienkārši saku, ka visdrīzāk tas ir tas, ko es darīšu. Man jau ir cilvēki, man jau ir aktieri, ar ko es esmu runājis, man jau ir vietas. Mēs vienkārši sadosimies rokās, metīsimies iekšā.
Tas būs kaut kas jautrs vai bēdīgs? Vismaz tik daudz vari pateikt?
Tie trīs ir trilleri.
O!
Viens ir psiholoģisks trilleris, viens ir šausmu trilleris un viens ir trilleru trilleris, teiksim tā. Jā, tie ir spriedzes stāsti ar koncentrētām lokācijām. Man viņi bija jau sen. Viņi visu laiku mani urdījuši, un es domāju, ka šis ir tas brīdis, kad es ļaušos aizdegt no tiem, atrast divas brīvas nedēļas un vienkārši teikt – džeki, taisām!
Liels paldies tev par šo sarunu. Gaidīšu ar nepacietību arī tavus turpmākos darbus.
