Pušķoties jeb greznoties rucavniecēm paticis jau senos laikos, un arī cimdi šim novadam dažu pētnieku skatījumā ir vieni no greznākajiem Latvijā. Tiem raksturīgs vismaz 3–4 dažādu krāsu salikums un visai sarežģīti raksti. Tos pašā Rucavā tagad labi protot izadīt vien kādas četras adītājas, kurām, pēc pašu teiktā, esot darba pilnas rokas, lai gadatirgos būtu, ko piedāvāt.
"Rakstu piedāvājums ļoti liels, mums, adītājām, atliek tikai adīt un adīt. Pieprasījums ir – gan pašiem, gan priekš citiem. Vasarā ir tūristu grupas, pieprasījums ļoti, ļoti liels," teic cimdu adītāja Dace Liparte.
Etnogrāfe Aija Jansone Rucavas cimdus sākusi pētīt 2005. gadā, kad, vācot materiālus zinātniskajās ekspedīcijās, vairākās lauku mājās atradusi pirms daudziem gadu desmitiem adītus pirkstaiņus un dūraiņus, kas tapuši no vēl senākiem – paaudžu paaudzēs nodotiem rakstu zīmējumiem. Nupat iznākušajā grāmatā "Rucavas cimdu mantojums" iekļauti 228 Rucavā līdz mūsdienām saglabātu cimdu pāru fotogrāfijas un adījumu tehniskie zīmējumi.
Etnogrāfe Aija Jansone stāsta: "Tas, kas ir nopublicēts, tas paliks uz vairākiem simtiem gadu, tas ir ļoti svarīgi. It kā liekas – kas tur, adīti cimdiņi, bet tā ir milzīga kultūrvēsturiska vērtība, unikāla vērtība, un tas ir pārsteidzoši, ka Rucavā tas saglabājies, ka mums bija iespēja to saglabāt nākamajām paaudzēm."
Grāmatas cimdu rakstu zīmētāja Inga Tapiņa papildina: "Galvenokārt saglabājušies tie cimdi, kas dalīti, dāvāti bērēs. Cimdi ir tā lieta, ko gan valkā praktiski, gan dāvana – relikvija. Tā mode dāvināt cimdus kāzās, kristībās – tā jau bija vairāk pagaisusi, bet cimdus manu vecvecāku bērēs vēl nesējiem deva."
Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu izdotās grāmatas autores spriež, ka tās mērķauditorija ir ne tikai rokdarbnieces, bet visi, kuriem interesē Latvijas kultūrvēstures mantojums. Tā kā zinātniskā pētījuma teksts grāmatā iekļauts arī angļu valodā, paveras iespēja Rucavas cimdus popularizēt arī ārvalstīs.
