Vienlaikus Rundāles pilī arī domā par infrastruktūras attīstību, kas palīdzēs pielāgoties klimata pārmaiņām. Tāpat arī par Rundāles pils reorganizāciju un Mežotnes pils pārveidošanu kā daļu no muzeja filiāles. Rundāles pils muzejam kopumā gads ir pagājis ļoti veiksmīgi, viņa vērtē. Uz to atskatoties, Lūse saka lielu paldies muzeja apmeklētājiem, kuri, "neskatoties uz paaugstināto biļešu cenām, tomēr ir ieinteresēti piedāvājumā, ko muzejs sniedz".
Agnija Lazdiņa, Latvijas Radio: Kā Rundāles pils muzejam šis gads ir pagājis?
Laura Lūse: Rundāles pils muzejam kopumā [gads] ir pagājis ļoti veiksmīgi. To lielā mērā var saistīt ar muzeja diezgan operatīvo rīcību, pagājušajā gadā izmainot pakalpojumu cenrādi. Muzejs darbojas pēc tāda principa, ka daļu no mums nepieciešamajiem ieņēmumiem mums finansē valsts un lielu daļu ieņēmumus mēs iegūstam no apmeklētājiem. Šis finansējums ir nepieciešams, lai varētu visa gada garumā uzturēt muzeju pietiekami labā kārtībā - tā, lai mēs varētu nodrošināt visas muzeja funkcijas un arī veikt kādas investīcijas, darbus muzeja darbības pilnveidošanā. Atskatoties uz 2024. gadu, jāsaka, ka mēs esam spējuši izpildīt muzeja uzstādīto plānu. To mēs varējām izdarīt, pateicoties tam, ka mums diemžēl bija jāpaaugstina muzeja [pakalpojumu] cenas. Mums to izdevās izdarīt veiksmīgāk [nekā citiem muzejiem], un jau janvāra sākumā tad mēs arī spējām nodrošināt nepieciešamos līdzekļus, lai muzejs šajā gadā varētu veiksmīgi funkcionēt. Tad man ir jāsaka arī liels paldies mūsu apmeklētājiem, kuri, neskatoties uz paaugstināto biļešu cenām, tomēr ir ieinteresēti tajā piedāvājumā, ko muzejs sniedz, un pie mums ierodas.
Ja mēs skatāmies tādā salīdzinošā aspektā, tad pēc apmeklētāju skaita Rundāles pils muzejs nav atguvis atpakaļ tos apmeklētājus, kāds mums bija vēl pirms Covid-19 iestāšanās 2019. gadā.
Jūs minējāt šo cenu pieaugumu – tas tomēr lielākā vai mazākā mērā saistās gan ar sekām pēc Covid-19 pandēmijas, gan arī tas, ka, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ir mazinājies tūristu skaits?
Galvenais pamudinājums tam, kāpēc mēs bijām spiesti paaugstināt atkal cenas, ir vispārēja inflācija, pieaugot, pirmām kārtām, jau energoresursu cenām, gan arī visu pakalpojumu cenām. Protams, ka ar to esošo ieņēmumu daudzumu mēs vairs nespējām nodrošināt pamatpakalpojumu apmaksu, kas ir nepieciešams, lai muzejs varētu turpināt darbību.
Tādu nelielu piemēru varu sniegt. Mums ir ne tikai pils, bet mums ir arī parks. Parka uzturēšana, protams, ka arī prasa daudz līdzekļu. Viena no skaistākajām parka vizītkartēm, manuprāt, ir mūsu formētie dzīvžogi un formētās liepas. Darba apjoms, lai to varētu veikt, ir ļoti liels. To mēs nevaram izdarīt pašu spēkiem. Līdz ar to mēs mēģinām atrast kādu, kurš to varētu īstenot ārpakalpojumā. 2023. gadā bijām paredzējuši tam 35 000 eiro, lai varētu veikt šo dzīvžogu apkopi divreiz gadā. Rezultātā mums to summu nācās paaugstināt divreiz, un šajā gadā jau bija lielākas izmaksas, lai varētu apkopt visus teritorijā esošos kokus.
Tās izmaksas aug vienkārši neiedomājamā ātrumā, un līdz ar to mums arī ir bijusi nepieciešamība palielināt savu ieņēmumu daudzumu. Ja apmeklētāju skaits vēl būtu iepriekšējā līmenī vai būtu audzis, tad droši vien, ka cenu izmaiņām nevajadzētu notikt tik strauji, bet līdz ar to, ka mums apmeklētāju skaits ir samazinājies un šajā brīdī gan tie ir gandrīz par nepilniem 100 000 mazāk apmeklētāju, nekā bija 2019. gadā, līdz ar to esam spiesti rīkoties tā, kā rīkojamies.
Cik viegli vai grūti mūsdienās ir piesaistīt tūristus? Piemēram, daudzās nozarēs arvien vairāk runā par to, kā uzrunāt tieši jauniešus.
Tā ir viena no aktualitātēm arī Rundāles pils muzejā. Muzejiem it īpaši ļoti talkā nāk valsts atbalstītā "Skolas somas" programma, kas strādā tieši ar skolas vecuma bērniem, veicinot dažādu muzeju piedāvājumu veidošanu, lai piesaistītu tieši skolēnu auditoriju muzejiem. Un tad vēl papildus, lai piesaistītu jaunāku auditoriju un ģimenes ar jaunāko auditoriju, mēs diezgan aktīvi esam sākuši darboties tādā programmā kā "Ģimenes pēcpusdiena", aicinot uz muzeju ģimenes ar bērniem jau uz noteiktām konkrētām nodarbībām, kur tad viņi var kvalitatīvi pavadīt laiku muzejā un piedalīties ne tikai nodarbībās, bet arī apskatīt pārējo muzeju.
Tomēr jāņem vērā arī specifika, kāda ir Rundāles pils muzejam. Mēs esam ļoti liela iestāde jeb institūcija, kas atrodas lauku teritorijā, un mēs galvenokārt esam interesanti ārvalstu tūristiem. Ārvalstu tūristi veido nedaudz vairāk kā 70% no kopējā apmeklētāju skaita šobrīd. Tātad nepilni 30% ir vietējie apmeklētāji. Pēdējos gados mēs esam izveidojuši muzejā tādu kā digitālo gidu, kurā ir pieejama informācija ļoti daudzās valodās - tā, lai cilvēki, kuri ir atbraukuši pie mums individuāli un nopirkuši biļeti, lai atnāktu uz muzeju, lai viņiem nebūtu jāalgo gids, viņi varētu iziet pastāvīgi ekspozīciju un uzzināt pēc iespējas vairāk par to, kas muzejā ir pieejams.
Ņemot vērā to, ka mēs esam lielākoties objekts, ko apmeklē tūristi, tad arī mūsu darba slodze ir izteikti sezonāla. Vislielākais apmeklētāju skaits ir no maija līdz septembra beigām.
Kas ir tās valstis, no kurām tūristu ir visvairāk?
Šobrīd varu sniegt informāciju par pagājušo gadu. Proporcionāli lielākā daļa ir no Latvijas, bet tā ir kopumā mazākā daļa pret visiem apmeklētājiem kopā. Ārvalstu tūristi pie mums brauc no Lietuvas ļoti intensīvi, no Vācijas, Francijas, Spānijas, Dienvidkorejas, arī Itālijas un ASV.
Tās ir dažādas vecuma grupas?
Šajā ziņā arī notikušas izmaiņas ceļojumu paradumos. Ja pirms pandēmijas ļoti izteikts bija tūrisms, kad organizētās grupās ieradās pie mums – tātad ar autobusu atbrauc, grupa iziet ekskursiju un dodas tālāk -, tad šajā brīdī organizēto grupu tūrisms ir ievērojami samazinājies attiecībā pret vispārējo apmeklētāju skaitu, un cilvēki lielākoties ierodas ar savu personīgo transportu. Ir ļoti pieaudzis kemperu ceļotāju skaits, kuri brauc savās mašīnās un tad arī nakšņo mašīnās kaut kur tepat tuvumā.
Vasarā Rundāles pils bija viena no tām vietām, kuru skāra spēcīgā vētra.
Spēcīgā vēja dēļ lietus lija gandrīz horizontāli. Caur loga šķirbām atsevišķās vietās arī iekļuva iekšā lietus ūdens, bojājot vēsturisko parketu un nedaudz arī sienas. Kas attiecas uz vēsturiskā parketa bojājumiem, tur viss ir novērsts un viss ir izdarīts. Atsevišķās zonās arī ir veikti kosmētiskie uzlabojumi, lai novērstu bojājumus, kas bija radušies sienām. Mēs tagad nākamā gada budžetā domājam un plānojam, kā mēs varētu uzlabot to situāciju Rundāles pils logiem, lai šādu spēcīgu lietusgāžu rezultātā varētu tie labāk nodrošināt aizsardzību pret ūdens iekļūšanu ēkā.
Kopumā jāsaka, ka mums ļoti paveicās, ka Rundāles pils teritorijā netika izrauti lielie koki. Tad vētras postījumi būtu daudz ievērojamāki.
Vētras postījumu apjoms arī nebija tik liels, lai būtu šajā reizē par to jāsatraucas. Bet vispār klimata pārmaiņu rezultātā izmaiņas laikapstākļos ļoti ietekmē to, kā mēs varam strādāt vai strādājam Rundāles pils muzejā. Vasaras periodos, agros pavasaros un rudeņos veidojas tādi ilgāki sausuma vai lietus periodi. Mitrums, kas ir nepieciešams tā, lai varētu parku uzturēt tādā vienmērīgā un krāšņā skatā, ne vienmēr ir vienmērīgi izlīdzināts visu sezonu. To mēs īpaši novērojām 2022. gadā un 2023. gadā, un mēs jau kādu laiku atpakaļ strādājam pie ieceres, ka būtu nepieciešams izbūvēt jaunu laistīšanas sistēmu pils dārzā tā, lai katrai no zonām varētu piemērot atbilstošāko laistīšanas veidu.
Par Mežotnes pili. Kā jūs raugāties uz iespēju to pārveidot par daļu no Rundāles pils muzeja filiāles?
Jā, šī iniciatīva nāca no plašākas sabiedriskās domas ierosmēm, un, skatoties uz procesu, kā tas īstenojās gadu sākumā, kad mēģināja Mežotnes pili nodot nomā un nebija neviens, kurš piesakās uz šīm nomas tiesībām, tad, domājot par Mežotnes pils nākotni, Rundāles pils muzejs izteica šo vēlmi un ieceri pārņemt Mežotni kā savu filiāli. To mēs vēl joprojām vēlamies darīt, un sadarbībā ar Kultūras ministriju arī tika izveidota darba grupa, lai skatītos piemērotākos risinājumus, kādā veidā tad varētu Mežotnes pili nodot Rundāles pils muzeja pārziņā.
Ņemot vērā visus ierobežojumus, kādi patlaban ir valsts pārvaldē, un, cik ļoti sarežģītas ir budžeta sarunas un ka tur vienīgā prioritāte šajā brīdī ir drošība… Nu, tāda ātra un strauja Mežotnes pils kompleksa pārņemšana nav notikusi, bet mēs esam uzsākuši darbības, kas varētu palīdzēt šo procesu paātrināt un veiksmīgāk pārņemt Mežotnes pils kompleksu savā pārziņā.
Kādi būtu tie lielākie ieguvumi tieši Rundāles pilij?
Tas ir ieguvums visai Latvijas sabiedrībai, jo Mežotnes pils pēc savas būtības un pēc tā, ko tā simbolizē, patiesībā ir tāda paša mēroga pils kā Rundāles pils, tikai citā laikmetā. To sāka būvēt 18. gadsimta beigās un pabeidza 19. gadsimta sākumā pēc arī ļoti ievērojama arhitekta Džakomo Kvarengi projekta ar nelielām arhitekta Berlica veiktajām izmaiņām, piebūvējot šos sānu korpusus klāt, bet kopumā tas ir ļoti izcils klasicisma perioda arhitektūras piemineklis ar augstvērtīgiem interjeriem, kur arī ir strādājuši izcili meistari. Pilnvērtīgs klasicisma objekts, kurā arī ir ieguldīti ļoti daudzi valsts līdzekļi, lai to varētu atjaunot un uzturēt.
Mums ir pienākums vienkārši šo īpašumu saglabāt pieejamu sabiedrībai, publiski pieejamu un stāstīt par to arī mūsu laikabiedriem un arī nākamajām paaudzēm.
Tāda salīdzinoši jauna ziņa ir no Kultūras ministrijas puses par viņu ieceri reorganizēt Rundāles pils muzeju.
Rundāles pils muzejs jau šobrīd ir kultūras ministra pakļautībā esoša valsts tiešās pārvaldes iestāde. Muzejam kā valsts iestādei – uz to attiecās arī pilnīgi visu citu valsts iestāžu saistošie noteikumi un ierobežojumi, bet muzejs pēc savas būtības nav tāda institūcija, kura izdod iedzīvotājiem saistošus noteikumus vai nu, nezinu, dokumentus, vai kaut kādas tādas lietas. Tā ir kultūras institūcija, kura piedāvā produktu, kuru cilvēks var izvēlēties, vai viņš to lietos vai nelietos. Tā nav tāda obligāta lieta, kas ir jālieto katram. Līdz ar to tie ierobežojumi, kādi ir valsts institūcijām saistībā ar budžeta līdzekļu izmantojumu, ir pārāk strikti tādai elastīgai darbībai, kāda ir nepieciešama kultūras institūcijai.
Doma par to ir salīdzinoši sena. Jau kopš 2017. gada ministrija skatījās iespējas, kādā veidā varētu pārveidot šos muzeja statusus, un 2021. gadā tika pieņemtas izmaiņas Muzeju likumā, iekļaujot tādu iespēju, ka valsts muzeji var kļūt arī par atvasinātām publiskām personām. Tā atšķirība ir tāda, ka atvasināta publiska persona darbojas mazliet brīvāk nekā valsts iestāde. Mums joprojām saglabājas valsts dotācijas apmērs, kāds tas ir līdz šim, bet tā daļa, ko muzejs pats nopelna, tā vairs netiek ieskaitīta valsts budžetā, un mēs ar to mūsu ieņēmumu daļu darbojamies kā ar saviem ieņēmumiem. Līdz ar to mums tā nav jāiztērē līdz gada beigām. Gadījumā, ja mums ir kādas lielākas ieceres vai pietiekami labi ieņēmumi, mēs varam šo naudu mazliet uzkrāt, atlikt nākamajam gadam un izmantot jau konkrētiem mērķiem.
Šī reorganizācija varētu notikt jau nākamajā gadā?
Tāds ir plāns. Rīkojuma projekts tika iesniegts tiesību aktu projektos izskatīšanai. Šobrīd tur ir dažas iebildes, kurām mums ir jāatrod atspēkojums vai paskaidrojumi, un tad jāskatās, kā šis process virzīsies tālāk.
Jums šogad apritēs pieci gadi kopš stāšanās amatā. Kā raugāties uz paveikto un kādi ir nākotnes plāni?
Atskatoties uz to brīdi, kad es stājos amatā 2019. gadā, un vispār pirmo gadu tad, kad es strādāju Rundāles pils muzejā kā direktore, tad 2019. gads, varētu teikt, bija tāds nosacīts medusmēnesis, jo tas ir viens no visveiksmīgākajiem gadiem muzeja vēsturē – bija ļoti daudz apmeklētāju, bija liels ieņēmumu apjoms, notika daudz visādu pasākumu, bija daudz ieceres un plāni, un tad iesākās pandēmija un bija jāsāk risināt ļoti daudzas visādas problēmas. Pēc tam jau atkal jāskatās un jāpieradina muzeja kolēģi pie intensīva darba pēc tādas lielākas atslodzes. Tā ir bijusi tāda ļoti intensīva pieredze, kā pārvarēt vienu krīzes situāciju pēc otras un kā stabilizēt muzeja darbību kopumā. Tas mums kā komandai ir izdevies gana veiksmīgi.
Rundāles pils muzejam šie arī bijuši lielisku iespēju gadi. Mēs ieguvām gan Eiropas vēsturisko dārzu balvu vēsturisko dārzu pārvaldībā, gan kopš pagājušā gada esam kļuvuši arī par Eiropas karalisko rezidenču tīkla biedru, kas arī ir ievērojami uzlabojis pašapziņu un mikroklimatu Rundāles pils muzeja kolēģu vidū. Mēs esam šajā laikā arī tikuši iekļauti UNESCO Latvijas nacionālā mantojuma sarakstā. Tad vēl viena lielā lieta, kas šajā piecu gadu periodā tika izdarīta, bija muzeju akreditācija. Muzejs mums ir akreditēts līdz 2031. gadam. Tur bija jāpārskata un jāpārstrādā visas iekšējās muzeju politikas, un tas arī bija tāds gana liels izaicinājums.
Skatoties uz nākamajiem gadiem, mums ir plāni saistībā ar muzeju attīstību. Viens no tiem plāniem, protams, ka ir Mežotnes pils kļūšana par Rundāles pils filiāli, jau pieminētā laistīšanas sistēmas izbūve, tad vēl viena no lietām, pie kā mēs arī ciešā sadarbībā ar Kultūras ministriju šobrīd strādājam, ir energoefektivitātes resursu ieguldījums vienā no muzeja kompleksa ēkām, proti, staļļa ēkā "Nr. 3", ko mēs plānojam pārveidot par klientu apkalpošanas centru.
Vienlaikus arī strādājam pie izstāžu plāniem, pie ekspozīcijas apskates uzlabojumiem, ja tā var teikt.
