"Latvijā tā ļoti, ļoti esmu jau kopš 1993. gada. Faktiski kopš 1991. gada. Un vēl faktiskāk – ar savu dvēseli, vēlmēm un domām – no 1988. gada folkloras festivāla "Baltica", jo tas bija pagrieziena punkts, kad sapratu - tas ir kas absolūti fantastisks: dziesmas, cilvēki, tradicionālā kultūra. Latvijā viss mani ārkārtīgi uzrunāja. Ja ticam iepriekšējām reinkarnācijām, varētu būt, ka kaut ko jau reiz esmu šeit darījusi," saka Rūta Muktupāvela, kura par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā nule iecelta par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieci.
Desmit gadus bijusi Latvijas Kultūras akadēmijas rektore, šobrīd šajā augstskolā viņa turpina lasīt lekcijas un dara arī citus darbus, veic arī savus daudzos sabiedriskos pienākumus gan Latvijā, gan starptautiskajā līmenī, tostarp ir arī Latvijas kultūras ministres Agneses Lāces ārštata padomniece kultūrpolitikas jautājumos.
Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Mana mūzika" saruna rit par ceļiem, kas Rūtu atveda uz Latviju; par ģimenes saikni ar Zemgali un pašas īpašo mīlestību pret sēļu īpatnajām daudzbalsīgajām dziesmām; par to, vai, atdodot vadības grožus nākamajam akadēmijas rektoram, ir jāapslāpē vēlme pamācīt un norādīt uz potenciālajiem "grābekļiem"; par to, vai viegli spēlēt kokli, ja blakus ir Valdis Muktupāvels; par duendi, īstumu mūzikā un par Pētera Vaska fenomenu latviešu kultūrā. Un, protams, par mūziku, ko Rūta Muktupāvela klausoties tiešām ļoti, ļoti daudz.
"Es pati sevi apskaužu"
Gita Lancere: Mūsu sarunu uztaktē Ērika Ešenvalda "O solutaris". Kādēļ tieši Ešenvalds?
Rūta Muktupāvela: Viena lieta – viņš tiešām rada nereāli skaistu mūziku. Tas ir tas ļoti vienkāršais iemesls, jo īpaši attiecībā uz kora mūziku. Bet otra lieta – Ēriks Ešenvalds ir arī brīnišķīgs students mūsu kopējā Latvijas Kultūras akadēmijas, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas un Latvijas Mākslas akadēmijas profesionālās doktorantūras programmā. Turklāt ļoti interesants, precīzs un labs students.
Manās lekcijās Ēriks Ešenvalds bija ļoti disciplinēts un atsaucīgs, neskatoties uz savu zvaigznes statusu.
Un tas mani vienmēr fascinē. Bet arī, protams, absolūti objektīvi – viņa mūzika ir dievīga.
Atzīšos, ka mani pārņem balta skaudība, domājot par taviem studentiem. Es arī labprāt apmeklētu tavas lekcijas.
Es pati sevi apskaužu, strādājot ar tik brīnišķīgiem studentiem! Man par to vienmēr prieks. Mūsu tikšanās, sarunas un galvenais – viņu darbi. Es pasniedzu tieši starpdisciplinaritāti, un tad nu mēs mēģinām no visām trim kultūras un mākslu universitātēm salikt pa vienam pārstāvim. Kas no tā sanāks, nezina ne viņi paši, nedz arī es to spēju prognozēt, bet parasti darbi iznāk tiešām ļoti kvalitatīvi un interesanti. Tad nu mēs dalāmies, apspriežam – tas process mani pašu ļoti iepriecina.
Tagad esi nolikusi smago rektores nastu, šajā amatā nokalpojot Kultūras akadēmijai desmit gadus. Šobrīd droši vien vari dzīvot tā, kā gribi: lasi lekcijas, nodarbojies ar pētniecību. Bet kā tu tiec galā ar to mazo velniņu iekšā? Proti, tu taču zini tik daudzas lietas, ka varētu palīdzēt neuzkāpt uz kāda grābekļa, ko vienreiz jau esi pacēlusi. Vai arī tu sevi ļoti, ļoti bremzē?
Man nav sevi jābremzē, jo ar rektoru Dāvi Sīmani mums ir ļoti laba sadarbība. Komanda kopumā ir izvēlēta ļoti laba, gudra un pieredzējusi. Līdz ar to tādu drastisku pagriezienu, kuros man vajadzētu saķert galvu, iejaukties un pamācīt, paldies Dievam, nav.
Dāvis Sīmanis manās acīs vispirms ir filozofs, un filozofam nodot vadības grožus ne vienmēr ir nepareizi. Viņa intelektuālā kapacitāte, attieksme un arī viņa nozīmīgums Latvijas kultūras telpā un kino nozarē mūsu Latvijas Kultūras akadēmijai spēlē tikai un vienīgi par labu.
Jūtos ļoti labi, un es pat nesaredzu nekādus grābekļus apkārt mētājoties. (Smejas.)
Šobrīd akadēmija "sēž uz čemodāniem". Cik daudz darba notiek jau Tabakas fabrikā, un cik – vēl Ludzas ielā?
Šobrīd vēl gaidām svinīgo atslēgu nodošanas pasākumu, kam bija jābūt novembrī, bet diemžēl tas pārcelts uz decembri. Bet nu faktiski paredzēts, ka mūsu audiovizuālā nozare – doktorantūra, maģistrantūra – varētu bāzēties Tabakas fabrikā. Pārējās studijas vēl vairāk vai mazāk notiks Ludzas ielā, bet tiek jau intensīvi meklētas finanses un apgūti arī dažādi Eiropas Savienības fondi, lai pēc iespējas ātrāk mēs varētu pārcelties un vairs nedomāt par čemodāniem.
Ludzas ielu atstāsiet pavisam?
Jā, Ludzas iela pieder Rīgas domei. Tas būs noiets etaps.
Ar Kultūras akadēmiju tu esi saistīta jau kopš 1994. gada.
1996. gadā pabeidzu maģistratūru, pēc tam iestājos arī doktorantūrā. Šeit esmu gandrīz no akadēmijas pirmsākumiem – gan ne no bakalaura līmeņa, bet no maģistra līmeņa, bet vienalga – uzskatu sevi par akadēmijas dinozauru. (Smejas.)
"Nespēju vairs sevi atdalīt no Latvijas"
Tas gan nebija jautājums par gadiem, vairāk par to, cik ļoti tu esi ieaugusi mūsu kultūrā. Man pat reizēm pašai sev jāatgādina – Rūta taču ir lietuviete!
Protams, ģenētika ir ģenētika; kā viens gudrs cilvēks teica – gēnus ar pirkstu nenospiedīsi, bet tajā pašā laikā – jā, Latvijā tā ļoti, ļoti esmu jau kopš 1993. gada. Faktiski no 1991. gada. Un vēl faktiskāk – ar savu dvēseli, vēlmēm un domām – no 1988. gada folkloras festivāla "Baltica", jo tas bija tas pagrieziena punkts, kad sapratu - tas ir kas absolūti fantastisks: dziesmas, cilvēki, tradicionālā kultūra. Latvijā viss mani ārkārtīgi uzrunāja. Ja ticam iepriekšējām reinkarnācijām, varētu būt, ka kaut ko jau reiz esmu šeit darījusi.
Arī tas, ka pēc manu vecāku izcelsmes esmu zemgaliete, baltu kultūrtelpas savienojums nekādus mentalitātes vai adaptācijas šķēršļus neradīja. Sākotnēji varbūt divas nedēļas bija grūti saprast valodu un komunicēt ar Ilgu Reiznieci, bet tas ātri pārgāja; valoda atnāca ļoti ātri, un šeit iekļāvos kaut kā organiski. Jā, šobrīd es tiešām Latvijā jūtos ļoti labi. Protams, kad braucu uz dzimto zemi, ir zināms sentiments, bet dzīve, bērni, kolēģi, telpa, ko es pārzinu un mīlu un ar ko es saistu arī savu nākotni, ja par to vispār varu domāt, – Latvija mani kaut kā piesaista ļoti, ļoti, ļoti... Es pat nespēju vairs sevi atdalīt no Latvijas!
Pat basketbolā par lietuviešiem vairs nefanoju. (Smejas.) Ja viņi spēlē ar latviešiem, esmu latviešu pusē.
Un mēs par to esam ļoti priecīgi! Turklāt man vienmēr ir prieks dzirdēt tavu viedokli kādos būtiskos brīžos, jo vienlaikus tu esi mūsu kultūrā un vienlaikus tavs skats ir arī plašāks, itin kā no ārpuses. Starp citu, lietuviešu sutartines jeb skaistās daudzbalsīgās tautasdziesmas aizkustina arī latviešu dvēseli.
Lietuviešiem sutartines, jo īpaši runājot par nemateriālo kultūras mantojumu jeb tradicionālo kultūru, ir kā zīmols – ar tām tiek sākti visi lielie koncerti; tie ir ļoti arhaiski slāņi. Sutartines iekļautas arī UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Bet – Latvijā un jo īpaši Sēlijā, kas ir vēl viens baltu substrāts, kas vieno latviešus un lietuviešus, pastāv brīnišķīgā rotāšana, kas vēl aizvien ir dzīva! Gan pateicoties Ivetas Tāles brīnišķīgajam ieguldījumam šī elementa uzturēšanā, gan Mārtiņa Boiko pētījumiem, un arī praktizēšanai, ko, piemēram, dara "Saucējas", lieliskā Latvijas Kultūras akadēmijas tradicionālās dziedāšanas grupa. Tāpat arī "Krāces" Jēkabpilī: šis elements ir dzīvs, tā nav pagātne. Tas ir iemantojis savu vietu nemateriālā kultūras mantojuma bagātību sarakstā. (..)
"Tas ir viens no maniem "nedarbiņiem""
Albumā "Imants Kalniņš. Trešās dziesmas" tavu balsi dzirdam Imanta Kalniņa dziesmā "Karsta mana jauna dziesma" ar Laimas Līvenas skaisto dzejoli. Vai varam parunāt par to, kā Rūta Muktupāvela ir ieaugusi latviešu kultūrā? Piemēram, "Spēlēju, dancoju" bez tavas balss nevaram iedomāties! Visas nākamās Leldes pēc "Iļģu" veidotās mistērijas salīdzināsim ar tevi – nekā darīt. Arī Zemes vēzītis tu tur biji. Tāpat esi dziedājusi arī latviešu tautasdziesmas. Bet manis minētā Imanta Kalniņa dziesma: kā tu atceries šo ierakstu?
Tas bija 2000. gadu sākumā. Precīzu datumu neatcerēšos, bet tas notika ļoti organiski. Tolaik producents bija Ainars Mielavs, Gints Sola spēlēja ģitāras pavadījumu, un es aizgāju un iedziedāju. Un piemirsu. Un pirms desmit gadiem taču
mani studenti kaut kā "atraka" šo dziesmu! Kā viņi mani sveica ar ievēlēšanu godpilnajā rektora amatā… Nākot uz lekciju, atveru durvis, un viņi ātri, ātri uzlika tieši šo dziesmu.
Tieši tā, kā tu saki - Leldi no "Spēlēju, dancoju" visi zināja, arī Zemes vēzīti, vēl kādus "Iļģu" ieskaņojumus, tāpat arī ar Valdi (Valdis Muktupāvels – etnomuzikologs, Rūtas Muktupāvelas dzīvesbiedrs – red.) bijām kaut ko ierakstījuši, bet šo es tiešām biju tā kā piemirsusi. Nodomāju – kaut kur dzirdēta... Un tikai tad sapratu, ka tas ir viens no maniem "nedarbiņiem", par ko es priecājos, jo šī dziesma ir tāda vienkārša… Un cik interesanti, ka šiem vārdiem tomēr ir autors, jo man likās – tie tik ļoti saskan ar latviešu tradicionālo kultūru, vārdi kā nākuši no dainām.
Vai arī tu, Rūta, spēlē kokli, tāpat kā Valdis? Vai esi iemācījusies?
Kokli spēlēju diezgan nesliktā līmenī, kamēr nesatiku Valdi Muktupāvelu... (Smejas.)
Man bija pašai sava kokle un pat ne viena vien; vienu kokli man sameistaroja arī izcilais latviešu kokļu meistars Donāts Vucins, un tā joprojām man ir mājās, ļoti dārga. Bet tu vari iedomāties - dzīvojot kopā ar Valdi, kurš ir izcils koklētājs ne tikai Latvijas, bet arī reģionālajā līmenī – nu, kur tad... (Smejas.) Palieku pie savām klavierēm, un, ja vēl bungas Valdis man atļauj reizēm uzsist, tad esmu pārlaimīga. Bet kokli neuzdrošinos. Arī iemaņas pamazām pazūd. Bet man ir balss! Tad mēs tā līdzsvarojamies ar Valdi. Mums patīk muzicēt kopā, un to mēs arī darām.
"Pamatu pārzināšana ir nepieciešama"
Kā vēl mūzika pie tevis atnāk? Mašīnā?
Jā, kā jau visiem šoferīšiem. Kādos klusuma brīžos. Ļoti dažādos kontekstos. Es klausos tiešām ļoti, ļoti dažādu mūziku, spektrs ir milzīgs un reizēm arī pārsteidzošs. Mūsu mājās pārstāvēta ļoti dažādu laiktelpu mūzika.
Mani ārkārtīgi uzrunā arī flamenko – dziedājumi, ģitāra, deja, bet tādā tradicionālā formātā, kur cilvēki sanāk kopā, priecājas par dzīvi, bauda ēdienu, varbūt arī kādu graķīti un iesaistās neatkarīgi no vecuma, neatkarīgi no dzimuma. Tā ir tāda dzīves svinēšana, kas nav tikai prieks un puķes –
tā ir svinēšana, apzinoties arī asinis, nāvi, visu to, ar ko cilvēks sastopas ikdienā un svētkos. (..) Piemēram, Pako de Lusija ir viens no izcilākajiem ģitāristiem ļoti dažādos žanros. Flamenko, džezā. Mani fascinē tas, kā viņš pārzina tradīciju – tā cieņa pret tradīciju ir tā, kas mani arī uzrunā. Lai tu varētu improvizēt un justies brīvs dažādos mūzikas žanros un virzienos, pamatu pārzināšana ir nepieciešama. To jūt, ja ir kāda paviršība vai tēlošana – nav īstuma. Un cilvēkam, kas tik labi pārzina tradīciju, vienmēr to var just, tas ir nenovērtējami. (..)
"Vasks ir visdzidrākā, visempātiskākā dvēsele, kāda Latvijā pastāv"
Runājot par daudzveidību: tu taču biji Latvijas pārstāve UNESCO konvencijā par kultūras daudzveidību.
Esmu tajā vēl joprojām! Tā ir 2005. gada konvencija par kultūras izpausmju daudzveidību. Latviju tajā pārstāvēšu līdz pat 2027. gadam, jo esmu pārvēlēta.
Man šķiet, ka tu esi cilvēks, kurš ļoti mīl cilvēkus un pasauli.
Nekad par to neesmu īpaši domājusi – vienkārši kaut kā dzīvo, kaut ko dari, pēc kaut kā tiecies. Nezinu. Nekad sevi neesmu vērtējusi, vai esmu pozitīva vai negatīva, tāpēc man grūti to komentēt. Tāpat
man ir ļoti grūti klausīties savu balsi, man ir ļoti grūti skatīties uz sevi bildēs un video. Nezinu, kāpēc.
Bet paldies tev!
Mūsu sarunu noslēdz Pētera Vaska "Vientuļais eņģelis", kuru tu izvēlējies tieši Vinetas Sareikas sniegumā.
Vasks – tā ir visdzidrākā, visempātiskākā dvēsele, kāda vispār Latvijā pastāv. "Vientuļajam eņģelim" ir dažādas versijas, un ir ļoti interesanti salīdzināt, kā Pēteris Vasks šo darbu raksturoja agrāk un kā raksturo tagad. Ja agrākos gados viņš to vairāk attiecināja uz sevi, pēdējās intervijās viņš to attiecina uz visu cilvēci – kā tas Vientuļais eņģelis pārdzīvo par to, ko mēs, nabaga cilvēki, esam sastrādājuši, jo viņš jau redz... Viņš saka – cilvēki, vai tiešām to vajag? Pēteris Vasks ar savu spēju uztvert šīs vibrācijas... Viņam piemīt šīs pasaules pārpasaulīgās skumjas.
Pēteris Vasks kopā ar Vientuļo eņģeli pārdzīvo par katru skudriņu, par katru augu, par katru dzīvnieciņu, lopiņu, nemaz nerunājot par cilvēkiem un cilvēci.
Tas ir tik skaists skaņdarbs – sajūta, ka tu patiešām dzirdi to īpašo atmosfēru, kuru rada skaņas...
