Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Imants Ziedonis piedzimst 1933. gadā Ragaciemā kā vecākais bērns zvejnieku ģimenē. Spriežot pēc bērnības atmiņām, Imants ir bijis samērā slimīgs, pēc dabas ļoti spītīgs, kāri lasījis grāmatas un jau agrīnā vecumā ļoti daudz pievērsies pasaules un apkārtējo cilvēku, arī radinieku vērošanai.
Sešu gadu vecumā viņš piedzīvo Otrā pasaules kara sākšanos, vēlāk bēgšanu no dzimtajām mājām, lai patvertos turpat netālu esošajā Engurē. Kad Imants ir 15 gadus vecs, viņa tēvs tiek izsūtīts uz Sibīriju, jo Latvijas brīvvalsts laikā ir bijis Latvijas aizsargos, kuros iestājies tādēļ, ka ļoti paticis aizsargu formas tērps.
Viņi paliek četri – māte, Imants un divas jaunākas māsas. Imants apgūst visus lauku darbus – pļaut, art, sēt, kraut vezumu, vagot kartupeļus. Dievs ir devis Imantam gudru galvu, un pēc Engures pamatskolas pabeigšanas viņš dodas turpināt mācības uz Tukumu. Mācības tolaik ir par maksu, arī par dzīvošanu internātā jāmaksā. Lai to varētu īstenot, Imanta divus gadus jaunākajai māsai Dailai nācies smagi strādāt, lai varētu nodrošināt brālim šādu iespēju. Imants visu mūžu juties māsai par to parādā.
Nonākot pilsētā, Imants jo spilgti izjutis atšķirību starp lauciniekiem un pilsētniekiem. Viņš to sauca par sabiedrisko apstrādi – pilsētnieki pratuši sevi labāk pasniegt, nebijuši tik kautrīgi, bet ar lielāku pašapziņu, pārliecību par sevi.
Imants turējās kopā ar lauku puikām un pat izveidoja savu, kā pats teicis – Trūkuma brālību –, kur paši sevi sauca par huņņiem. Ar huņņiem kopā daudz kas piedzīvots. Uzreiz pēc stundām devušies strādāt dzelzceļa stacijā par krāvējiem – krāvuši baļķus un sāls kravas. Smags darbs. Daudziem Trūkuma brālībā bijusi vēl knapāka iztikšana nekā Imantam, jo viņam līdzi vienmēr dotas zivis. Ar laiku tās, protams, apnika, tad tika rīkotas zivju konservu ēšanas sacensības turpat kopmītņu istabiņā. Reizēm zivis tika arī pārdotas tukumniekiem, izvadājot tās pa mājām. Tā Imants reiz nezinot pieklauvējis pie noskatītās meitenes mājas durvīm un tad stāvējis kā zemē iedzīts sālsstabs, ar zivīm rokās. Uznācis tik liels kauns, ka aizmetis visas zivis grāvī un nekad vairs nav tās pārdevis. Bet tā vismaz bija sava nauda. Paša nopelnīta. Un par to eksāmenu dienā varēja skolotājām Tukuma tirgū nopirkt puķes.
Uz tirgu gājuši plikām kājām, lai taupītu kurpes, bet ziediem naudu gan nav žēlojuši. Īsts lauku zēnu šarms un romantika.
Stacijā strādājot, bija iemanījušies dabūt izlejamo vīnu no Moldovas (toreiz Moldāvijas) kanniņā. Tā kā internātā nevarēja rīkot iedzeršanu, tad puiši pamanījās vakaros izlavīties ārā un dzēra, paslēpušies aiz malkas grēdām, kas sakrautas pie vietējām mājām. Reiz tomēr visi pieķerti un izlikti no kopmītnēm, tad apmetušies kādā turpat blakus esošā mājā.
Kā jau īstam Ragaciema zēnam, Imantam asinīs bija kaušanās. Tā esot bijusi jau paaudžu paaudzēs iegājusies lieta, Ragaciema iedzīvotāji jeb, kā pats Ziedonis teica, radzenieki mīlējuši kauties. Zvejnieki kāvušies ne vien zaļumballēs, bet arī no rīta, ejot uz zveju, vai tāpat vien, aiz gara laika, ja iegriezies slikts vējš un jūrā nav varējuši iet.
Tā Imants apguvis kaušanos jau no mazotnes un pilnā apmērā to varējis pielietot vidusskolas gados, kad kopā ar pārējiem it kā vajadzējis aizstāvēt Tukuma meitenes no vietējiem čigāniem (meitenēm, kā izrādījās, tīri labi paticis ar čigāniem draudzēties).
Toreiz Imants dabūjis trūkties ne pa jokam, kādam no čigāniem bijusi koka roka, kuru viņš vairākas reizes dabūjis just uz savas ādas. Imants arī kāvies, izsaucot uz dueli kādu sāncensi uz jaunības mīlestību. Tas noticis jau pēc tam, kad Imanta un meitenes mammas bija savā starpā vienojušās par šo attiecību aizliegšanu. Imants gribēja meklēt taisnību, taču dusmās sarīkotais duelis tika zaudēts.
Trūkumā, mežonībā, pat tādā kā barbariskumā, smagi strādājot un ar salauztu sirdi, visbeidzot ar diagnozi "turberkuloze" – tā Imants Ziedonis noslēdz savu vidusskolas laiku. Uz skolas beigšanu Imants ar draugu sarunājuši, ka nodzīs matus uz nullīti. Draugs nobijies, bet Imants gan turējies pie solītā. Pirms izlaiduma Engurē viņu vēl sakodis kāds klaiņojošs suns. Un citējot pašu dzejnieku:
"Tāds es beidzu skolu – noskūtu galvu, uz nāvi slims, saplēstu roku. Savai izlaiduma bildei apkārt sazīmēju miroņgalvas."