Atspere

Sekundē ieraudzīt Visumu. Saruna ar režisoru un scenogrāfu Reini Suhanovu

Atspere

Latvijas Nacionālā baleta solists Eidens Viljams Konefrijs: Es dejoju visu, ko man dod

Priesteris, pasniedzējs, mākslas vēsturnieks Andris Priede: Es esmu viens laimīgs cilvēks!

Par Rīgas komervīderiem, brillēm sienā un Svēto Antoniju. Lieldienu saruna ar priesteri Andri Priedi

"Kristietis jau nav kaut kāds gaisā parauts cilvēks, izrauts no savas kultūrvides – mums ir sava latviskā [reliģijas] forma, savs tulkojums. Jau tas vien, ka mēs, piemēram, Dieva vārdu esam iztulkojuši un tradicionālajā reliģijā izmantojam vārdu "Dievs", nevis sakām Jahve vai Deus – tā jau ir interpretācija. Tāpēc tautiskajām izpausmēm [reliģijā] vienmēr jābūt zaļajai gaismai," uzsver Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Baznīcas un reliģiju vēstures katedras docents un vadošais pētnieks, priesteris un mākslas vēsturnieks, Dr. hist. eccl. Andris Priede.

Inta Zēgnere: Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Baznīcas un reliģiju vēstures katedras pasniedzējs, priesteris, mākslas vēsturnieks – no taviem "tituliem" vien jau iznāktu gara saruna. Kādi ir tavi pienākumi Latvijas Universitātē?

Andris Priede: Ak, brīnišķīgi! Es esmu viens laimīgs cilvēks! Jo daru to, kas man sagādā prieku. Un cenšos sekot nelaiķa Jozefa Racingera (1927-2022, Benedikts XVI, bijušais bijušais Romas katoļu baznīcas galva, kā arī bijušais Vatikāna vadītājs - red.) padomam – strādāt un darīt tik daudz, ciktāl tas dod prieku. Jo tad, kad tu strādā ar tādu slodzi, ka neredzi ne rītu, ne vakaru, viņš saka – dārgie draugi, jūs neesat vairs uz pareizā ceļa... Un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte "nodrošina", ka gandrīz nevienam no mūsu kolēģiem nav pilna slodze... Man, piemēram, 2008. gadā, kad bija krīze, teica – nu, uztaisīsim tev 0,3 slodzīti. Protams, darba pienākumi nemazinājās, bet skan tik labi – nulle komats trīs. (smejas

Un ko tas nozīmē?

Lasu pamatkursu vispārējā baznīcas vēsturē, jo mums ir arī atsevišķs kurss Latvijas baznīcas vēsturē.

Esmu ieguvis doktora grādu baznīcas vēsturē Romas Pontifikālā Gregora universitātē Itālijā. Palepošos – un tas nav pirmā aprīļa jociņš! – esmu vienīgais Latvijā ar doktora grādu baznīcas vēsturē.

Savukārt maģistra kursam man ir lekcijas, par kurām studentiem mēdzu teikt – tas jums būs saldais ēdiens. Viens kurss kopā ar mūsu katedras asistentu Reini Norkārklu ir hagiogrāfija – stāsti par svētajiem. Es pats lasu kristietības svēto stāstiņus, bet Elizabete Taivāne lasa par budistu un Tibetas budistiem jeb lamaistiem.  Savukārt mācībā par kristiešu svētajiem – hagiogrāfijā – mēs svētos klasificējam: vai tie ir armēņu, vai sīriešu.

Sīriešiem, piemēram, ir tā saucamie stilīti jeb stabinieki, kas mūžu pavadīja kādas kolonnas galā. Vai dendrīti – svētie, kas visu atlikušo mūža daļu bija uzkāpuši kokā un dzīvoja, kā mēs šodien teiktu saviem bērniem, tādā kā skautu štābiņā.

Tev ir kāds iemīļotais svētais, vai arī tas ir pārāk privāts jautājums?

Nē, tas nav grēcīgs jautājums. Bet drīzāk pateikšu, kurš ir svētais, ko visbiežāk piesaucu... Nu, piemēram, Inta, kurš ir tas svētais, kuru tu piesauc, kad nevari atrast atslēgas?

Svēto Antoniju, protams! 

Nu, tieši tā. Atceros – reiz abi ar brāli siena laikā nesam savākto sienu uz pagrabvirsu.

Kad viss siens sanests, konstatēju, ka siena klēpjos esmu iekrāvis arī savas brilles... Un brilles ir nevis eksotiski krāsainas, bet siena krāsā. Vai tiešām tagad jānes visu sienu ārā, lai katrā saujiņā sameklētu, kur ir manas brilles?! Saku: "Svētais Antonij!" Ņemot pirmo siena sauju, brilles ir priekšā! (smejas

Nezinu, vai Antoniju var saukt par iemīļotāko, bet populārāko gan. Īsts Kristus draugs. Esmu bijis gan Lisabonā, kur viņš ir dzimis, gan Padujā, kur ir viņa kapavieta un kur ir viņa tā saucamā netrūdošā mēle...

Jo tas atkal ir tāds interesants stāsts. Dievs, atbilstoši 15. psalmam, saka – "un neļausi redzēt satrūdēšanu savam svētajam" (to mēs attiecinām uz Kristu), un kristieši ir inkorporēti Kristū. Tāpat kā, piemēram, netrūdoša saglabājusies arī Franciska Ksaverijam roka, ar kuru viņš ir kristījis.

Antonijam tā mēle ir par viņa sprediķošanu – tik eksotisku sprediķošanu kā sprediķošanu zivīm. (..) Ja tu pat zivīm vari sprediķot, tas nozīmē, ka tev ir īstā mēle!

Nu lūk, tas ir hagiogrāfijas kurss. Arī "Erasmus" studenti labprāt piesakās. Viņi saka – Eiropā praktiski nekur vairs šis antikvārais kurss netiek piedāvāts. Mums tas ir mūsdienīgs, ar eksotiskiem piemēriem.

Un tad vēl maģistrantūras kursā ir lekcijas par Seno Austrumu baznīcu. (..) Latīņu ritā būtu jāmīl gregoriskā mūzika un latīņu valoda, bet ir arī armēņu rits, nerunājot par apustulisko, gregoriānisko un armēņu baznīcu. Ir arī stāsti par koptiem – Ēģiptes kristiešiem, kuriem nebūt nav viegla dzīve Ēģiptes Arābu Republikā, bet kuri ir spītīgi.

Studentu gados ar grieķu-romiešu arheoloģijas profesoru devāmies ekspedīcijā uz Ēģipti, kur izdevās piedalīties Turīnas Eģiptoloģijas muzeja izrakumos. Naktsmājas palūdzām Luksoras koptu bīskapa rezidencē – viņš labprāt tādas piedāvā. Tur drīkstēja pat salātus ēst nemazgātus!

Jo Rietumu tūristiem piekodināts: neēdiet neko vietēju, vislabāk ēdiet tikai konservus, citādi vēl dabūsiet kādu kaiti. Bet kopti – viņi tur ir spītīgi, saka – pie mums ir vislabākais! Ir arī stāsts par etiopiešiem. Reinis Norkārkls speciāli aizbrauca ekspedīcijā uz Etiopiju, lai studentiem varētu parādīt savus personīgos slaidus. Etiopijā tiek glabāts oriģinālais Jeruzalemes tempļa derības šķirsts. Visās etiopiešu baznīcās, tāpat kā Rietumos, vajadzīgs tabernākuls ar sakramentu. Visās ir arī Derības šķirsta kopija, bet viens esot īstais, ko Zālamans atdevis savam un Sābas ķēniņienes dēlam. Un etiopieši saka – lūk, tas tiek glabāts pie mums, un mēs esam šī Zālamana dinastijas tālāknesēji, neraugoties uz to, ka viņi septiņdesmitajos gados gāzuši paši savu impēriju un savu pēdējo imperatoru no troņa, bet viņi vienmēr saka – tā ir Zālamana dinastija! Tātad tas ir kurss Senaustrumu baznīcās jeb tā saucamajā Austrumu pareizticībā. 

Bet vispirms tu studēji mākslas vēsturi. Kā tomēr nolēmi, ka jādodas uz Mākslas akadēmiju?

Tas viss, mīļā Inta, ir pārpratums! No bērnības biju gatavots mūsu ģimenes tradīcijai. Jau paskatoties uz mani: kas varētu būt tā profesija, kuru jau pat mana vecvecmāmiņa cara laikos bija apguvusi? 

Varbūt ārsts?

Jā! Mūsu ģimenē visi bija ārsti. Mamma strādāja Medicīnas institūtā, un kāds nu tur brīnums, ka tad, kad mans vecākais brālis gatavojās eksāmeniem, piemēram, anatomijā un tamlīdzīgi, man bija jāklausās: "os nasalis", "os temporale"... Es to visu biju jau iemācījies, bet

11. klases pēdējā pusgadā mani pārņēma spīts jeb jauna cilvēka pašapliecināšanās, un es teicu – nē, es nestudēšu medicīnu; iešu studēt tur, kur studē mana... draudzene! Tas bija 1985. gads, un es savas draudzenes dēļ aizgāju uz Mākslas akadēmiju, kaut arī visi man teica – tu taču tur netiksi iekšā, tev nav nekādu iestrādņu, tu neesi gājis ne Rozentāļos, ne zīmēšanas pulciņā.

Nu labi, mūsu klases audzinātāja bija zīmēšanas skolotāja, bet man tiešām, atskaitot to, ka mana ģimene, kā jau visas ārstu ģimenes, mīlēja mākslu, apmeklēja izstādes, gāja uz teātriem un  koncertiem. Tādu [specifisku] iestrādņu tiešām nebija. Bet nu redziet – mīlestība  spārno... 

Un tad sākās arī mīlestība uz mākslu.

Jā, tā ir tā, kura nekad nepieviļ.

Mūsu sarunas pauzē ieskandinām Pūpolsvētdienu: to piedāvā Raimonds Pauls un koklētāju ansamblis Austriņa. Vai tavā baznīcā skan Raimonds Pauls?

Atzīšos, ka Raimonda Paula mūzika skan retāk – vien tad, ja ticīgie to speciāli lūguši. Atceros, kādās bērēs atraitnis savai mūžībā aizgājušās dzīvesbiedres piemiņai lūdza atskaņot Raimonda Paula mūziku no filmas "Teātris" un "Ilgais ceļš kāpās". Ja cilvēkam tā bija viņa mūža vēlēšanās, lai skan šis skaņdarbs!

Bet Imanta Kalniņa mūzika ērģeļu versijā skan tik paņemoši! Pamēģiniet uz ērģelēm to pašu "Es redzēju sapnī..." 

Arī saviem kolēģiem saku: šodien ņemsim nevis Dāvida psalmus, bet Zālamana psalmus! Protams, tā ir improvizācija par tēmu, jo mēs jau nedrīkstam to darīt tiešā veidā. Vatikāna noteikumi definē, kas tiek uzskatīta par sakrālo mūziku un kurai savukārt vajadzētu skanēt ar bīskapa atļauju. Bet, ja ērģelnieks improvizē par šo tēmu un saka, ka tā ir prelūdija pirms kāda Baha korāļa, tad Imants Kalniņš vai Raimonds Pauls aiziet uz "urrā". 

Latvijā ir skaista Pūpolsvētdienas tradīcija: cilvēki dodas uz baznīcu ar pūpoliem, kas tiek kaisīti dievkalpojuma laikā.

(..) Šī ceremonija Latvijā ir unikāla! Neesmu redzējis, ka Itālijā svaidītos ar lieliem, skaistiem palmu zariem vai lauztu olīvzarus. Bet Latvijā tā vēsturiskā tradīcija ir dzīva. 

Atgādināsim, ka Pūpolsvētdienas dievkalpojumā procesijas laikā garīdzniekam un visiem gājiena dalībniekiem tiek mesti pūpoli…

Jā, tagad gan ir tendence to deinkulturalizēt. Inkulturācija jeb akomodācijas metode bija pirmajos gadsimtos, pēc tam tā bija ļoti aktuāla 16. un 17. gadsimtā, kad tas pats Francisks Ksaverijs devās uz Indiju, Ķīnu un Japānu un saskatīja, ka šo nāciju uzrunāšanai nepieciešams saglabāt vietējo kultūras kontekstu. Bet mums Latvijā šī tradīcija ir kopš Meinarda laikiem, ka Pūpolsvētdienā burtiski atkārtojam to, kas tika darīts pirmajā Pūpolsvētdienā, Jēzum ieejot Jeruzalemē.

Ja Jeruzalemē cirta un lauza zarus, ko meta zem Jēzus kājām, tad šeit Latgales babiņas met pūpolīšus vai – īpaši nejaukās – kadiķu zariņus: atceros, reiz aiz brillēm man aizķērās liels, skaists kadiķu zars. (smejas) Un ticīgās vecmāmiņas vēl rāda saviem mazbērniem – svied, tagad svied! (smejas) Un ne pa kājām, bet pa galvu...

Tā mums ir skaista tradīcija, bet diemžēl šodien ejam pretējā virzienā, cenšoties ravēt ārā to, kas mantots no 13. un 14. gadsimta – tautiskās tradīcijas un tautiskos nosaukumus. Sastopu garīdzniekus, kuri saka – nedrīkst tādu vārdu kā Lieldienas lietot! Jāsaka – Kristus Augšāmcelšanās svētki. Bet Lieldienas – tas taču ir interesanti! Atceros, kad man pašam bērnībā uzdeva jautājumu, kas ir Ziemassvētki, kas ir Lieldienas vai kas ir Vasarsvētki, ar Ziemassvētkiem un Lieldienām ļoti labi tiku galā, bet par Vasarsvētkiem... Tas Svētais Gars taču ir tik netverams, un pateikt, ka Vasarsvētki ir Svētā Gara atnākšanas svētki... Tas taču ir interesanti – domāt. Ja pateiksi visu priekšā – Kristus dzimšanas svētki, Kristus Augšāmcelšanās svētki – nebūs vairs interesanti. (..)

Kristietis jau nav kaut kāds gaisā parauts cilvēks, izrauts no savas kultūrvides – mums ir sava latviskā [reliģijas] forma, savs tulkojums.

Jau tas vien, ka mēs, piemēram, Dieva vārdu esam iztulkojuši un tradicionālajā reliģijā izmantojam vārdu Dievs, nevis sakām Jahve, Deus – tā jau ir interpretācija. Tāpēc tautiskajām izpausmēm [reliģijā] vienmēr jābūt zaļajai gaismai! Tas pats attiecas uz citām lietām – dejošanu, dziedāšanu, tradicionālo latviešu virtuvi. Studiju gados Itālijā, novērtējot Vidusjūras virtuves garšu bagātību, teicu – bet mums taču jāprot prezentēt arī tas, ar ko mēs esam lepni!

Piemēram, mūsu zivju zupa ar pienu. Ja pasaku, ka pie zivju zupas jāpievieno piens, Vidusjūras draugi uz to reaģē ar zināmām šausmām... Viņi nevar iedomāties, ka uz astoņkājiem vai gliemežiem baltvīna mērcē vēl uzlietu pienu virsū. (smejas) Bet tā ir mūsu specifika!

No bērnības atceros reņģu zupu ar sīpoliņiem un pienu. To jāprot uzturēt. Tieši tāpat kā mūsu Rīgas specifika: nekaunēšos, ka raidījumā "La dolce vita" prezentēju mūsu tradicionālos Rīgas "komervīderus". 30. gados, kad Latvijā bija tendence atteikties no vāciskajām formām, šis ēdiens tika iztulkots kā "pildīta Berlīnes omlete". Bet pie mums autentisks tradīcijas kopējs, 19. gadsimta virtuves tālāknesējs, lieto nosaukumu "Komm morgen wieder", kas tulkojams tā: "Nāc rīt atkal, jo tu dabūsi to, ko šodien neapēdi!" Samalsim kādu zupas gaļas gabaliņu, ietīsim to omletē jeb biezpankūkā un kopā ar silta buljona krūzīti vai pamērcējot krējumā tā būs brīnišķīga uzkoda! 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti