Sarkanā koka baznīciņa Turaidas muzejrezervātā ir vecākā lauku amatnieku celtā koka baznīca, kas vēl saglabājusies savā vēsturiskajā vietā Vidzemē. Tā sākusi darboties 1750. gadā, un te joprojām notiek dievkalpojumi, kāzas un kristības.
Tūristus, kas ieklīst šajā objektā tāpat vien, tagad izklaidēs stikla vitrīnās saliktās apsveikuma kartītes, kas vēsta par baznīcas gada ritmu un svētkiem. Tā ir maza daļa no vairāk nekā diviem tūkstošiem pastkaršu un apsveikuma kartīšu muzeja krājumā. Pastkartes, kas stāsta par Turaidu sendienās, redzamas Turaidas pils torņa ekspozīcijā, bet baznīcā izstādītās cilvēki sūtījuši viens otram uz Vasarsvētkiem, Ziemassvētkiem, Lieldienām, iesvētībām… Izsekot baznīcas liturģiskajam gadam bijusi muzeja pētnieces Anetes Jenčas iniciatīva. Viņai ir maģistra grādi vēsturē un teoloģijā, viņa sevi dēvē par baznīcas vēsturnieci: "Ideja – parādīt tradīciju, kas draudzēs sākās 19. gadsimta vidū: ka nav svarīgi dāvināt lielās dāvanas, bet mazās dāvanas, baznīca parasti pieminēja, ka Dievs Ziemassvētkos sūta Jēzu kā lielāko dāvanu. Dāvanai nav jābūt lielai un materiāli vērtīgai, kartīte ir simbols, kā parādīt tuvākmīlestību, veids, kā atcerēties par saviem līdzcilvēkiem."
Ziemassvētku kartītēs redzamas visdažādākās lietas, arī lidmašīnas. Anete Jenča skaidro: "Jā, Ziemassvētki iziet ārpus baznīcas konteksta, kartīšu noformējumā parādās dažādas tēmas, kas tajā laikā ir aktuāls sabiedrībā vai reģionā."
Muzeja krājuma galvenā speciāliste Aija Dzene stāsta, ka kartītes iegūtas ekspedīcijās tepat Turaidas un Siguldas apkārtnē, cilvēki tās ar prieku dāvinājuši, sakot, ka muzejā tām ir vislabākā vieta.
"Pati vecākā ir šī – ar cilvēciskotajiem cāļiem, kas Lieldienās svin savas laulības. Otra, kas bija nedaudz sliktākā stāvoklī, un to es izstādē neļāvu ielikt, ir 1907. gadā sūtīta, un tur šie paši cāļi tiek laulāti. Arī mācītājs ir cālis talārā," izrāda Aija Dzene. Viņa arī atzīmē: "Kartīšu otrā pusē teksti ļoti minimāli ir saistīti ar šiem svētkiem, tā ir sarakste starp radiniekiem un draugiem. Ir pat bijis, kur Ziemassvētku kartītēs rakstīts par malku un kartupeļiem. Apsveikums beidzas, un tad ir maza vēstulīte."
Vai izstādes kuratore Anete Jenča pati arī sūta pastkartes? "Sūtu!" viņa atklāj. "Tiesa, tikai uz Ziemassvētkiem. Pastkartes es sūtīju pat vairāk – sākās tā tradīcija, interneta lapa "Postcrossing" – kur var sūtīt pastkartes visā pasaulē nepazīstamiem cilvēkiem. No Latvijas tur iesaistīti vairāki tūkstoši cilvēku. Pati pirmā pastkarte atnāca no Baltkrievijas, bet pati tālākā – no Austrālijas un Jaunzēlandes. Eiropā visvairāk to sūta Vācijā un Nīderlandē, tur ir kādi 200 000 dalībnieku no katras valsts."
Arī Turaidas muzeja apmeklētāju centrā pastkartes, ko turpat var arī ielikt pasta kastē, joprojām esot cieņā. Vairāk gan – tūristiem, bet pērk arī vietējie. Populārākā – ar Turaidas pili, kas fotografēta no augšas.
