Kultūras dižgari laiku laikos vēstulēs draugiem, kolēģiem un mīļotajiem atklājuši savus pasaules uzskatus un daiļrades neredzamo pusi. Bet mūsdienās īstas vēstules uz papīra raksta vien retais. Ko tas nozīmē nākotnes pētniekiem, un vai muzeju krājumā turpmāk liksim mākslinieku sociālo mediju profilus?
Uzrunātie pētnieki apliecina, ka vēstules ir nozīmīgs kultūrvēstures avots, piemēram, Raiņa un Aspazijas teju divarpus tūkstošus plašā korespondence pirms 15 gadiem iekļauta UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā reģistrā.
Literatūrzinātnieks, muzeja "Raiņa un Aspazijas māja" pētnieks Jānis Zālītis stāsta: "Attiecībā uz Raini un Aspaziju mums vēstules dod iespēju ļoti plaši ielūkoties tajos viņu dzīves periodos, par kuriem citu materiālu ir krietni mazāk. Katrā ziņā, ja šī vēstuļu materiāla nebūtu, mūsu iespējas iepazīt un analizēt dzejnieku biogrāfiju būtu daudz, daudz ierobežotākas."
"Principā vēstulēs cilvēks arī lielākoties ir visgodīgākais," teic teātra zinātniece Ieva Struka, "jo tieši tikpat liela nozīme ir dienasgrāmatām, bet tur, kā rāda mana pieredze, ir kāds brīdis, kurā gandrīz ikviens, ja tās dienasgrāmatas ir saglabājušās, rēķinās, ka kāds to arī lasīs. Par vēstulēm tomēr ir tā, ka tās tiek adresētas konkrētam cilvēkam un patiesībā bez tādas sajūtas, ka tas noteikti būtu jāglabā vai jāsaglabā nākamajās paaudzēm."
Savstarpējā sarakste palīdz ne tikai atklāt konkrētas personības, bet arī iezīmē laikmeta kontekstu.
Prognozējot, kā pēc gadiem pētnieki vētīs šodien notiekošo, kad liela daļa komunikācijas notiek digitālajā vidē, Ieva Struka ir mazliet pesimistiska: "Es tiešām domāju, ka būs viens posms, kurš, visticamāk, tā arī sauksies – digitālie viduslaiki. Ka mēs par to neko īsti neuzzināsim. Tās būs tiešām tādas atsevišķu cilvēku liecības, droši vien, ka finālā jau mēs arī balstīsimies uz šiem publiskajiem paziņojumiem pasaulei, ko tad es par to domāju, kas šobrīd notiek, bet, jā – kaut kādā ziņā tā arī būs refleksija par šo laiku, kas atklāj konkrēto runātāju. Taču tā intīmā sadaļa, protams, tur izzūd."
Sava veida risinājumu piedāvā Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs. "Mums ir digitālais krājums, kur faktiski ir iespēja uzņemt arī tās sarakstes, kas ir tapušas tādā mūsdienīgā komunikācijas formātā, sākot no e-pastiem līdz "Whatsapp" ziņām, arī "Facebook" mēs varam, ja tas tiek lejupielādēts, ja tas tiek saglabāts," stāsta LNRMM Krājuma izpētes nodaļas vadītājas vietnieks Ingus Barovskis.
Šobrīd gan neviena digitāla sarakste muzejam glabāšanā nav nodota. "Mēs esam uzsākuši sarunas ar dažiem autoriem, kuri pārdomā, vai varētu mums kaut ko nodot. Mums ir citi priekšmetu veidi, mums ir fotogrāfijas, manuskripti, mums ir audio, video faili. Nu, vēstules mēs vēl gaidām, tā ka – ja kāds vēlas mums nodot vēstules šādā formātā, muzejs ir atvērts šim jaunajam formātam," skaidro Barovskis.
Taču arī papīra formāta vēstules joprojām nav izzudušas pilnībā, tāpēc Ieva Struka aicina tās sargāt: "Es vienkārši ceru, ka tie daži, kas tās raksta, nesadedzinās. Un tad jau tās kaut kur atradīsies kādam."
