Dzejniece un dramaturģe Māra Zālīte pirms pusotra gada nosvinējusi jubileju, ko iezīmēja divi vērienīgi un sirsnīgi koncerti: "Paši skaistākie vārdi" VEF Kultūras pilī un "Tā runāja…" mūzikas namā "Daile". Pagājušajā gadā iznākusi grāmata bērniem "Tango un Tūtiņa sēnēs", un gandrīz lavīnveidīgi atdzimst un pārdzimst mūzikli ar Māras Zālītes libretiem.
Jaunās paaudzes režisori atrod jaunus akcentus valstiskumu un pašapziņu stimulējošos vēstījumos. Kaut arī Māru Zālīti, pirmkārt, pieņemts saukt par dzejnieci, viņa ir vispieprasītākā libretu autore Latvijā, un viņas darbi ir ilgdzīvotāji. Māras Zālītes pēdējā lielā luga "Smiļģis" par Dailes teātra pretrunīgo dibinātāju pirmizrādi piedzīvoja "Dailes" simtgades sezonā 2021. gadā un saņēma trīs "Spēlmaņu nakts" un "Kilograms kultūras" balvas. 2023. gada 28. jūlijā Lielvārdes parkā notika rokoperas iestudējums par godu Andreja Pumpura eposa "Lāčplēsis" 135. gadadienai un rokoperas 35. gadskārtai. Šoruden Dailes teātris iestudē "Meža gulbjus", bet neatkarīgā režisore Rēzija Kalniņa pārfrāzē savulaik iemīļoto "Neglīto pīlēnu", kas ar jaunu nosaukumu "Galms (pa)galmā" no novembra sāks ceļot pa Latvijas koncertzālēm un kultūrvietām. Dzejniece Māra Zālīte atzīstas: "Tas nav veselīgs dzīvesveids. Stress ir nepārtraukti, arī tad, kad rakstu. Katrs vārdiņš tiek izrauts un izplēsts ar lielu emocionālu piepūli un satraukumu. Jo īpaši, kad rakstu dzeju."
Henrieta Verhoustinska: Sveicinu studijā dzejnieci, dramaturģi, mūziklu autori un vairāku romānu autori Māru Zālīti. Sveika!
Māra Zālīte: Sveika!
Citāts bija par tekstiem, kurus jūs izlaižat caur sevi. Vai jūs varbūt esat iemācījusies tomēr mazliet lēzenāk pieiet šim radošajam procesam, vai tie joprojām nāk caur jums un caur jūsu nervu sistēmu?
Nē, es neesmu neko iemācījusies, un to arī nevar iemācīties. Tas ir cilvēka dabā. Jāsaka gan, ka dzeju es tagad gandrīz nemaz nerakstu. Es pašlaik atkal rakstu romānu.
Par ko?
Par visu. Pilnīgi tādu kosmisku, varētu teikt, kas aptver visu. Es cenšos to darīt, man neiet viegli. Trešais gads jau iet. Pa vidu, protams, ir daudz kā cita. Es apbrīnoju tos, kas saka, ka viņiem rakstās viegli. Vajag būt, lai ir viegli lasīt. Un, ja ir viegli lasīt, tas nozīmē, ka rakstnieks ir grūti un smagi strādājis.
Vai rudens ir jūsu gadalaiks?
Visi gadalaiki ir mani. Protams, katram ir sava nots, varētu teikt. Šeit mazlietiņ ir tāda minorīga nots, jo viens dabas cikls noslēdzas, bet tu labi zini, ka atkal nāks pavasaris, un ziema jau arī nāk ar daudz skaistumu, ar baltumu, ar sniegu. (..)
Cilvēki šo tumšo laiku pavada, ejot uz koncertiem, uz izrādēm, lasot grāmatas un tādā veidā smeļoties gaismu. Kas ir jūsu kultūras notikumi, kādus jūs esat pēdējā laikā izbaudījusi, kas jūs ir iedvesmojuši?
Man ir viens notikums pavisam svaigs. "Tu stipru mani sauc" – tāds teatralizēts koncerts par godu Broņislavas Martuževas 100. jubilejai.
Ar Latvijas Radio kori, ar Sigvardu Kļavu, ar Māras Ķimeles libretu, ar fantastisko Daci Eversu, kas ilgi nebija redzēta uz skatuves, ar Daumantu Kalniņu, ar Broņislavas Martuževas fantastisko dzeju, kas līdz šim brīdim joprojām nav tā īsti izskanējusi un novērtēta. Imants Kalniņš ir sarakstījis pilnīgi jaunu programmu, un tas bija baudījums. Arī pēc garajām, ilgajām stāvovācijām bija milzīgs gandarījums dvēselei. Tā dzeja ir stipra, tas cilvēks ir spēcīgs, Broņislava Martuževa ir bijusi neticami vāja un stipra, slima un varoša – tas viņas dzīvesstāsts… Tas pašlaik ir mans spilgtākais [notikums], kas aizsedz visus pārējos.
Šo rudeni iezīmē arī vairāku jūsu libretu sarakstītu mūziklu atgriešanos uz skatuvēm. (..)
It īpaši man ir svarīgi tie divi jauniestudējumi. Par Klāva Meļļa "Meža gulbjiem" man ir tāda rūpe, jo tur tiešām ir pilnīgi cita paaudze. Daudz ciniskāka, ne tik jūtīga, baidās no sentimenta kā no uguns. Jaunā režija, kas grib sevi apliecināt, un tad viņi tur taisa tādas lietas, kad gadās, ka luga nomirst režisora rokās, jo režisors grib sevi parādīt. Es ļoti ceru, ka tiks atrasts tas balanss, ka kaza paliek dzīva un vilks ir paēdis.
Arī Rēzija Kalniņa ir ļoti intelektuāla režisore. Viņai ir tādas nekonvencionālas idejas. Un tas, kā viņa paskatās tagad uz to "Neglīto pīlēnu", tas ir ļoti pārsteidzoši, no vienas puses, jo mēs ar Lūsēnu to rakstījām, protams, nostājoties absolūti savādā un nepieņemtā cilvēka [pusē]. (..) Mēs to tā mīlīgi rakstījām, bet šis darbs, cik man, vienā mēģinājumā esot, nācās pieredzēt, ir ļoti spēcīgs sitiens. Interpretācija ir ļoti skarba, bet ļoti aktuāla un ļoti vajadzīga. Paskatīsimies no malas uz to, kādi mēs esam kļuvuši. Pirms 20 gadiem, šķiet, ka bijām maigāki. Arī knābām to pīlēnu, un bija visādi sliktie tēli, bet viņi bija tā kā vairāk ar humoru. Bet te nav nekādi joki. Viņi ir diezgan biedējoši, bet arī aktuāli. Es esmu ļoti lielās cerībās par šo pirmizrādi.
Pirms intervijas jūs man minējāt vārdu salikumu "planētu parāde", jo šobrīd iet arī jūsu un Jāņa Lūsēna mūzikls "Sfinksa", ko iestudējusi Rēzija Kalniņa, iet arī jūsu un Ulda Marhilēviča "Uz Tobago", kurš joprojām savāc pilnas zāles un ko pāriestudē Juris Kalniņš. Respektīvi, jūsu libreti ir kļuvuši atkal aktuāli. Arī "Putnu opera".
Jā, arī "Putnu opera" un "Smiļģis", kas gan ir luga, piedalās šajā "planētu parādē". Es domāju, ka te notiek kaut kāda ļoti reta lieta. Šie darbi tomēr nav tapuši vienā laikā. Starp tiem ir vismaz kādi desmit gadi. Man liekas, ka "Putnu opera" bija 1999. gadā. Es nezinu, man tie gadi jau ir sajukuši, un katrā ziņā nav jau arī tik svarīgi. Šie darbi nav cepti ne pēc kārtas, ne viens pēc otra. Bet tagad viņi visi ir sanākuši kopā. Galvenais, ka tie interesē jaunus režisorus, ka tie aizrauj jaunas paaudzes aktierus un ka publika viņus pieņem. Tas, protams, ir ļoti komplimentāri dzirdēt, ka mani darbi nezaudē aktualitāti, bet tas ir tāpēc, ka tie ir metaforiski. Tur nav šodienas aktualitātes, bet tur ir gan šodienas, gan arhetipiskas lietas. Tas laikam ir manas daiļrades noslēpums. Es sākumā nesapratu, kas tie arhetpi tādi ir, bet man teica, ka manos darbos tādi ir. Tad es sāku lasīt Jungu un sapratu, ka, patiešām, es laikam kaut kā uzminu tos arhetipus. Es esmu pašlaik ļoti laimīga, ka tie darbi ir pārdzīvojuši savu laiku. Ir jau arī tādi, kas man nav sanākuši. Mums ar Lūsēnu arī ir tādi.
Piemēram?
Labāk nepieminēt. Nu... piemēram, "Hotel Kristina".
Kaut gan tur bija tik asprātīgs fināla risinājums.
Jā, bet viņš bija par agru. Tur bija, ka vajadzēja nobalsot, par kuru. Skatītājiem bija pa telefonu jāzvana, un tas fināls bija diezgan oriģināls priekš tiem laikiem. Bet to mobilo telefonu vēl bija maz. Tagad visiem ir. Tāpēc tad tā īsti tas nenostrādāja, kā mēs bijām iecerējuši.
Māra, vai tā ir tiesa, ka jūs uzrakstījāt "Meža gulbjiem" jaunu dziesmu šim [jaunajam] iestudējumam?
Jā, man liekas, ka pat divas. Pēc Jura Vaivoda un Raimonda Paula lūguma. Es uzrakstīju tekstu. Bet tas nav nekāds pielikums. Es domāju, ka skatītājs pat nemanīs, ka tas ir jauns teksts. Vienkārši tur bija vieta, ko es arī atzinu, ka tur ir libretā mazlietiņ tāds mazs caurumiņš, ko var aizpildīt. Jā, tur būs jaunas dziesmas arī.
Jūs teicāt, ka jūs bijāt "Galma (pa)galmā" mēģinājumā. Jums patīk iet uz jūsu darbu mēģinājumiem, vai tas ir tā neērti?
Kopš man tagad ir tā "planētu parāde", es esmu zināmā stresā visu laiku, jo diemžēl es nespēju ierobežot savas emocijas. Es katrā tajā darbā, ko tagad taisa tie cilvēki, es esmu viņā iekšā, tas ir dziļi manī. Un, protams, man rūp. Tajā pašā laikā es neeju tāpēc, lai nekristu uz nerviem režisoriem, jo es zinu, ka režisors dara savu darbu. Es nevaru sekot visam līdzi un sēdēt visur. Tas mani tā savanda, un no tā visa rodas tāda mentālā pārslodze. Tāpēc es cenošos mazliet distancēties.
(..) Jūs nesen piedalījāties raidījuma "Kultūršoks", kas vēstīja par krievu valodas vietu šobrīd Latvijā. Un jūs paudāt ļoti striktu nostāju, ka krievu valodai būtu no publiskās telpas jāpazūd. Kā mums sabalansēt šo lojalitāti pret mums lojālajiem krievvalodīgajiem iedzīvotājiem ar šo rūpi par latviešu valodu?
Mums lojālie krievu iedzīvotāji runā latviski. To es varu pateikt. Mums ir valsts, mums ir valsts valoda, un tas ir vienīgais, kas var apvienot visus pilsoņus neatkarīgi no viņu tautības, neatkarīgi no viņu izcelsmes, un tas ir tikai normāli. Mēs joprojām cīnāmies ar okupācijas seku mentālo un psiholoģisko barjeru. Runājot par to, kā lai sabalansē, es domāju, ka tur ir jāsabalansē tā, lai valsts integritāte neciestu, lai valoda neizzustu. Jo tad kāda jēga mūsu valstij, ja valoda un kultūra pieņem citādus vaibstus? Var jau būt, ka tas arī notiks pēc daudziem gadiem, bet pašlaik mums tomēr ir jāiestājas par valodu.
Es pastāstīšu epizodi no manas bērnības. Man bija četri, pieci gadi. Tas ir tas pats laiks, kas "Piecos pirkstos" aprakstīts. Es, kad atbraucu no Sibīrijas, labāk runāju krieviski nekā latviski, jo tur gāju bērnudārzā, un tas bija loģiski, ka visur bija krievu valoda. Tikai kaut kad ģimenē pa svētdienām parunājām latviski. Un, kad es atbraucu uz Latviju, tā mana latviešu valoda bija visai vāja. Un es vienreiz pateicu nevis "bumba", bet "bomba", un visi par mani šausmīgi smējās. Es tajā brīdī jutu lielu spītu un pateicu, ka vairs vispār nerunāšu, kamēr vien nemācēšu labi un pilnīgi pareizi runāt latviski. Un es veselu mēnesi neesot runājusi. Respektīvi, es biju paziņojusi, ka te ir Latvija un ka te ir jārunā latviski. Un, ja es pašlaik vēl nevaru, tad es nerunāšu vispār. Tā ka
es jau kopš četru gadu vecuma iestājos par latviešu valodu.
Runājot par šādu iestāšanos un arī par latviešu kultūru, mani pēdējā laikā ļoti duālā sajūtā ir ielicis notikums ar Andreja Upīša pieminekli. Ar šo Ivara Drulles ideju to pārzāģēt. Tur, protams, parādās arī autortiesību jautājums, jo Alberts Terpilovskis ir šī darba autors. Kas, jūsuprāt, ir ar šiem strīdīgajiem personāžiem? Jums pašai ir bijusi luga par Vili Lāci, kurš ir daudz posta nodarījis latviešu tautai. Andrejs Upītis brauca uz Maskavu lūgt, lai Latviju uzņem Padomju Savienībā. Ko iesākt? Ko darīt?
To, kas attiecas uz Andreja Upīša pieminekli, – es domāju, ka viņu griezt un graizīt jebkādā veidā būtu barbariski. Tā kā tajā vietā būs jaunā koncertzāle un drīz būs būvlaukums, tad tas piemineklis būs, laba sagadīšanās, jāpārliek kaut kur citur. Viņam ir jāatrod vieta citur.
Piemēram, Skrīveros.
Piemēram, Skrīveros. Kāpēc ne? Ja Skrīveri to gribēs, protams. Es nedomāju, ka tāda iznīcināšana ir tas labākais. Es domāju arī par Sudrabu Edžu un par Annu Saksi un tā tālāk. Nav viņi neko tik ļaunu izdarījuši, lai viņus vajadzētu tagad… Salīdzinot ar to pašu Vili Lāci. Es Annu Saksi biju redzējusi kā vecu večiņu ar sirmu galviņu, adītu cepurīti, un viņa jau sen bija sapratusi savas kļūdas. Viņa bija aizrauta toreiz. Viņai ir pasakas par ziediem. Mums jāpaņem no tā, kas mums ir tas labais, jāpatur, un tas, kas mums neder un ko mēs nicinām, tas ir vienkārši jāaizvāc.
Runājot par rakstniekiem, mūs visus gaida ļoti priecīgs notikums – Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs ievāksies savās jaunajās muzeja telpās. (..) Vai jūs esat kādu eksponātu uzdāvinājusi Rakstniecības muzejam?
Zināt, tas jautājums ir kā naglai uz galvas. Šo muzeju iekārto māksliniece Anna Heinrihsone, un mēs ilgi runājām tieši par šo tēmu. Es neesmu bijusi, es nezinu, kas tur no manis ir, un es Annai prasīju, kas tur ir. Viņa man saka, un es atbildu: "Mīļā Anna, tā nav mana lieta, tas nav mans priekšmets!"
Proti?
Uz kaut kāda bluķīša tāda svece. Vārdsakot, Anna arī bija izbrīnīta, ka man piedēvē to objektu, bet tas nav mans. Es paziņoju, ka tas ir Veltas Tomas piemiņas vakara aksesuārs. Es viņu nodevu muzejam, jo es to pasākumu rīkoju. Kur gan es viņu likšu, ja ne muzejā? Un tur meitenes kaut ko nedaudz sajauca, un tagad tas tur ir tā kā mans priekšmets.
Bet noteikti, ka rakstot savas lugas, jūs esat apmeklējusi Rakstniecības muzeju un izmantojusi tā arhīvus.
Protams, protams. Gan Teātra muzeja, gan Rakstniecības muzeja tolaik ļoti plašo, milzīgo arhīvu. Es nezinu, kā viņi šajā mazajā mājiņā vispār spēs [visu] izvietot. Es saprotu, ka krātuve būs citā vietā.
Pulka ielā, kā jau tagad.
Jā. Un šeit būs tikai tāda atraktīva izstāde un pasākumi. Tas modelis varētu strādāt, bet tur diezgan liela revīzija ir jātaisa, jo es pilnīgi nejauši ar Annu atklāju šo pārpratumu. Velta Toma man savulaik uzdāvināja lapsādas puškažociņu, nezinot to, ka es kategoriski esmu pret dzīvnieku ādām. Un muzejā tas arī ir piedēvēts man. Jā, es to iesniedzu, bet es paskaidroju, ka tas ir Veltas Tomas kažoks.
Kāds nav pierakstījis.
Kāds nav pierakstījis. Tā ka es domāju, ka tur ir ļoti daudz darba vēl. Ļoti daudz.
Māra, daudz jauno cilvēku runā par jūsu lugām, bet ko jūs zināt par jaunajiem dzejniekiem un jaunajiem autoriem šodien? Vai ir kāds, kurā jūs redzat kaut kādu savu gara radinieku?
Ļoti grūts jautājums. Nē. Es, pirmkārt, domāju, ka nevienam nav jābūt mana gara radiniekam. Viņi ir paši ar saviem radiem, aug no citas augsnes, barojas no citas tagad pieejamās pasaules kultūras, un viņi nemaz nevar būt tādi, kā es. Es nezinu. Man ir neērti teikt, bet es nevaru sacīt, ka es ļoti labi pārzinu. It īpaši jaunās dzejnieces, kuru ir tagad tik ļoti daudz. Ir, protams, Kārlis Vērdiņš, kurš jau ir klasiķis, un ir vēl citi jaunāki par viņu labi dzejnieki. Bet es viņos sajūtu kaut kādu mulsumu. Viņiem ir diezgan grūti, cik es lasu. Viņi īsti nezina, ko iesākt ar vārdu. Viņi ir ļoti talantīgi, bet es atturēšos vairāk skaidrot. Mūsu paaudze nāca ar ļoti lieliem vārdiem, un tā paaudze, kas nāca pēc manis, arī. Bet es teiktu, ka līdz šim nav izauguši jauni jāņi rokpeļņi, jauni uldi bērziņi un leoni brieži, un nav arī jauni pēteri brūveri, un nav arī jaunas ineses zanderes. Bet es gaidu un zinu, ka būs. Bet šī pasaule ir daudz sarežģītāka nekā tā, kurā mēs augām. Mums bija citi sarežģījumi, un viņiem ir tagad citi – pesimistiskāki, eksistencionālāki un globālāki. Viņi vēl aug!
Gaidīsim, kas izaugs no viņiem. Gaidīsim arī jaunus pēterus brūverus un jaunus kārļus vērdiņus. Paldies jums par viesošanos "Kultūrdevā".
