Šī gada 4. novembrī Egils Siliņš beidza savas darba gaitas kā Latvijas Nacionālās operas un baleta direktors, vadītāja uzdevumus nododot līdzšinējam valdes loceklim Sandim Voldiņam.
Paies gadi, līdz redzēsim jaunā vadītāja rokrakstu
Lai arī apmierināts ar jaunā operas vadītāja izvēli, Egils Siliņš ir neizpratnē par to, kāpēc amata termiņš beidzas un sākas sezonas vidū. Vienlīdz lielu neizpratni rada ilglaicīgās neskaidrības par to, kurš būs tas, kurš pārņems vadītāja amatu – citās valstīs to zinot jau divus gadus pirms iepriekšējā vadītāja termiņa beigām. Galvenais iemesls – spēja savlaicīgi plānot un veidot repertuāru, kas atbilst katra operas vadītāja individuālajam rokrakstam.
"Kultūras ministrijai būtu jāizvēlas jaunais vadītājs divus gadus iepriekš, lai plānošana notiktu normāli.
Lai tehniskie cehi varētu normāli vienu iestudējumu sagatavot, vajag gandrīz pusotru gadu jau zināt, kas notiks, kā būs. Ir jāuzrunā režisori ar savām idejām, jāprezentē, jārāda maketi, jāaprēķina, jo tas viss ir saistīts ar iepirkumiem, ar dažādām lietām. Tas nav tā, ka pāris mēnešos var ar visu tikt galā. Pasaulē ir šī prakse, ka divus gadus iepriekš jau zina, kurš būs direktors, un, protams, tad viņš arī plāno un dara. Jo kā tad lai tas jaunais vadītājs parāda savu rokrakstu, ja iepriekšējais jau ir saplānojis kaut kādus divus vai trīs gadus uz priekšu? Bet tas ir jādara, citādi operas jauno iestudējumu darbība apstāsies," Egils Siliņš stāsta.
Tapšanas procesā esošie projekti
Lai arī Egils Siliņš savus amata pienākumus ir beidzis, viņa radītā programma uz Latvijas Baltā nama skatuves būs redzama vēl 2025. gadā un pat vēl tālākā nākotnē.
"Februārī būs "Salome", maijā būs Hendeļa "Flavio", kas būs kopražojumā ar Baireitas operas festivālu. Liels notikums būs 2025. gada 10. oktobrī, kad Katrīna Vāgnere iestudēs "Parsifālu". Šī opera Latvijā skatuviskā versijā praktiski nav skanējusi. Tā kā es domāju, ka tas būs liels notikums," plānos dalās Egils Siliņš, kurš atklāj, ka domājis arī par latviešu oriģināldaiļrades iekļaušanu operas repertuārā.
"Esmu pasūtījis arī divus latviešu oriģināldarbus komponistiem. Artura Maskata darbs, kas iedvesmots no Šekspīra, plānojas uz 2027. gadu. Un Krista Auznieka muzikālais materiāls jau ir nodots," Egils Siliņš atzīst, pieminot, ka 2026. gada rudenī paredzēts skatītājiem izrādīt arī Riharda Vāgnera "Reinas zeltu", ko iestudēs viens no pieprasītākajiem režisoriem pasaulē – Stefano Poda.
Lielākais lepnums – mūsu pašu solisti
Egils Siliņš uzskata, ka nodevis vadības grožus labās rokās. "Es domāju, Sandis ir ļoti profesionāls cilvēks, kurš ir ļoti derīgs šim amatam," viņš saka un tic, ka operas darbība iet pareizā virzienā. "Tas kuģis brauc labā tempā – mums ir ļoti labi rādītāji gan finansiāli, gan apmeklētāju ziņā. Un es domāju, ka publika jau uz sliktām lietām nenāktu. Mums ir mēneši, kad ir praktiski izpārdots. Decembris, novembris, janvāris. Tā kā šajā ziņā es varu būt ļoti apmierināts," Egils Siliņš saka.
Tomēr vēl vairāk par labi pirktām izrādēm un augstvērtīgiem iestudējumiem Egils Siliņš priecājas un lepojas ar mūsu pašu solistiem un viņu izaugsmi.
"Lielākais prieks ir par mūsu solistu varēšanu un sniegumu, par to, ka viņu profesionalitāte ir jūtami pacēlusies.
(..) Ir atsevišķas izrādes, lielās izrādes, kurās vienmēr bija jāaicina viesu solisti, bet tagad mēs varam tās lomas [izdziedāt arī] paši saviem spēkiem," viņš lepojas.
Solista gaitās iegūtie kontakti palīdz
Egils Siliņš stāsta, ka priecājas arī par to, ka savas darbības laikā izdevies uzaicināt uz Latviju dažādus profesionāļus no visas pasaules.
"Prieks, ka varēju uzaicināt izcilus režisorus, ar kuriem es arī pats esmu kopā strādājis [kā solists], un prieks tajā, ka praktiski neviens iestudējums, ko mēs iestudējām, nebija neveiksmīgs. Tāds, par kuru likās, ka publika nenāk un ir notikusi izgāšanās. Lielajos teātros tas ir bieži dzirdams un jūtams," viņš novērojis.
Bijušais operas vadītājs nenoliedz, ka finansējuma ziņā Latvijas Nacionālā opera un balets nespēj konkurēt ar lielajiem Eiropas teātriem, tāpēc lieki noderējušas viņa personīgās pazīšanās ar pasaules māksliniekiem.
"Daudzas lietas es tikai caur pazīšanos un kā kolēģis būdams.
Es viņiem saku – mums ir viesmāksliniekiem labi nodokļi, un uz tā pamata, vai tu nepiekristu par stipri zemāku cenu?"
par to, kā bieži vien izdodas sarunāt labus māksliniekus, stāsta Egils Siliņš, kurš, esot saistīts ar opernamiem visā pasaulē vairāk nekā 30 gadu, zina, kādas ir aptuvenās izmaksas katrā no lielajiem teātriem un cik saņem solisti, režisori vai citi skatuves mākslinieki.
Sava talanta realizēšana
Domājot par to, kāpēc Egils Siliņš, kura darbība Latvijas Nacionālās operas direktora amatā varētu tikt uzskatīta par veiksmīgu, nekandidēja uz atkārtotu termiņu, viņš min divus svarīgākos iemeslus. "Es biju ļoti spiests ierobežot savu operdziedātāja darbību," Egils Siliņš min primāro iemeslu vadītāja amata nodošanai cita rokās. Tomēr viņš uzsver arī dažādus ar birokrātiju saistītus iemeslus.
Egils Siliņš atzīst – strādājot Latvijā, viņa brīvība ceļot uz opernamiem visā pasaulē bijusi visai ierobežota. "Runājot ar kolēģiem, kas ir intendanti citās valstīs un kas arī uzstājas vai paši iestudē [operas], viņiem ir pavisam citi noteikumi un citas brīvības.
Šodien tev nav jāsēž kabinetā, lai vadītu opernamu.
Atrodoties jebkurā Berlīnē vai Vīnē un dziedot, var ļoti daudzas lietas arī pat par labu operai nokārtot, tiekoties ar režisoriem un dzirdot dziedātājus, kas pašreiz ir aktuāli," Egils Siliņš saka.
Viņš ir arī pārliecināts, ka, pat ja pats nebūtu dziedātājs, tik un tā būtu vērtīgi ceļot uz dažādu valstu opernamiem, esot Latvijas operas vadītāja amatā. Viņaprāt, ir nepieciešams pieredzēt mākslinieku dzīvās uzstāšanās, pirms tiek lemts par viņu aicināšanu uzstāties Latvijā. "Ar dziedāšanu ir tā, ka zemās balsis ir vēl tādas noturīgas, bet viens tenors, kurš pirms pieciem gadiem bija super zirgā un labs, piecus gadus vēlāk ļoti bieži vairs nav tajā kvalitātē, un tas ir jāpārbauda," Egils Siliņš saka.
Ar skatu nākotnē
Kaut arī direktora pienākumus Egils Siliņš oficiāli beidzis pildīt vien pirms dažām dienām, plānu tuvākai un tālākai nākotnei netrūkst.
7. novembrī viņš kāps uz skatuves vēl nesen paša vadītajā opernamā, lai izpildītu Skarpijas lomu Džakomo Pučīni operā "Toska".
Šo lomu Egils Siliņš reiz izpildījis arī abos Vīnes opernamos.
Savukārt decembrī Egils Siliņš kā solists dosies uz Tokiju, kur kopā ar orķestri izpildīs Ludviga van Bēthovena 9. simfoniju. "Septiņas reizes septiņās dienās. Manī izsauc apbrīnu viņu lielā interese par Bēthovena 9. simfoniju," stāsta Egils Siliņš, kurš min, ka Tokijā šo simfoniju izpildīs vairākās vietās vienlaikus.
Tuvākajā laikā paredzēts uzstāties arī Bilbao un Šanhajā, kur Egils Siliņš spēlēs lomu Riharda Vāgnera operā "Tristans un Izolde".
Egils Siliņa vārds redzams arī uz topošā Alvja Hermaņa iestudējuma "Salome" plakātiem, ko skatītāji Latvijas Nacionālajā operā varēs baudīt no 2025. gada februāra. "Man prieks sastrādāties ar Alvi Hermani. Jau viņa "Jenūfu" mēs veiksmīgi izrādījām, saņemot negaidīti labas atsauksmes no publikas. Parasti tā nav tā ejošākā mūzika, bet dinamika, dažādība un horeogrāfija, kas ielikta šajā iestudējumā, [to padara aizraujošu]," stāsta Egils Siliņš, kurš ir pārliecināts, ka arī "Salome" neliks skatītājiem vilties.
Tomēr lielākoties Egila Siliņa darbība nu saistīsies ar profesionālo darbību un dzīvi ārzemēs. "Domāju, ka mana dzīve tagad pārcelsies ārpus Latvijas.
Es šeit atgriezīšos, bet lielākoties darba dēļ – lai būtu uz skatuves, nevis skatītāju rindās," stāsta pasaulē pieprasītais basbaritons.
