"Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500"
Gatavojoties 2025. gadam, kad apritēs 500 gadu, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Latvijas Radio 1 sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB) raidījumā "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500" pēta, kā piecu gadsimtu garumā attīstījusies latviešu valoda un grāmatniecība, ietekmējot zināšanu, ideju un jaunrades dinamiku Latvijā un veicinot mūsu piederību Eiropas kultūrtelpai.
Apmēram ap šo pašu laiku tapa zināms arī kāda cita dzejnieka vārds, kurš bija tikai nedaudz jaunāks par Ķikuļa Jēkabu, tomēr arī, iespējams, bijis saistīts ar 1777. gada zemnieku nemieriem. Tas ir skolotājs Juris Natanaēls Ramanis.
Biogrāfiskās ziņas par viņu ir skopas. Kā norāda latviešu skolu vēsturnieks Andrejs Vičs, 1766. gada skolu vizitācijā Allažu draudzes skolā minēts skolotājs un skolotāja dēls Juris Ramanis, tai laikā 23 gadus vecs. Tādējādi var aprēķināt, ka Juris Ramanis dzimis ap 1743 vai ticamāk 1742 gadā, jo vizitācija notiek gada sākumā. 1769. gadā Ramanis minēts otrreiz, jau Krimuldā, kā draudzes skolotāja palīgs (Substitutus), nedaudz vēlāk viņš kļūst par pilntiesīgu draudzes skolotāju. 1778. gadā par kādu "dumpja gara caurstrāvotu un vispārēju sašutumu izraisošu" pārkāpumu, uz mācītāja Pēlhava denunciācijas pamata Ramanis tiek ne tikai atlaists no skolotāja amata, bet pat zemnieku sardzes pavadībā nogādāts Rīgā lietas tuvākai izmeklēšanai. Jau pieminētais vēsturnieks Stepermanis grāmatā "Zemnieku nemieri Vidzemē 1750 – 1784" min, ka "meklējot [1777. gada Cēsu] zemnieku nemieru dalībniekus, no vietas tika atlaists Krimuldas skolotājs Ramanis un šai lietā ievadīja stingru izmeklēšanu". Sīkākas ziņas par to, kāds tieši bijis Ramaņa pārkāpuma raksturs, līdz šim nav izdevies atrast. Tomēr visai ticams, ka minētais pārkāpums "apzīmogoja" Ramani, ietekmēja visu turpmāko likteni. Par to liecina fakts, ka nevienā vietā viņš nenoturas ilgāk par dažiem gadiem, liecina arī viņa paša rindas "es dumpis tapis tuksnesī/ es apogs, kur kas izpostī/ tās skaistas māju vietas/ tā dzīvoju es vientulis/ tik grūtās manās lietās" un "ak, kaut man būtu bijusi/ kā ceļa vīram tuksnesī/jel kāda mājas vieta". 1782. gadā Madlienas draudzes baznīcas grāmatā atrodams ieraksts, ka komunicēts skolotājs Juris Ramanis no Ozolu muižas Lauberes pagastā; Lauberē Ramanis paliek līdz 1785. gadam, pēc tam viņa pēdas pazūd uz ilgāku laiku. No jauna Ramaņa vārds parādās 1798. gadā Bērzaunē, pēc tam viņš 1799. gadā privāti māca bērnus Cesvainē; arī 1801. gadā šīs draudzes baznīcas grāmatā pieminēts Georgs Natanaēls Ramanis, Dzelzavas muižas pārvaldnieka, brīvlaista latvieša Jākobsona bērnu skolotājs. Pēc šī gada par Ramani vairs nav nekādas informācijas, nav ziņu, kur un kad viņš miris un kur apglabāts.
Jura/Georga Natanaēla Ramaņa līdz šim vienīgais zināmais darbs – krājums "Krusta skolas grāmata" saglabājies 3 norakstos: LU Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā, Cēsu Vēstures un mākslas muzejā un Latvijas Nacionālajā Vēstures muzejā. Abos pirmajos gadījumos ar ilustrācijām – svarīgi atzīmēt, ka tas ir vienīgais ilustrētais sacerējums visa latviešu rokraksta grāmatniecības vēsturē). Krājums satur kopskaitā 18 vairākpantu dzejojumus, kas ievietoti starp prozas tekstiem, galvenokārt ar Bībeles sižetiem (Ramanis ir ļoti reliģiozs).
Ramaņa nozīmi latviešu literatūras vēsturē nosaka galvenokārt tas, kas viņš par savas dzejas centrālo tēmu padara notikumus savā personiskajā dzīvē, kā arī sabiedrisko tematiku, kas līdz šim ar tādu sociālas kritikas asumu latviešu dzejā nav izpaudusies. Galvenie viņa dzejas motīvi: pārdzīvojumi pēc skolotāja vietas zaudēšanas ("no god’ un mantas es aizdzīts"), kā arī uzbrukumi vispārinātiem varas realizētājiem, netaisnību darītājiem ("Tu runā taisnību/un saki tādiem vaigā/ ko tādi ēd un dzer, ar ko tie lepni staigā/ ir sviedri, asaras/ ar to tie barojās/ ir ļaužu nopūtas/ un mantas laupītas".) Tomēr bieži šādi varas nesēji, no kuriem "dažs no pīšļiem izrāpjas/ un top par goda kungu" savu mūžu beidz bēdīgi: "Bet vētra pār to saceļās/ tāds kuplis ozols nogāžas/ tad guļ tas sūdos, dubļos".
Prozas tekstos spilgti izpaužas autora sociālais adresāts – latviešu tauta: "Bet virpirms Dieva glabāšana, Viņa klātstāvēšana lai ir un paliek tai bēdīgai latviešu Ciānai, tiem mīļiem krusta brāļiem un māsām".
Par Ramaņa dzejas un publicistikas popularitāti liecina tas, ka bez minētajiem trim norakstiem pastāvējis lielāks daudzums atsevišķu fragmentu, kas brāļu draudzes vidē cirkulēja vēl 19. gadsimta 60. gados.
1993. gadā pie Krimuldas baznīcas tika atklāts tēlnieka Viļņa Titāna veidotais piemiņas akmens šim agrāk nepazīstamajam latviešu dzejniekam, bet 1995. gadā izdevniecība "Zvaigzne ABC" laida klajā "Krusta skolas grāmatas" faksimilu ar komentāriem.
Kā savā rakstā šai izdevumā norāda literatūrzinātniece Skaidrīte Sirsone, "Ramaņa dziesmas liecina par viņa samērā spilgtām dzejnieka dāvanām", būdamas "reizē gan konkrēta cilvēka dzīves liecība, gan sava laika sabiedrības raksturojums viņa uztverē".
