Latvijas Televīzijas septiņdesmitā jubileja iedvesmo – iedvesmo radīt, iedvesmo domāt, iedvesmo analizēt un arīdzan palūkoties uz kultūras radījumu pēdējo desmitgadi.
LTV Kultūras raidījumu redakcijas vadītāja Ieva Rozentāle stāsta: "Mēs Kultūras redakciju nodibinājām 2013. gadā, un tajā brīdī, kad sākām strādāt jau kā redakcija, ātri sākām veidot jaunus raidījumus un dažādus interesantus projektus. Man liekas, tā vērtības, ko esam paspējuši īstenot desmit gadu laikā, ir, protams, lielās, dokumentālās filmas par māksliniekiem, kas ir neatsverams arhīva materiāls un kas ir ļoti augsta līmeņa mākslinieciski darbi. Tad, protams, ikdienas raidījumi, Kultūras ziņas, ko esam veidojuši sākot no 2013. gada. Katru darbadienas vakaru ēterā ir jauna, svaiga informācija par kultūru. Ir bijuši dažādi raidījumi "100g kultūras personība", vēlāk izveidojām žurnālu "Kultūrdeva", un vēl līdzās ir tādi raidījumi, kas bijuši gadu desmitiem, kā "Ielas garumā". Lauks, ko esam centušies noklāt, ir plašs un daudzveidīgs."
Par šo daudzveidību rūpējas dažādu profesiju kolēģi, svētku reizē viņu vidū īpaši gribas izcelt režisorus, kas parasti paliek aiz kadra.
LTV režisore Zita Kaminska stāsta: "Ir tāds laimīgs brīdis, kad esmu nupat uztaisījusi raidījumu "Esam gaisā!" par pēdējo desmitgadi. Biju spiesta noskatīties ārkārtīgi daudzu stundu materiāla, ko ne tikai es, bet mani kolēģi – ne tikai kultūras, bet sporta, ziņu, bērnu raidījumu, izklaides – ir veidojuši. Visus pēdējo desmit gadu raidījumus esmu iztinusi cauri un nointervējusi 40 kolēģus."
"Laika posms no 2015. līdz 2019. gadam īpaši kultūrā grozās ap Latvijas simtgadi, tajā laikā ir tapuši visvairāk vēsturei veltīto raidījumu un iedvesmojoši ļoti daudz nacionālu koncertu. Man bija tas gods strādāt kopā ar Latvijas Radio kori un Sigvardu Kļavu koncertsērijā "Latvijas gredzens". Tāpat Simtgades dziesmu svētki – paskatoties koristu sejās, gandrīz vai tie 2018. gada dziesmu svētki ir emocionālāki nekā pēdējie, kas bija tehnoloģiski un arī brīnišķīgi. Taču tieši emociju un asaru vairāk bija 2018. gadā," teic režisore.
Viņa atzīst, ka laika posms no 2020. gada jeb nākamie pieci gadi televīzijā bijis karuselis – ne tikai kultūrā, visās jomās: "Gads, kas sākās brīnišķīgi, ar cerībām, apstājās vienā brīdī kovida dēļ, īpaši kultūra ļoti cieta no tā. Nekas nenotika, mums bija jārāda, kaut kas jāstāsta, bet viss ir ciet, nekas nenotiek, nāca visi šie "Zoom" filmējumi – ne tik kvalitatīvi. Taču atkal mēs zināmā mērā esam nofiksējuši to laiku. Paies gadi desmit, divdesmit, trīsdesmit – būs ļoti interesanti to skatīties. Tāpat arī Ukraina, mēs esam daudz tagad strādājuši ziedojumu koncertos palīdzībai Ukrainai. Šie vēsturiskie notikumi, Latvijas simtgade, kovids vai Ukraina, lai kas tas nebūtu, ietekmē ne tikai to, kas notiek ziņās, bet arī to, kas notiek kultūrā, un zināmā mērā to mēs atspoguļojam."
Nozīmīgs Latvijas Televīzijas kultūras redakcijas veikums – lielie portretraidījumi un dokumentālās filmas.
LTV režisore Agita Cāne stāsta: "Tās filmas ir gardais kumosiņš mums katram, jo šajos filmu konkursos mēs varam izlolot kādu ideju, kas mums pašiem ir tuva un interesanta. Mēs varam uztaisīt gan šīs personību filmas, kas neapšaubāmi ir ļoti iedvesmojošas, kad tu saskaries ar lielu personību, piemēram, filma par Uldi Dumpi, ko mēs taisījām, vai lielais projekts par Viju Artmani, vai šīs sarežģītās dokumentālās tēmas kā "Neērtie latvieši". Šobrīd top dokumentālais stāsts par ērģelnieci Ivetu Apkalnu, kas būs arī starptautisks projekts sadarbībā ar kanālu "Arte". Decembrī mēs filmēsim operas koncertu, šobrīd pabeidzu montēt Tarmo Peltokoski koncertu "Gorā"."
Zita Kaminska piebilst, ka televīzijai un tieši kultūrai ir tā funkcija, kas kādreiz bija kinožurnālam "Māksla": "Viena no būtiskām televīzijas funkcijām, ko mēs tagad aizpildām, ir tas, ko kādreiz pildīja Rīgas kinostudijā tapušais kinožurnāls "Māksla", kur tika iemūžinātas dažādas pirmizrādes, dažādu mākslinieku, aktieru, mūziķu, mākslinieku veikumi. Tagad to dara tikai televīzija. Tā man liekas ļoti būtiska misija pavēstīt šeit un tagad šodienas cilvēkiem, bet arī glabāt un to turēt. Tāpat radās vairākas filmas, kur man jāteic, ka ir mazliet žēl, ka ir beidzies "100g kultūras personības" raidījums, kur mums bija iespēja iemūžināt mūsu līdzgaitniekus – gan māksliniekus, aktierus, režisorus. Man arī bija iespēja strādāt [pie filmas] par brāļiem Žagariem, par dzejnieci Māru Zālīti, braukt līdzi Marinai Rebekai uz Valensijas operu un intervēt Plasido Domingo. To es nekad nevarēju iedomāties, ka manā dzīvē kaut kas tāds notiks."
Ieva Rozentāle uzsver, ka kultūras raidījumi sabiedriskajā televīzijā ir viens no pamatbalstiem, uz ko vispār jābalsta sabiedriskās televīzijas mērķi, uzdevumi, misija: "Tādēļ, ka kultūra ir nacionālas valsts pamats. Mēs to vairojam, par to runājam, mēs stiprinām savu valodu, savas nacionālās kultūras zvaigznes un spēkus, kas faktiski notur mūs kopā kā nāciju un kā valsti."
"Kultūrai ir mazliet sarežģīts tas uzdevums tādā ziņā, ka mums jāturas līdzi laikam, kad ir visas šīs dažādās digitālās platformas. Dziesmu svētkos vien – pēdējie dziesmu svētki ar 20 kamerām, spaiderkamiem, droniem, kas agrāk nekad nav darīts, šīs tehnoloģijas, dažādie leņķi, kas ienāk mūsu dzīvē.
Vienlaikus kultūra ir tieši tā lieta, kur gribas apsēsties, nomierināties, ievilkt gaisu un parunāt dziļi par kādiem jautājumiem, nevis tikai skriet pāri," piebilst Zita Kaminska.
