Rūnu dziesmu akadēmijas mājvieta ir Kuhmo pilsētiņa Austrumsomijā. Šis ir gleznains apvidus, bagāts ar mežiem un ezeriem. Un tas robežojas ar Krieviju, t.i., ar kādreizējo Somijas novadu Karēliju. Karēlijas novads Somijā, līdzīgi kā Latgale Latvijā, ir saglabājis tradicionālās kultūras bagātības līdz pat šai dienai. Tas gan vairāk attiecas uz Karēlijas daļu, kas atrodas Somijā, bet Karēlijas teritorijas lielākā daļa pēc t.s. Ziemas kara 1939.–1940. gadā nonāca Krievijas pusē. 400 000 Karēlijas iedzīvotāju pārcēlās uz Somiju, un šodienas Karēlijā Krievijas pusē runā galvenokārt krieviski.
Somija tomēr turpina pētīt un iespēju robežās vākt karēļu folkloru. 1971. gadā Austrumsomijas Universitātes ietvaros tika dibināts Karēlijas institūts. Ar somu un karēļu mūzikas seno slāni – rūnu dziesmām – nodarbojas 1990. gadā dibinātā Rūnu dziesmu akadēmija (Runolaulu-Akatemia), ko vada dziedātājs un pētnieks Peka Hutu-Hiltunens. Aprīļa vidū viņš viesojās Latvijā saistībā ar topošo Eiropas kultūras ceļu "Singing Heritage Route" ("Dziesmu mantojuma ceļš").
Gita Lancere: Teicāt, ka pirms pāris dienām jūsu pilsētā vēl bija sniegs.
Peka Hutu-Hiltunens: Jā. Reģionā, no kura es nāku, aprīlī vēl parasti ir sniegs. Pat metra augstumā! Šonedēļ gan sniegs jau sācis mazināties, bet tā joprojām ir pietiekami daudz.
Vai Juensū novads, par kuru runājat, ir jūsu dzimtā vieta?
Jā, piedzimu aptuveni 200 kilometru attālumā no vietas, kur tagad dzīvoju.
Dzīvoju pie Kainu reģiona austrumu robežas, un rūnu dziesmu tradīcija nāk tieši no šī robežnovada – to var atrast abās pusēs Somijas-Krievijas robežai. Tā ir tieši tā vieta, kur Eliass Lēnrots (Elias Lonnrot) vāca tautas dziesmas, veidojot savu "Kalevalu".
Bet tā vēl nav Karēlija?
Tā nav Karēlija. Ja no Kuhmo dosies uz dienvidiem, nonāksi Karēlijas Somijas daļā. Uz austrumiem ir Karēlijas Krievijas daļa. Bet arī Kainu reģionā Somijas pusē ir trīs ciemi, kas pieder t.s. Baltajai Karēlijai – "Viena Karelia" ("Viena Karjala"). Bet viss šis reģions kopumā ir Kainu, kas nav īsti Karēlija, bet kam ir ciešas saiknes ar karēļu tradīcijām.
Vai jūs varētu pastāstīt, kas ir "Viena Karjala"?
Tā ir Karēlijas ziemeļu daļa. To kādreiz sauca par Arhangeļskas Karēliju, un tā pletās no Baltās jūras līdz Somijas robežai. Šo reģionu sauc par "Viena Karelia". Vārds "viena" ir ļoti radniecīgs vārdam "veine" (väinä). Tātad –
iespējams, ka somu eposa varoņa Veinemeinena tēvzeme visticamāk bijusi tieši Viena. Un šim vārdam ir saistība arī ar Dvinas upi, kas plūst cauri Arhangeļskas pilsētai uz Balto jūru. Somu valodā šo upi sauc par Veines upi – Veinejoki (Väinäjoki). Tātad somiski to sauc tāpat kā upi, kas plūst šeit, Latvijā.
Par šiem vietu nosaukumiem ir interesanti domāt.
Jā, jūs man teicāt, ka Daugavai ir arī somu nosaukums!
Jā, Veinejoki jeb Veines upe. Īstenībā
pastāv divas teorijas par cilvēkiem, kuri pirmie sāka stāstīt šos stāstus par Veinemeinenu – pirmā uzskata, ka viņi, iespējams, ir dzīvojuši pie Dvinas jeb Veines upes Arhangeļskas reģionā. Un otra teorija pieļauj, ka viņi dzīvojuši Baltijas reģionā, Baltijas jūras krastā un saukuši upi tāpat – par Veini. "Veine" somu valodā nozīmē "lēni plūstoša".
Tā ir mierīga upe bez krācēm.
Tātad iespējams, ka cilvēki, pārceļoties uz ziemeļiem, paņēma upes nosaukumu līdzi uz Arhangeļsku?
Jā, tāda teorija pastāv.
Neviens cits par rūnu dziesmu tradīciju nevarētu pastāstīt vairāk par jums. Tā nav tikai dziedāšana, vai ne?
Pamatā tā tomēr ir dziedāšana. Pastāv uzskats, ka rūnu dziesmas izveidojās pirms divtūkstoš gadiem un tā bija kopīga tradīcija visām Baltijas somu tautām – igauņiem, karēļiem, ingriešiem un votiem. Tām visām ir līdzīga rūnu dziesmu tradīcija un līdzīgas dziesmas.
Pārliecība par to, ka tradīcija ir divtūkstoš gadu sena, balstās faktā, ka Baltijas somu tautas šajā laika posmā sāka viena no otras nošķirties, veidojot atšķirīgas valodas. Un šai kopīgajai dziedāšanas tradīcijai būtu jābūt izveidotai pirms tādas nošķiršanās. Tāpēc mēs domājam, ka tā ir vismaz divus tūkstošus gadus sena. Neviens neko nezina par vēl senāku tradīcijas vēsturi.
Visticamāk, tie mīti un notikumi, par kuriem tiek dziedāts rūnu dziesmās, ir daudz vecāki. Tie Somijas kultūrā ienākuši no dziļas senatnes tieši caur šo dziedāšanu.
Kas ir īpašās rūnu dziedāšanas pazīmes? Visupirms tā ir dziedāšana iekštelpās, vai ne?
Jā, bet
vissvarīgākā rūnu dziedāšanas pazīme ir metrs, kas veidojas astoņu zilbju rindiņā jeb pantā. Tas ir trohajiskais tetrametrs, kam ir konkrēti likumi par zilbju uzsvariem. Garajām uzsvērtajām zilbēm jābūt rindiņas sākumā.
Otrajā, trešajā un ceturtajā pēdā var parādīties īsā uzsvērtā zilbe un tā dziedāšanai piešķir sinkopes īpašības. [Dzied].
Tātad īsajai uzsvērtajai zilbei jābūt otrās rindiņas beigu daļā. Tā ir rūnu dziesmu definīcija. Kas vēl?
Runājot par šo divtūkstoš gadu seno tradīciju, protams, ka senākie izdziedātie stāsti ir par to, kā radusies pasaule, no kurienes mēs nākam, no kurienes radušās dažādas lietas. Tos uzskata par senākajiem stāstiem.
Somu mitoloģijā pasaule radās no putna olas. No olas baltuma radās mēness, no dzeltenuma – saule. Un visi mazie čaumalu gabaliņi izbira pa debesīm un kļuva par zvaigznēm. Šāds mīts ir bijis pazīstams un izdziedāts visās Baltijas somu tautās. Ir atšķirības tajā, tieši no kura putna olas tapa pasaule. Dienvidu reģionos tā parasti ir bezdelīga vai cits mazs putniņš. Ziemeļos tas ir zilknābis [sotka] – putns, kurš peld ūdenī un lido virs ūdens.
Tāds stāsts nāk no vietas, kur es uzaugu. Ir arī jaunākas cilmes rūnu dziesmas, kuras stāsta par zemes kopšanu, protams, arī kāzu dziesmas. Tiek dziedāts par mīlestību, par to, kā pareizi uzvesties.
Ir arī situāciju dziesmas, kuras tiek radītas uz vietas, atkarībā no notikuma. Ja cilvēki pārzina t.s. Kalevalas metru, viņi var dziedāt par visu, ko vēlas. Dažas no šīm jaunajām dziesmām ir pierakstītas un pat nodrukātas. Bet sākotnēji tā, protams, ir mutiskā tradīcija, kas balstās uz atmiņu.
Pirms radās rakstība, cilvēkiem nebija citu līdzekļu kā vien atcerēties un uzturēt kultūras konceptus par pasaules kārtību, tāpēc dziedāšanas tradīcija tūkstošiem un desmitiem tūkstošu gadu ilgi bija veids, kā cilvēki varēja saglabāt kultūru, valodu un visu pārējo.
Tas ir viens no faktoriem, uz kā balstījās rūnu dziedāšanas tradīcija. Tāpēc ir tik svarīgi to saglabāt un attīstīt.
Jā, tā ir mutiskā vēsture. Vai ir informācija par to, kādās situācijās tika dziedātas rūnu dziesmas?
Tas ir interesants jautājums, jo ziemeļos, no kurienes nāku es, no Kainu reģiona un "Viena Karelia" lielākoties tiek praktizēta solo dziedāšana. Tas nozīmē, ka
garajos vakaros un agri no rīta, visbiežāk ziemā, kad nebija iespējams doties ārā strādāt, kāds no vecākajiem cilvēkiem dziedāja šīs senās dziesmas, izklaidējot sevi un citus. Parasti tas bija gados vecāks cilvēks, kurš dziedāja jaunākiem ļaudīm: tā ir kultūras kodu un jēdzienu tālāk nodošana.
Bet Dienvidkarēlijā un Ingērijā, un pieļauju, ka arī Igaunijā, bieži sastopama ir vairāku cilvēku kopīga dziedāšana, dažkārt arī dejošana. Tas šo dziedāšanu – tās melodiju, ritmu un metru – padara visai atšķirīgu no Ziemeļkarēlijas, jo šajā gadījumā dziedāšanai jābūt standartizētai, lai vairāki cilvēki varētu dziedāt vienu un to pašu. Ritmi kļūst simetriski, lai to pavadījumā varētu dejot. Tādējādi rūnu dziedāšanas iezīmes dažādās tradīcijās var atšķirties. Ziemeļkarēlijā un Kainu reģionā parasti dzied viens cilvēks, tāpēc dziesmas melodiju dziedātājs var daudz vairāk variēt, jo nav nepieciešamības būt precīzam.
Vēl viena Ziemeļkarēlijas dziedāšanas īpašība ir tāda, ka dziedātājam ir jāpavēsta stāsts, tāpēc melodija nevar būt pārāk sarežģīta. Ja dziedātājs dzied skaļi un spilgti, izmantojot savu balsi dažādos veidos, klausītāji vairāk pievērsīs uzmanību tam un aizmirsīs, ka jāklausās vārdos un stāsta jēgā. Bet dziedot ir svarīgi stāstīt stāstu. Tāpat ir svarīgi nodrošināt stāsta pārnesi no paaudzes paaudzē, lai tas īpaši neizmainītos. Ja tu par kādu notikumu stāsti, vienkārši runājot, tas izmainīsies daudz ātrāk nekā tad, ja to izdziedāsi. Dziedot tas tiek saglabāts nemainīts. Dziedāšanas forma ierāmē stāstu, lai tas var izdzīvot.
Par valodu. Zinu, ka igauņu valodā ir senais valodas slānis, kurš saglabājies mūzikā, rūnu dziesmās (regilaul), un ir modernais valodas slānis. Kā tas ir somu valodā?
Arī somiski rūnu dziedāšanas valoda ir nedaudz citādāka nekā modernā valoda. Mana teorija ir tāda, ka modernā valoda izmainījās tad, kad dziedāšana gāja mazumā. Dziedāšana netiek pietiekami plaši praktizēta, lai valoda saglabātos tāda, kāda tā bija. Domāju, ka Somijā tas ir līdzīgi kā Igaunijā. Senais runāšanas veids nedaudz atšķiras no mūsdienu valodas. Var manīt, ka valoda ir mainījusies. Tomēr uzskatu – ir svarīgi apzināties, ka somu valoda ir salīdzinoši sena valoda pārējo Eiropas valodu saimē, un tā ir saglabājusies caur dziedāšanu. Protams, nepārzinu Baltijas valstu valodas – latviešu, lietuviešu. Lietuviešu valodu uzskata par ļoti senu. Iespējams, arī šīs valodas ir saglabājušās, pateicoties dziedāšanai.
Vai somu jaunietis saprastu rūnu dziesmu vārdus?
Jā, protams – ja rūna tiek dziedāta somu valodā. Ja dzied, teiksim, karēliski, jāzina, ka karēliešu valodā ir vairāki dialekti. Un, klausoties rūnu dziesmu karēliski, klausītājs varētu nesaprast visu stāstu. Bet dziedot šos stāstus somu valodā, tie ir pilnīgi saprotami. Protams, dziesmās var tikt runāts par jēdzieniem, kuri vairs neeksistē: piemēram, vecie lauku apstrādes veidi – cilvēki šos darba veidus vairs nezina. Bet valoda pati par sevi ir saprotama.
Igauņiem rūnu dziesmās gulta ir apzīmēta ar vienu vārdu, modernajā valodā gultai ir pilnīgi cits vārds. Lai saprastu tekstu, jāzina šie vecie vārdi.
Protams, arī somu valodā ir šīs atšķirības, bet es domāju, ka tās vienalga ir saprotamas. Viens no dziedamo tradīciju fenomeniem ir ideju atkārtošana divas vai pat trīs reizes. Tas klausītājam dod laiku par šo ideju padomāt, kā arī beigu beigās to līdz galam saprast.
Vai jūs varētu vairāk pastāstīt par Rūnu dziesmu akadēmiju? Ar ko jūs nodarbojaties, kāds ir jūsu mērķis?
Rūnu dziesmu akadēmija ir mazs institūts, kuru atbalsta asociācija. Tā ir nevalstiska organizācija. Mūsu uzdevums visupirms ir atbalstīt un nodarboties ar pētniecību, bet arī atbalstīt kultūras projektus un pasākumus, kuri saistīti ar rūnu dziedāšanas tradīciju vai seno tautas mūziku, kā arī instrumentālo mūziku – kanteles un jouhikko spēli. Tāpēc es šobrīd esmu Rīgā, lai attīstītu Dziedošā mantojuma ceļa ("Singing Heritage Route") iniciatīvu – tas ir kultūras tūrisma ceļš, kas savieno Lietuvu, Latviju, Igauniju un Somiju. Ar šo projektu mēs gribam atbalstīt kultūras fenomenu – dziedāšanas tradīcijas (kas ir Dziedošā mantojuma ceļa pamatā), kā arī attīstīt tūrismu un tādējādi palīdzēt projektā iekļautajiem reģioniem attīstīt šīs tradīcijas. Ar šo tad arī nodarbojas Rūnu dziesmu akadēmija.
Mēs esam maza vienība, bet mums ir ļoti laba sadarbība ar pētniecības iestādēm, piemēram, Sibēliusa akadēmiju, Igaunijas Literatūras muzeju un citiem Eiropas institūtiem. Mēs savulaik labi sastrādājāmies arī ar universitātēm Krievijas teritorijā – Udmurtijā, Mordvijā, Komi. Diemžēl šobrīd tas vairs nav iespējams Krievijas rīcības dēļ.
Bet mēs joprojām nevēlamies aizmirst tās somugru kultūras un viņu valodas, kuras ir Krievijas robežas pusē. Mēs gribam saglabāt saikni ar šīm tautām arī nākotnē.
Vai jums ir saikne arī ar lībiešiem Latvijā?
Jā, kaut kādas saiknes mums ir.
Julgī Stalte, piemēram, ir viena no vispazīstamākajām lībiešu tradīciju vēstnesēm. Vienmēr esmu vēlējies apciemot lībiešu krastu un satikt cilvēkus, kas tur uztur lībiešu valodu dzīvu. Pazīstu Somijā cilvēkus, kuri uzskata, ka lībieši un viņu valoda ir jāaizsargā un jāsaglabā. Viņi mācās lībiešu valodu, cenšas to izmantot sadzīvē. Tas ir apbrīnojami!
Visas somugru valodas ir svarīgas.
Kuhmo šogad pasludināta par somugru kultūras galvaspilsētu.
Jā, Somijā tas tā notiks pirmo reizi. Līdz šim piecas reizes par somugru galvaspilsētu nosaukta kāda pilsēta Krievijas teritorijā, divas reizes Igaunijā un divas Ungārijā. Tagad pirmoreiz tā būs Somija, un nominēta ir Kuhmo, kur es dzīvoju un kur darbojas Rūnu dziesmu akadēmija. Tas, protams, ir tādēļ, ka pie mums ir visas šīs aktivitātes: te ir Rūnu dziesmu akadēmija, Juminkeko fonds, kas ir infocentrs, kur var uzzināt visu par "Kalevalu" un Karēlijas kultūru. Mēs Kuhmo rīkojam pasaulslavenu kamermūzikas festivālu, kā arī nodarbojamies ar citiem somugru kultūru stiprinošiem projektiem. Mēs organizējam vairāk nekā simt pasākumu visa gada laikā. Šī gada galvenais notikums būs etnomūzikas festivāls "Sommelo" jūnijā un jūlijā. Ja festivāla laikā Kuhmo viesosies kāds latvietis, mēs viņu silti uzņemsim.
