"Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500"
Gatavojoties 2025. gadam, kad apritēs 500 gadu, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Latvijas Radio 1 sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB) raidījumā "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500" pēta, kā piecu gadsimtu garumā attīstījusies latviešu valoda un grāmatniecība, ietekmējot zināšanu, ideju un jaunrades dinamiku Latvijā un veicinot mūsu piederību Eiropas kultūrtelpai.
Kurzemes hercogiste, pilnā vārdā Kurzemes–Zemgales hercogiste (1561–1795), atradās Baltijā, mūsdienu Latvijas teritorijā. Bijusī hercogiste šodien veido vienu no Latvijas etnogrāfiskajiem novadiem. 18. gadsimtā Kurzemes hercogiste joprojām bija Polijas–Lietuvas vasaļvalsts, bet faktiski protestantiska vācu dominēta teritorija. Vācieši Kurzemē bija apmetušies uz dzīvi Krusta karu laikā un kopš 13. gadsimta pamazām nostiprinājās, viņi veidoja sabiedrības virsslāni un izglītoto vidusslāni, kamēr latvieši pārsvarā palika zemnieki, bet pilsētās pildīja amatnieku un kalpotāju pienākumus. Reformācijas laikā, izveidojoties draudzēm pēc runātās valodas principa, vietējie jeb Baltijas vācieši – protestantu mācītāji – radīja latviešu rakstu valodu un publicēja pirmās reliģiska satura grāmatas latviešu valodā. Dievkalpojumus latviešu valodā līdz pat 20. gadsimta sākumam pārsvarā vadīja vācu mācītāji. 18. gadsimtā Baltijā jau bija nostiprinājusies dzimtbūšana.
Par 18. gadsimta dzīvi Kurzemē mājskolotājs, vēlākais skolotājs Dancigā (šodien Gdaņska) Karls Feierabends raksta:
"Kurzeme ir brīnišķīga zeme; svētīgā pārpilnība tiek bagātīgi likta lietā. Cilvēki un dzīvnieki var dzīvot un būt laimīgi!
Viss, kas kalpo cilvēka iztikšanai, kas var veicināt viņa apmierinātību, kas var stiprināt viņa sadzīves un pilsonisko labklājību, tas viss šai zemei ir dabas dots. Tās lauki plīst no pārpilnības; tās sēklas dīgst, plaukst un rada bagātīgus augļus, meži dod koksni un medījumus. Ak, cik daudz laimīgu cilvēku šeit varētu dzīvot! Bet šī pārpilnība, šī svētība kalpo tikai dažiem, tikai saujiņai cilvēku, kuriem nejaušība ļāva kopš dzimšanas piederēt, un ir tikai jauki būt klāt saujiņai cilvēku, kuros dominēja nejaušība un piedzimšana nodrošināja piederību kungu kārtai. (..) Kurzemes zemnieks ir dzimtcilvēks, ar miesu un dzīvību pakļauts savam kungam[1]." Kurzemes hercogisti un tās galvaspilsētu Jelgavu 18. gadsimta Eiropas kontekstā var raksturot kā nenozīmīgu provinci, vienlaikus nenoliedzot, īpaši gadsimta otrajā pusē, tās izcilos sasniegumus izglītībā, zinātnē un mākslā. Un tas viss, galvenokārt pateicoties vietējo vāciešu lieliskajiem sakariem ar Rietumeiropu un spējai piesaistīt jaunus, idejām bagātus cilvēkus hercogistes jaunās modernās mācību iestādes Academia Petrina (dibināta 1775) izveidē. Raksturojot Baltijas vāciešu dzīvi Jelgavā šai laikā, vēsturnieks Erihs Donnerts rakstīja: "viņu dzīvokļi turklāt visbiežāk bija rotāti ar spoguļiem, gleznām un gaumīgām mēbelēm, sieviešu un viņu izaugušo meitu apģērbi bija moderni, pasniegtie ēdieni garšīgi, dzīves stils kulturāls. Labā slavā bija viņu svētkos un brīvdienās rīkotie mūzikas un deju vakari"[2].
Saskaņā ar 1797. gada tautas skaitīšanas datiem, Kurzemē bija 416 960 iedzīvotāju, no tiem 5,2% dzīvoja pilsētās; 87,6% iedzīvotāju bija latvieši, no tiem 86,2% dzimtļaudis. Savukārt vācieši veidoja 8,27% no visiem Kurzemes ļaudīm[3].
Gothards Frīdrihs Stenders, tautas apgaismība un dziesmas "tautas ritmā"
Kultūrpārneses rezultātā Baltijā ienāca tautas apgaismības idejas[4]. Vācu mācītāji lika pamatus didaktiska satura sekulārai literatūrai, dziesmām, pasakām un stāstiem, padomu grāmatām, kā arī pirmajiem periodiskajiem izdevumiem un kalendāriem un rūpējās par zemnieku izglītošanu. Kurzemes mācītāja ģimenē dzimušais Gotthard Friedrich Stender (Stender, 1714-1796) teicami apguva latviešu valodu. Kā vēsta Stendera laikabiedrs Frīdrihs Augusts Čarnevskis (Czarnewsky (c. 1766-1832)), Stenders "ļoti labprāt sarunājās ar latviešiem, tiecās pēc viņu mīlestības un uzticības. Ar pieraksta dēlīti rokās, viņš allaž atzīmēja ikvienu neparastāku vai iepriekš nedzirdētu vārdu" [5]. No 1759. līdz 1764. gadam Stenders uzturējās ārzemēs – Braunšveigas hercogistē, Hamburgā un Dānijā. Šajā laikā Braunšveigā Bāreņu nama spiestuvē viņš publicēja latviešu valodas gramatiku un vārdnīcu[6]. Grāmatu noslēdza vācu modernās dzejas izlase latviešu valodā ar vairākiem Bartolda Hinriha Brokesa (Brockes, 1680-1747) odu un dzejoļu, Kristiāna Firhtegota Gellerta (Gellert, 1715-1769) fabulu un pastorālās lirikas piemēriem. Izlases noslēdzošajā dzejolī ar sentimentālām skumjām tēlots zemnieka stāvoklis dzimtbūšanā[7].
Latviešu valodas gramatikā Stenders pievērsa uzmanību ne tikai valodas vēsturei un tās struktūrai, bet arī latviešu kultūrai, tai skaitā tautas dziesmām, piemēram, sīki raksturojot dziesmu izpildīšanas veidu un dziedāšanas baudu: "viņu dziedāšana notiek tādā kārtā, ka kopā dzied vairākas meitas un dažas no viņām velk tikai o! vienā pašā tonī, kas savā ziņā ir bass, no kura atskan visa apkārtne. Nekad mēs, vācieši, pie visjaukākās mūzikas nebūsim tik priecīgi kā latvieši pie savām dziesmām, īpaši, kur diezgan ko rīt un plītēt."[8] Garām ejot, gramatikā Stenders pieskārās arī sociālekonomiskajiem kontekstiem, norādot, ka latviešiem trūkst, piemēram, patiesi asprātīgu dziesmu, bet tā nav vis valodas, bet pašreizējā kultūras trūkuma vaina dzimtbūšanas dēļ[9]. Vācu pētnieks Volfgangs Šmits Stendera gramatiku dēvēja par politisku pamfletu[10]. Tomēr Stenders nebija sociāls cīnītājs. Pēc pieciem ārzemēs pavadītiem gadiem viņš atgriezās Kurzemē un turpināja mācītāja darbu lauku draudzē. Būdams tieši atkarīgs no vietējās muižniecības un Kurzemes hercogistes luteriskās baznīcas, kā visi Kurzemes mācītāji, savu turpmāko dzīvi Stenders veltīja rāmam draudzes gana darbam.
Par zemnieku stāvokļa uzlabošanas instrumentu atbilstoši tautas apgaismības idejām Stenders izvēlējās rakstniecību un zemnieku skolu popularizēšanu muižnieku vidū, cerot uz muižniecības finansiālu atbalstu.
Lai gan Stendera pūles nepalika pavisam bez sekmēm – pāris zemnieku skolas patiešām pēc viņa iniciatīvas tika atvērtas, nekādu lielāku panākumu viņa mudinājumiem nebija.
Tomēr Stenders deva pirmo pasaku un stāstus krājumu latviešu valodā[11]; pirmo populārzinātnisko grāmatu[12], kā arī sekulārās dziesmas[13]. Līdzās tautasdziesmām šajā laikā latvieši jau dziedāja no muižu repertuāra pārņemtās dziesmas, bet ar vācu melodijām. 1774. gadā Stenders izdeva savu krājumu "Jaunas ziņģes pēc jaukām meldeijām par gudru izlustēšanu", kurā bija publicētas pazīstamas vācu dziesmas ar pastorāliem, dabas un mīlestības motīviem un ar vācu melodiju norādēm. Krājums drīz piedzīvoja atkārtotus izdevumus (1783., 1789). Tajos iepriekšējās melodiju norādes vāciski tagad bija tulkotas latviski, kas varētu nozīmēt, ka tās dziedātāju vidū jau bija pazīstamas. Ar šiem krājumiem Stenders nonāca tuvu t.s. Lieder im Volkston jeb "dziesmas tautas ritmā" tradīcijai, kaut gan pats Stenders tādu apzīmējumu nekad nelietoja. Stendera ziņģes savu popularitāti saglabāja arī 19. gadsimtā, daļa no tām folklorizējās un tika iekļautas latviešu dziesmu krājumos.
Kurzemes hercogiene Doroteja, viņas pusmāsa Elīza fon der Reke, mūzika un latvieši
Kurzemes un Zemgales hercogiene Anna Šarlote Doroteja fon Mēdema (von Medem, prec. Bīrona, 1761-1821) nāca no ļoti izglītotas vācu aristokrātu dzimtas. Viņas ģimenes draugs, vācu dzejnieks Kristofs Augusts Tīdge (Tiedge, 1752-1841) vēlāk rakstīja: "Grāfs [Dorotejas tēvs] mīlēja mūziku, ne mazāku prieku mūzikā atrada arī viņa sieva. Mūzikāli atpūtas brīži un dejas mijās ar citiem mājas svētkiem, kurus vēl papildināja grāfienes dzejiskās dotības" [14]. Arī Doroteja bija arī muzikāli apdāvināta: "Nākošajā ziemas brīvdienu reizē Jelgavā jaunā astoņgadīgā Doroteja ar jau ievingrinātu spēku vēlējās sniegt galmam klavierkoncertu" [15] Dažus gadus vēlāk Doroteja sāka piedalīties koncertos un izrādēs hercoga pilī: "Hercogs lika savā pilī ierīkot ērtu teātri. Tika uzvestas operas un iestudētas lugas (..) Tajās nedrīkstēja iztrūkt arī Doroteja fon Mēdema; arī šeit viņa izcēlās ar dāvanām teātra spēlē, ar savas balss lielisko skanējumu un dziedājuma māksliniecisko spēku labāko operu iestudējumos".[16]
Dorotejas fon Mēdemas pusmāsa Elizabete Šarlote Konstance fon Mēdema, vēlāk pazīstama kā Elīza fon der Reke (von der Recke, 1754-1833) tiek uzskatīta par vienu no izcilākajām Baltijas apgaismības laikmeta sievietēm – sentimentāla dzejniece, ceļojuma piezīmju autore, kas turklāt izpelnījās uzmanību Eiropā ar savu memoir exposé no laika, kurā viņa iepazinās ar šarlatānu, avantūristu un mistiķi, t.s. okulto mākslu piekopēju grāfu Alesandro di Kaļostro (di Cagliostro, 1743-1795)[17]. Viņas raksts tika tulkots krievu valodā (1787) un vēlāk arī zviedriski (1793), un plaši apspriests. Sajūsminātā Krievijas cariene Katrīna Lielā Rekei pat iznomāja Glūdas muižu (vāc. Pfalzgrafen) Kurzemē. Viņas garīgā dzeja ieguva arvien lielāku cienītāju pulku, jo īpaši 18. un 19. gadsimta mijas vācu komponistu vidū, un tika daudz komponēta.
Kopumā ap simts dziesmas ar fon der Rekes vārdiem ir saglabājušās kā publicētā, tā manuskriptu formā līdz mūsu dienām,
starp tām Johana Ādama Hillera (Hiller, 1728-1804), Johana Gotlība Naumana (Naumann, 1741-1801), Karla Filipa Emanuēla Baha (Bach, 1745-1814), Johana Ābrahama Pētera Šulca (Schulz, 1747-1800) un Frīdriha Heinriha Himmela (Himmel, 1745-1814) kompozīcijas. [18] Fon der Reke bieži ceļoja, viņa viesojās arī Drēzdenē. 1784. gadā, ceļojuma laikā uz Karlsbādi fon der Reke Drēzdenē satika Johanu Gotlību Naumanu un viņi kļuva labi draugi. Pēc Naumana nāves Reke kļuva par viņa pirmo biogrāfi un aktīvu talanta popularizētāju vācu periodikā un arī kultūrā kopumā.
Naumana tuvs draugs vācu komponists Ādams Hillers, viesojoties Kurzemes hercoga mājās, ne tikai komponēja, bet pats arī sakārtoja Elīzas fon der Rekes dziesmu krājumu. [19] Izglītotajā vācu sabiedrībā Eiropā uzmanību izpelnījās arī fon der Rekes pusmāsa, tagad jau hercoga Pētera fon Bīrona (von Biron, 1724-1800) jaunā skaistā sieva. Viņa ne tikai ļoti labprāt apmeklēja koncertus, bet arī muzicēja pati. Viņas abas stiprināja saikni starp Rietumeiropas vācu sabiedrību un Baltiju. Tā piemēram, Elīza fon der Reke, sajūsminādamās par Jelgavas Pētera akadēmijas profesora agri mirušā Gotloba Dāvida Hartmana (Hartmann, 1752-1775) dzeju, skandēja to Drēzdenē Johanam Gotlībam Naumanam. Pēc Elīzas ierosmes dzejolis "Sophron an seine Freunde [Sofrons saviem draugiem]" tika komponēts. 1785. gadā Hartmana elēģija tika publicēta atsevišķā izdevumā ar visu Johana Gotlība Naumana melodiju. [20] Dzejolis un arī dziesma ir spilgts sentimentālisma kultūras paraugs. Tas atklāj bezgalīgas sēras nepiepildītas mīlestības dēļ un noslēdzas ar ideju par pašnāvību. Dzejoļa noskaņa sasaucas ar jaunā Vertera ciešanu motīvu vācu dzejnieka Johana Volfganga Gētes jaunības sacerējumā "Jaunā Vertera ciešanas" (Die Leiden des Jungen Werthers, 1774). Dzejoļa lasīšana, kā arī diskusijas par tā nozīmi un saturu kļuva par vācu sabiedrības modes jautājumu. Kā zināms no Hartmana biogrāfijas, interese par skumju, nelaimīgu mīlestību nebija vienkārši viena no tēmām starp citām, kas raisīja Hartmana interesi. Viņš bija dzimis Ludvigsburgas tuvumā Bādenes-Virtembergas pavalstī, beidzis vietējo klostera skolu, studējis Tībingenes universitātē, aizrāvās ar Horāciju, sacerēja dzeju un 1773. gadā ieguva filozofijas doktora grādu Erfurtes universitātē. 1774. gadā pēc Kurzemes hercoga aicinājuma Hartmans ieradās Jelgavā, lai strādātu par filozofijas profesoru Pētera akadēmijā. Šajā laikā viņš iepazinās ar labi izglītoto Elīzu fon der Reki, lasot un pārrunājot literāros jaunumus, abiem laiks aizritēja nemanot. Viņu kopīga aizraušanās bija arī jaunā Gētes darbi, jo īpaši "Jaunā Vertera ciešanas", kas abus vēl vairāk satuvināja.[21] Diemžēl, pēkšņa drudža skarts, pēc citiem avotiem arī – nelaimīgas mīlestības dēļ uz fon der Reki, Hartmans šķīrās no dzīves 23 gadu vecumā Jelgavā un tika apglabāts Trīsvienības baznīcā. Hartmana sacerētās un Naumana komponētās dziesmas "Sofrons saviem draugiem" skumjo noskaņu pastiprina arī mūzikas instrumentu izvēle – klavieres un surdinēta (con sordino) vijole, kā arī norāde titullapā Für Wenige jeb `retajiem`.
1787. gadā Naumans publicēja krājumu ar 12 dziesmām ar Elīzas fon der Rekes vārdiem solodziedāšanai klavieru pavadījumā XII. von Elisens geistlichen Liedern beym Clavier zu singen (Elīzes divpadsmit garīgas dziesmas, izpildījumam ar klavierēm). Naumans veltīja krājumu fon der Rekes pusmāsai, Kurzemes hercogienei Dorotejai. Diemžēl, man nav izdevies atrast ziņas, ka Doroteja būtu šīs Naumana dziesmas dziedājusi.
Elīza fon der Reke bija ne tikai apdāvināta literāte, bet līdzīgi Katrīnai II un citām sava laika apgaismotajām dāmām, viņu nodarbināja arī sociālie jautājumi, Kurzemes latviešu liktenis.
Par to liecina viņas sarakste ar Baltijas vācu apgaismotāju Garlību Helvigu Merķeli (Merkel, 1769-1850), kurā fon der Reke atbalstīja zemnieku brīvlaišanu no dzimtbūšanas.[22] Merķelis Elīzu fon der Reki aicināja uz savā īpašumā esošo zemnieku atlaišanu brīvībā. Viņa izvēlējās dzīvot un strādāt savas kārtas un stāvokļa ietvaros, nekādus radikālus soļus nesperot. Fakts, ka Merķeļa un fon der Rekes sarakstē šim jautājumam atvēlēta tik liela loma, vien jau ir ievērības cienīgs. Par latviešiem – kā to liecina viņas laikabiedra vācu dzejnieka Tīdges sarakstītā biogrāfija, aizdomājās arī hercogiene Doroteja, piemēram, nonākusi Romā un pieminot asiņaino latviešu kristianizācijas procesu viduslaikos[23]. Kurzemē un Vidzemē dzimtbūšana tika atcelta 1817. un 1819. gadā, dodot zemniekiem pārvietošanās brīvību, bet ne īpašuma tiesības. Zeme joprojām palika vācu īpašums, koloniālās attiecības saglabājās.
Vācu solodziesmu tulkojumi latviski
1784. gadā Gothards Frīdrihs Stenders tulkoja iepriekš minēto Dāvida Hartmana dziesmu "Sophron an seine Freunde" latviešu valodā. Tā nepieder t.s. Lieder im Volkston jeb dziesmu tautas ritmā žanram. Dzejoļa sarežģītā forma, kurā katra no četrām panta rindām ir ar savu zilbju skaitu, paģēr no atdzejotāja lieliskas valodas zināšanas. Kopumā Stenders formai velta lielu uzmanību, tomēr ir rindas, kurās ir atkāpes no oriģināla zilbju skaita un uzsvariem. Dzejoļa skumjo noskaņu atdzejojumā papildina deminutīvi un pietiska noskaņa. Tā kā 18. gadsimtā latviešu alfabetā vēl nebija burta f, Stenders titulvaroņa vārdu Sophron (izruna: Sofron) latviešu tulkojumā pārveidoja par visiem labi zināmo latviešu vārdu `Sprancis`. Stendera atdzejojums pievērsa vietējās vācu sabiedrības uzmanību. Jau 1784. gadā, kaut arī bez tulkotāja norādes, Hartmana dzejolis vācu un latviešu valodā tika publicēts vietējā Kurzemes laikrakstā[24], tam drīz sekoja līdzīga satura publikācija Leipcigā, izdevumā Deutsches Museum[25]. Pašam Stenderam acīmredzot Hartmana dzejojuma forma šķita pietiekami sarežģīta, taču arī interesanta, lai to imitētu savā veltījumā radiniekiem. Krājuma "Ziņģu lustes" otrajā daļā tika publicēts viņa paša "Augsta Siņģe us saweem Behrneem un Behrnu-behrneem"[26]. Stenders apzinājās savu krietno vecumu un filozofiskā mierā, elēģiskā noskaņā apcerēja drīzu došanos mūžībā un šķiršanos no saviem mīļajiem bērniem un mazbērniem. Savam sacerējumam Stenders pievienoja norādi, ka tas dziedams ar Hartmaņa dziesmas melodiju, visticamāk – Naumana komponētu.
1789. gadā Stenders pārtulkoja latviski Naumana komponēto Elīzas fon der Rekes dziesmu krājumu XII. von Elisens geistlichen Liedern beym Clavier zu singen[27]. Viņš gan atšķirībā no oriģināla to nepublicēja kopā ar nošu rakstu, bet tulkojuma un oriģināltekstu salīdzinājums vairumā gadījumu atklāj precīzu zilbju skaita un atskaņu sistēmas atbilsmi oriģinālam. Arī Stenders savu atdzejojumu veltīja Kurzemes hercogienei Dorotejai, tādējādi paverot latviešu valodai ceļu uz hercognama vidi: "Tas gaischums, kas eeksch Eelihses swehtahm Dseesmahm walda, un muhsu Tehwu-semmei gohdu darra, irr wissu mannu dwehseli ar swehtu ugguni pildījis, tahs paschas Latwiski isdarrinaht. Kam warru es schihs swehtas Dseesmas labbaki nodoht, kà tahm mihligahm un schehligahm Rohkahm muhsu Wissmihļakas Semmes/Mahtes, kas to Latweeschu tautu ne smahde, bet ar tahs semniskâ wallodâ daschu reis schehligi sarunnatees ne atraujahs"[28].
Grāmatas ievadā nebija ne vārda, kas liecinātu, ka krājuma adresāts varētu būtu latvieši.
Ir saglabājušās kā hercogienes Dorotejas, tā Elīzas fon der Rekes īsas pateicības vēstules Stenderam par šo krājumu, piebārstītas ar laikmeta stilam atbilstošām pieklājības frāzēm[29]. Jādomā, par pieklājības frāzi var uzlūkot arī Dorotejas solījumu pūlēties Stendera cerības attaisnot[30]. Vēl tajā pašā gadā Baltijas vācu laikrakstā "Mitauische Zeitung" parādās arī īsrecenzija par Stendera tulkotajām fon der Rekes dziesmām. Recenzijā gan ne ar vārdu nav pieminēts veltījums Dorotejai, nedz arī tas, ka Stenders faktiski tulkojis solodziesmas dziedāšanai pie klavierēm, bet kā galvenais adresāts norādīti latvieši[31].
Hartmana elēģijas tulkojums, kā arī Elīzas fon der Rekes divpadsmit dziesmu krājuma varētu būt pirmie teksti, kas domāti solo dziedāšanai latviešu valodā. Dažus gadus vēlāk vēl viens Kurzemes mācītājs Johans Kristofs Baumbahs (Baumbach, 1742-1801) tulko divdesmit vienu Elīzas fon der Rekes dziesmu latviski un publicē šos tulkojumus paša atdzejotajā un sakārtotajā dziesmu krājumā "Svētas dziesmas" (1796).
Kaut arī fon der Rekes dziesmu tulkojumi ir publicēti atsevišķā pielikumā, grāmatā nav nekādu norāžu par to, ka tie būtu paredzēti solo dziedāšanai, gluži otrādi. Visiem tekstiem ir pievienotas tradicionālo garīgo dziesmu vācu melodiju norādes. Iespējams, Baumbahs ar saviem tulkojumiem gluži vienkārši gribēja dažādot draudzes dziedāšanai paredzēto repertuāru. Vācu garīgo dziesmu pētniece Irmgarde Šeitlere norāda, ka Elīzas fon der Rekes dziesmas varētu uzskatīt par Kurzemes garīgā dziesminieka Kristofa Frīdriha Neandera un citu Kurzemes vācu garīgo dziesmu autoru parafrāzēm, kas savukārt arī tika rakstītas kā labi zināmu luterāņu dziesmu parafrāzes[32]. Tā kā Baumbaha fon der Rekes dziesmu atdzejojumiem bija pievienotas iepriekš minētās labi zināmās vācu melodijas, latviešu draudzēm iespējams, nebūtu bijis grūti iemācīties arī jaunos tekstus. Mums nav ziņu par fon der Rekes dziesmu iekļaušanu latviešu draudžu dziedāšanas repertuārā.
Par hipotētisko pirmo latviešu solodziesmu adresātu
Gotharda Frīdriha Stendera radītais Hartmana elēģijas un divpadsmit Elīzas fon der Rekes garīgo dziesmu atdzejojums raisa jautājumu par patieso adresātu. Vai hercogiene Doroteja varēja dziedāt šīs dziesmas klavieru pavadījumā latviski? Vai varbūt latvieši varēja dziedāt hercogienei Dorotejai savā valodā? Nav ziņu par Naumana dziesmu izpildījumu latviešu valodā 18. gadsimtā, bet varam hipotētiski pieņemt, ka šādas iespējas bija.
Mūsdienu pētījumi liecina, ka Kurzemes vācu sabiedrībā patiešām latviešu valoda tika lietota. Pirmkārt, to, protams, izmantoja saziņai ar latviešiem. Jāņem vērā arī, ka Baltijas vācu ģimenēs tradicionāli zīdītājas un aukles bija latvietes, liela daļa Kurzemes vāciešu vismaz bērnībā runāja latviski[33]. Kā liecina 17. gadsimta okazionālā dzeja latviešu valodā un Baltijas vāciešu un viņu laikabiedru atmiņas[34], latviešu valoda nereti tika lietota kā novadniecību, resp. Kurzemes vāciešus – atšķirībā no, piemēram, Prūsijas vāciešiem – vienojoša valoda. Kurzemes vācu studentu apvienības Curonia devīze TDD nozīmē "Tam Draugam Draugs" – latviešu valodā[35]. Šo valodu lietoja arī tad, ja Baltijas vācieši vēlējās palikt diskrēti, Rietumeiropas vācu aprindās. Arī hercogiene Doroteja saziņā ar savu vīru šādās situācijās lietoja latviešu valodu[36].
Teorētiski Doroteja būtu varējusi dziedāt latviski.
Nevar arī izslēgt iespēju, ka Stenders, veltot krājumu Dorotejai, būtu domājis par latviešiem kā adresātu. Tomēr dziesmu nopietnā, reliģiski filozofiskā ievirze liek to apšaubīt. Mājas svētbrīžu laikā, kā arī dievkalpojumos dziedāto dziesmu repertuārs bija ierobežots. Dziesmu grāmatu piedāvājums tālu pārsniedza pieprasījumu. Jaunu tekstu izvēlē ne tikai latvieši, bet arī mācītāji bija kūtri. Reformētās neologu dziesmu grāmatas19. gadsimta sākumā izraisīja veselu vētru latviešu draudzēs, pieprasot atgriezties pie vecajām tradicionālajām. Nekas arī neliecina par to, ka Elīzas fon der Rekes dziesmas būtu dziedājuši latvieši.
Varbūt Stendera mērķauditorija bija latviešu muzikanti hercoga galmā un muižās? Solo dziedātāji latvieši pie hercoga klavierēm? Arī šāda iespēja nav, protams, pilnīgi izslēdzama. Latvieši spēlēja vācu orķestros, latviešu kori dziedāja muižnieku svētkos, latvieši bija priekšdziedātāji baznīcās, tomēr par solodziedājumiem muižās, vēl jo vairāk – galmā, ziņu nav. Savukārt vārds klavieres, kaut arī vietējā vācu sabiedrībā populārs instruments, latviešu kultūrā pamazām savi nozīmi iegūst, sākot ar 19. gadsimta trešo desmitgadi, pēc dzimtbūšanas atcelšanas kā atsevišķu izglītotu latviešu mājokļu, tā turīgāko latviešu skolu interjera sastāvdaļa[37].
Nav izslēgts, ka Stenders ar Elīzes fon der Rekes dziesmām latviski vēlējās dažādot Kurzemes vācu jaunatnes sabiedrības repertuāru, kas, domājams, jau dziedāja Stendera latviskotās vācu dziesmas. Uz to netieši norāda recenzija, kas ir publicēta presē pēc cita G.F.Stendera darba – "Augstas gudrības grāmatas" publicēšanas.[38] Tomēr gribētos ticēt, ka Stendera veiktais Elīzas fon der Rekes augstu vērtētā Hartmana dzejoļa latviskojums, līdzīgi kā fon der Rekes garīgo dziesmu tulkojumi vispirms jāuztver kā skaists žests atgādnei, ka latviešu valoda var būt arī modernās kultūras valoda, līdz ar to – latvieši, kaut arī tobrīd dzimtzemnieki, ir ar lielisku potenci uz modernu kultūru un tātad arī uz brīvību. Jādomā, Elīzas fon der Rekes interese par sociāliem jautājumiem Stenderam nav palikusi nepamanīta.
Un kas gan cits, ja ne ar fon der Rekes atbalstu Doroteja fon Bīrona varētu tieši veicināt pārmaiņas latviešu liktenī, varbūt pat sekmējot viņu atbrīvošanu no dzimtbūšanas.
Vai dziesmu krājums latviešu valodā var stimulēt Kurzemes hercogienes interesi par sociālām problēmām? Tas ir jautājums, kas paliek atvērts.
[1] "Kurland ist ein herrliches Land; die Fülle des Segens ist überall reichlich ausgegossen. Menschen und Vieh können leben und glücklich sein! Was zum Unterhalt des Menschen dient, was seine Zufriedenheit befördern, sein häusliches und bürgerliches Wohlsein befestigen kann, das alles hat die Natur diesem Lande geschenkt. Seine Äcker triefen von Segen; seine Saaten gedeihen und bringen vielfältige Frucht, seine Waldungen spenden Holz und Wild in Überfluß.… O wie viele glückliche Menschen könnten hier wohnen! Aber dieser Überfluß, dieser Segen dient nur Wenigen und schönt nur für die Handvoll Menschen da zu sein, denen Zufall und Geburt die Herrschaft gab.… Der kurländsiche Bauer ist völlig leibeigen und seinem Herrn mit Leib und Leben unterworfen." Citēts pēc: Erich Donnert, Kurland im Ideenbereich der Französischen Revolution: Politische Bewegungen und gesellschaftliche Erneuerungsversuche 1789–1795 (Frankfurt am Main: Peter Lang, 1992), S.26 [visi tulkojumi, ja nav norādes, mani – MG.].
[2] "Überdies waren deren Wohnungen in den meisten Fällen mit Spiegeln, Bildern und Möbeln ausgestattet, die Kleidung der Frauen und erwachsenen Töchter modern gehalten, die aufgetragenen Speisen schmackhaft und die Lebensführung kultiviert. In gutem Ruf standen die gelegentlich von Festen und Feiertagen veranstalteten Musik- und Tanzabende." Donnert, Kurland im Ideenbereich, S. 31.
[3] Donnert, Kurland im Ideenbereich, 26.
[4] Sal. Pauls Daija, Literary History and Popular Enlightenment in Latvian Culture (Newcastle upon Tyne: Cambridge Scholars Publishing, 2017); Māra Grudule, "Volksaufklärung in Lettland," in Die Entdeckung von Volk, Erziehung und Ökonomie im europäischen Netzwerk der Aufklärung, ed. Hanno Schmitt et al. (Bremen: Edition Lumière, 2011), S.137−157.
[5] [Friedrich August Czarnewsky], Stenders Leben nebst Anmerkungen und Beilagen (Mitau: J. F. Steffenhagen und Sohn, 1805), S.17−18.
[6] Gotthard Friedrich Stender, Neue vollständigere Lettische Grammatik Nebst einem hinlänglichen Lexicon (Braunschweig: Fürstliches-großes Weisenhaus, 1761).
[7] Nabags zemnieks Kurzemnieks, / Cik tev goda, kāds tev prieks? / Sausu maizi paēdi, / Ūdens malku nodzēri, / Darbi pillam, miega maz, / Dūmi izgrauž actiņas, / Pātags kapā pakaļu, / Rīkstes brīžam muguru, / Tomēr esi nebēdnieks, / Nabags zemnieks Kurzemnieks. In: XVIII Der Curische Bauer. Neue vollständigere, S.220.
[8] Ihre vollständigste Vocal-Music besteht darin, wenn eine Parthey Mädgens zusammen singen, und ein Theil darunter blos das O! Aus einem Ton weg einstimmet, als welches gleichsam den Baß vorstellet, wovon oftmals die ganze Gegend erschallet. Nimmer mehr werden wir Deutschen bey der schönsten Music so vergnügt seyn, als die Letten bey ihren Liedern, zumal wo Fressen und Saufen vollauf ist. In: Neue vollständigere, 1761, S. 152-153.
[9] Daß in den meisten Bauerliedern nicht eben viel witziges anzutreffen, daran ist nicht ihre Sprache selbst, sondern der Mangel der Cultur, wegen der Leibeigenschaft, darin sie stehen, schuld. In: Neue vollständigere, 1761, S. 153
[10] Schmid, W.P. Gotthard Friedrich Stender (1714-1796) und die Entwicklung der lettischen Schriftsprache. In: Kulturgeschichte der baltischen Länder in der Frühen Neuzeit mit einem Ausblick in die Moderne. Garber, K., Klöker, M. (Hrsgs.). Tübingen: Max Niemeyer, 2003, S. 227.
[11] Jaukas pasakas in stāsti tiem latviešiem par gudru mācību. Jelgava: Lītke, 1766
[12] Augstas gudrības grāmata no pasaules dabas. Jelgava un Aizpute: Hincs, 1774.
[13] Jaunas ziņģes pēc jaukām meldeijām par gudru izlustēšanu. Jelgava un Aizpute: Hincs, 1774.
[14] "Der Graf liebte die Tonkunst; nicht weniger Freude an ihr fand seine Gattin. Musikalische Unterhaltungen und Tanz wechselten mit andern häuslichen Festen, welche durch die dichterische Erfindungsgabe der Gräfin verherrlichet wurden." Christoph August Tiedge, Anna Charlotta Dorothea, letzte Herzogin von Kurland (Leipzig: F. A. Brockhaus, 1823), 12.
[15] "Bei dem nächsten Winteraufenthalt in Mitau vermochte die achtjährige Dorothea schon mit geübten Kräften sich in einem Hofconcert auf dem Fortepiano hören zu lassen." Tiedge, Anna Charlotta Dorothea, 24.
[16] "Er ließ im Schlosse ein wohl eingerichtetes Theater bauen. Es wurden Opern und andre Schauspiele aufgeführt.… Hier durfte Dorothea von Medem nicht fehlen; sie errang auch hier wiederum durch ihre Darstellungsgabe im Schauspiel, durch die Trefflichkeit ihrer Stimme und durch die Kunstfertigkeit ihres Gesanges in der Oper den höchsten Preis." Tiedge, Anna Charlotta Dorothea, 30.
[17] Elisa von der Recke, Nachricht von des berüchtigten Cagliostro Aufenthalt in Mitau im Jahre 1779 und dessen magischen Operationen (Berlin: Nikolai, 1787).
[18] Kornél Magvas, ""Unvermerkt entfloh’n unsre Stunden von fünf Uhr Abends bis gegen Mitternacht bei Orpheus Naumann.": Elisa von der Reckes Beziehung zu Johann Gottlieb Naumann und zeitgenössische Vertonungen ihrer Gedichte," in Elisa von der Recke: Aufklärerische Kontexte und lebensweltliche Perpektiven, ed. Valérie Leyh et al. (Heidelberg: Universitätsverlag, 2018), 196.
[19] Joh. Adam Hillers geistliche Lieder einer vornehmen kurländischen Dame, mit Melodien (Leipzig, 1780); Elisens geistliche Gedichte, nebst einem Oratorium und einer Hymne von C. F. Neander, ed. Johann Adam Hiller, (Leipzig, 1783).
[20] Johann Gottlieb Naumann, Elegie von Hartmann: für Wenige (Dresden: Hilscher, 1785); https://imslp.org/wiki/Elegie_(Naumann_Johann_Gottlieb).
[21] Otto Harnack, "Werther in Kurland," in Baltische Monatschrift 35 (1888): S. 515–521.
[22] "Garlieb Helwig Merkel an Elisa von der Recke, 20. Juli 1797," in Garlieb Helwig Merkel, Briefwechsel, ed. Dirk Sangmeister with Thomas Taterka and Jörg Drews (Bremen: edition lumière, 2019), 1:26−27.
[23] Tiedge, Anna Charlotta Dorothea, 82.
[24] "Spranzis," in Mitauische Monatschrift, March 1784, 284−285.
[25] "Auszug eines Briefs von Hn. Prof. Jäger aus Mitau vom 18.Apr.84 an Hn. Schulmeister Hartmann in Ludwigsburg." Deutsches Museum 43, no. 2 (1784), 90.
[26] "Augsta Siņģe us saweem Behrneem un Behrnu-behrneem". In: Siņģu Lustes Ohtra, S.52. Dzejolis oriģinālā bija sacerēts vāciski (1787), vēlāk tas daļēji tika tulkots latviski. Dzejoli Stenders veltīja savai ģimenei un tās tikšanās reizei 1786. gadā ar Evu Elizabeti fon Švencenu (Schwentzen, 1745-1794), kad viņa ieradās no Kopenhāgenas Kurzemē, lai apciemotu savu tēvu G.F.Stenderu. Vairāk par to: Kārlis Kundziņš: Wezais Stenders sawâ dsihwê un darbâ. Jelgava 1879, S. 94-97.
[27] Eelihses diwpadesmit swehtas Dseesmas
[28] [Elisa von der Recke]: Eelihses diwpadesmit swehtas Dseesmas, Latweeschu wallodâ pahrtulkotas no ta Wezza Mahzitaja Stendera. Jelgava 1789, S. [4].
[29] Sal. Czarnewsky, Stenders Leben, S. 103−104.
[30] Streben will ich, das zu verdienen, was Sie, verehrungswerther Mann, über mich sagen und so, theurer Herr Präpositus, bin ich mit wahrem Gefühle Ihres Verdienstes Ihre Sie schätzende Dorothea, Herzogin zu Kurland. In: Czarnewsky, Stenders Leben, S. 103.
[31] Sal. Anzeige. Mitauische Zeitungen, Nr. 19 (6.03.1789).
[32] Irmgard Scheitler, "Elisa von der Reckes Geistliche Lieder und ihre Vertonung durch Johann Adam Hiller," in: Elisa von der Recke: Aufklärerische Kontexte und lebensweltliche Perpektiven, ed. Valérie Leyh et al. (Heidelberg: Universitätsverlag, 2018), S. 179–180.
[33] Sal. Ulrike Plath. Esten und Deutsche in den baltischen Provinzen Russlands. Fremdheitskonstruktionen, Lebenswelten, Kolonialphantasien 1750-1850. Wiesbaden: Harrasowitz Verlag, 2011, S.193.
[34] Sal Kundziņš, Kārlis. Kārlis Hugenbergers: latviešu tautas draugs un dziesminieks. [Rīga: Zīslaks, 1890], 6.lpp. u.c.
[35] Sal. Sietiņsons, A. Curonia's 150 gadi. Universitas, 1958, Nr. 5, 60.–63.lpp.
[36] Sal. Louise de Prusse. Quarante-cinque années de ma vie (1770-1815). Paris, 1911, 32.
[37] Pirmoreiz latviešu valodā tas tiek minēts G.F.Stendera vārdnīcas Vācu – latviešu daļā: "Clavier, klaweere, tahs leelas stihgu spehles [Piano, piano, a big instrument with strings]," citēts pēc: Gotthard Friedrich Stender, Lettisches Lexicon. In zween Theilen. Deutschlettisches Wörter-Lexicon (Mitau 1789) S. 66.
[38] Sal. "Gelehrte Sachen: Augstas Gudribas Grahmata no Pasaules un Dabbas: Sarakstita no Sehlpilles un Sunakstes Basnizkunga Stender. Jelgawâ un Aisputte, pee J. F. Hinz 1774." Mitauische Politische und gelehrte Zeitungen no. 7 (25 July 1775): 27.
