Henrieta Verhoustinska: Maijā fonds "Viegli", kurā jūs abi darbojaties, atzīmē Imanta Ziedoņa deviņdesmitgadi, šo neticamo ciparu. Vai jūs pazināt Imantu Ziedoni personiski?
Jānis Holšteins-Upmanis: Es jā, tiesa īsu brīdi. Tie bija trīs gadi un, ja pavisam godīgi, tie trīs gadi jau bija tie grūtākie, Imants bija klātesošs, bet ļoti lakonisks un mazrunīgs. Mēs gājām pie viņa ciemos, rādījām savas dziesmas, runājām, faktiski jau viņš ir viens no fonda "Viegli" dibinātājiem. Un viens no stratēģijas līdzautoriem, līdz ar to tie pēdējie trīs gadi kā reiz bija visintensīvākie, kad mēs mēģinājām saprast, kas tad būtu jādara fondam un kādam jābūt Ziedoņa muzejam. Viņš visas tās norādes paspēja mums nodot. Tie bija brīnišķīgi trīs gadi, atzīšos arī ļoti mani mainoši, jo es vienmēr biju bijis tāds "anglis", kuram šķiet, ka Latvija pīļu dīķis vien ir. Un es ieraugu, ko var izdarīt viens cilvēks tautas mentālās attīstības virzienā, cik viņš var būt spēcīgs un iedvesmojošs! Jā, laikam jau tieši šī tikšanās mainīja veidu, kā redzēt Latviju. Agrāk man likās, ka Latvija ir maza, bet tas ir no globusa skatu punkta. Paskaties no cilvēka skatpunkta – nemaz tik maza nav, īstenībā, ļoti liela, liela iespēju zeme.
Tā bija Imanta Ziedoņa pārliecība. Rūta, tu neiepazinies personiski ar Imantu Ziedoni?
Rūta Šmite: Nē, neiepazinos, tajā laikā vēl nebiju fondā "Viegli". Vienīgā mūsu teorētiskā satikšanās ir viņa bērēs, kur es tādā nejaušības kārtā biju goda sardzē un nepaskatījos uz viņu. Man bija tā, ka gribas, bet bija arī neērtuma vai ļoti liela pietātes sajūta, ka es to neizdarīju. Mēs esam turpat, uz aiziešanas robežas, bijuši līdzās.
Ar ko tev saistās, kad dzirdi vārdus "Imants Ziedonis", ar darba vietu vai vēl ko?
Rūta Šmite: Ļoti interesants jautājums, it sevišķi tāpēc, ka tā ir darba vieta. Kas mani visvairāk uzrunā Imantā Ziedonī, esmu ar filoloģijas un folkloristikas pamatu studiju laikā, man ļoti patīk un redzu Imantu Ziedoni kā Latvijas tradīciju, vērtību turētāju, sargātāju…
...un arī transformētāju.
Rūta Šmite: ...un arī transformētāju. Viņš visādos veidos mēģina mums to atdot atpakaļ laikā, kad tas ir bijis liegts vai mēģināts nomaskēt, aizūdeņot. Viņš ļoti viltīgi ir turējis to atpakaļ. Tā ir mana lielākā piesaiste Imantam Ziedonim.
Jāni, kas tev šķiet no Ziedoņa devuma šodien visbūtiskākais, vai tā ir viņa dzeja, apraksti par Latviju kā "Kurzemīte", dižkoku ekspedīcijas?
Jānis Holšteins-Upmanis: Man jau būtu jāsaka, ka dzeja, jo mēs ar dzeju daudz strādājam, bet mani pašu visvairāk šokēja, sākot ar to, ka es vēl to nebiju lasījis, izlasīju grāmatu "Garainis, kas veicina vārīšanos", un tas ir kaut kas vispār nesaprotams.
Viņa publicistika un raksti par māksliniekiem, dzejniekiem, radošās personības teritoriju, kurā lemts ieiet tikai izredzētajiem, ir tik trāpīgi un vēl joprojām tik laikmetīgi, tās ir tās pašas problēmas, ar ko mēs saskaramies mūsdienās.
Es lasu un skatos: ak, Dievs, šis ir par mani! (visi smejas) Precīzi. Kā viņš par Vācieti raksta… Tā mākslinieka būtība, man liekas, Imants viņu ļoti precīzi ieraudzījis – ka viņam vienmēr jābūt bišķiņ virs zemes un jābūt jaunu teritoriju meklējumos, visu laiku jābūt tajā urdošajā nepiepildītībā, ka tev nav gana, ka visu laiku kusties, esi uz priekšu ejošs un tālumā redzošs, un tad jau beigās tas parādās viņa dzejoļos. Mēs šobrīd, rakstot jaunas dziesmiņas, atradām tās pašas vecās dzejoļu grāmatas – šķir vaļā to dzejoli, un tas ir par mūsdienām.
Es vienu tādu viņa veco dzejoļu krājumu esmu paņēmusi līdzi, tas ir viņa trešais dzejoļu krājums "Motocikls". Godīgi sakot, es biju pārsteigta, ka līdzās viņa kopotajiem rakstiem ar akmeņiem uz vākiem manā plauktā atradās šī grāmata, tā droši vien ir vēl no mammas laikiem. Vēl paņēmu līdzi "Epifānijas", kas man ir ļoti svarīgas. Jūs savukārt atnesāt man jaunu grāmatu, ko izdevis fonds "Viegli" – "Amizantais? Katram savs Imants Ziedonis". Rūta, varbūt vari pastāstīt, par ko ir šī grāmata?
Rūta Šmite: Šī grāmata ir par to, ka Imanta Ziedoņa laikabiedri atceras Imantu ziedoni. Tā bija Ērika Hānberga ideja (arī viņš šogad ir deviņdesmitgadnieks, mēs viņu arī suminām!) paskatīties uz Imantu caur tādu amizantu, vieglu, jokdara personības šķautni. Ne tik daudz, ko viņš ir izdarījis profesionāli vai savā sabiedriskajā darbībā, citās radošajās jomās, bet tieši kā cilvēks. Protams, viņš ir bijis ļoti daudzpusīgs un ļoti pretrunīgs…
...un ļoti asprātīgs un šerps.
Rūta Šmite: Tieši tā, viņš ir visvisāds. Un šie stāsti grāmatā parāda to.
Man likās burvīgs stāsts, ka Ziedonis ir dzimis kā Imants Alfrēds Zakalauskis-Šokolovskis-Sakalovskis-Zūkurs ar veseliem četriem uzvārdiem, un viņa vecāki, Ragaciema zvejnieki, šo uzvārdu uz Ziedonis ir nomainījuši tikai 1940. gadā, kad viņam jau bija septiņi gadi. Vai ir kādi Ziedoņa darbi, pie kuriem jūs atgriežaties kaut kādos savas dzīves posmos, kaut vai lai izzīlētu nākotni – paņemam no plaukta grāmatu un atveram sazin kādā lapaspusē...
Jānis Holšteins-Upmanis: Jā, mums ir tāda spēle, pilnīgi ikdienišķa parādība. Kad mēs nespējam atrisināt kādu jautājumu, vai tas būtu radošais vai jebkāds tehniskais, mēs parasti sakām: nu tā, ko Imants gribētu?
Paņemam jebkuru Imanta grāmatiņu, atšķiram īstajā vietā un ar klasisko [atdarina pirksta vilkšanu pa lapu] "stop" un kurā pusē, tad arī atrodam atbildi. Un pārsteidzoši, lielākoties tās atbildes ir ļoti trāpīgas un tieši vietā.
Taču laikam man pašam ir tāda tieksme atgriezties pie viņa epifānijām…
Jā, man arī.
Rūta Šmite: Tieši tas pats.
Jānis Holšteins-Upmanis: Kaut kas tur ir tik maģisks un tik ļoti mainīgs: kad tu izlasi vienreiz, tas ir tā; tad izlasi otrreiz un tas jau ir citādāk. Pieļauju, ka tam ir saistība arī ar mums pašiem. Imants jau ļoti bieži arī pats teica muzeja kontekstā: es negribu, lai tas ir muzejs par mani, gribu, lai tas ir muzejs ar mani kopā, un beigās tas ir muzejs par to apmeklētāju, kurš atnāk uz muzeju, jo ar viņu kaut kas notiek tā muzeja pieredzē un, manuprāt, epifānijās ir tieši kaut kas tam līdzīgs.
Rūta Šmite: Epifānijas vispār ir viņa filozofiskais skatījums uz pasaules kārtību, un tad viņš tajās dažādos līmeņos un veidos to risina. Tāpēc, man liekas, viņas arī mūžīgi būs hrestomātiskas.
Imanta Ziedoņa muzejam Murjāņos tuvojas sezona. Vai 3. maijā gaidāmi ļaužu uzplūdi, līdzīgi kā tas bija Ziedoņa laikā?
Rūta Šmite: Pieļauju, ka daļa Latvijas sabiedrības to ļoti gaida, bet man ir jāsarūgtina, jo 3. maijā mēs Murjāņos diemžēl negaidīsim. Visu maiju mēs veicam, jau ilgāk nekā maiju, Murjāņu labiekārtošanas darbus. Mums ir tikko, tikko nogāzti astoņzobu mizgrauža sabojāti koki, tā ir sērga, kas bijusi jau Imanta Ziedoņa laikā. Tad mēs arī uz šo deviņdesmitgadi esam nolēmuši teritoriju sakopt, sapucēt Imantam par godu. Visus šos gadus līdz šim esam to darījuši pašu spēkiem un šogad kopā ar "Overpriced" un arhitekta Reiņa Miķelsona palīdzību veidosim tādu "uzprišinātaku", jaukāku, skaistāku [skatu].
Būs arī leģendārais sols?
Rūta Šmite: Būs soli, būs bērniem jaunumi ar veselu Suņa Fuņa mājiņu, būs vairākas jaukas, skaistas lietas. Gaidīsim no jūnija!
Dzirdēju, ka ir izstāde Rīgā, kas Ziedonim veltīta, viena ir Sporta kvartālā un otra daļa tiks atklāta Nacionālajā bibliotēkā Ziedoņa jubilejas pasākumos. Ko šajās izstādēs īsti var redzēt?
Rūta Šmite: Izstādes ir brīnišķīgs turpinājums šai pašai grāmatai "Amizantais? Katram savs Imants Ziedonis", izstādes ir veids, kā lasīt šo grāmatu, katrā no izstādēm ir paņemti citāti. Sporta kvartālā tā vairāk ir jauniešu auditorijai domāta, un visi šie citāti ir uzrakstu formātā, lai ātrāk var uzķert Imanta garu un daudzšķautņainību. Savukārt LNB, kas būs ceļojoša [izstāde] visur kur pa Latviju veselu gadu līdz nākamā gada maijam, paralēli tam, ka tur ir stāsti par viņa personību, esam akcentējuši viņa un dabas lielo, ciešo saistību. Dabu kā viņam tuvu vērtību un, protams, Imanta paša ģeniālo, Dieva doto talantu būt dzejniekam, vārda mākslas meistaram.
Savukārt es tā mazliet sabijos, izlasīdama, ka Murjāņos būs arī jauna programma no 1. jūlija, kurā būs mākslīgi ģenerēta Imanta Ziedoņa balss dzirdama, un pie tā es mazliet sabijos. Kā tas būs?
Jānis Holšteins-Upmanis: Tur nav jābaidās, mēs šo jautājumu ļoti ilgi sevī spriedām un "pārvārījām" tieši par šo ētiku un ētikas robežu ļoti lielo nepieciešamību, ko īstenībā diemžēl paģēr mākslīgā intelekta laikmets. Tas ir iestājies, un tas ir šeit, un vienīgā metode ir tajā visā mesties iekšā un nospraust tās robežas. Veidojot šo vienu no muzeja apmeklētāju pieejamām sadaļām, ir ļoti stingri reglamenti, kas tur skanēs vai neskanēs…
Tā balss reaģēs uz kaut ko, kas notiek?
Rūta Šmite: Īstenībā būs daudz garlaicīgāk, nekā lielākā daļa sabiedrības to sagaida (smejas). Es to saredzu tā: Imanta Ziedoņa muzejs ir par viņa vērtībām, kā jau arī Jānis ieskicēja.
Mēs varētu teikt, ka cilvēku nepiepildītie sapņi arī kaut kādā ziņā ir viņu vērtības, tad Imants visu mūžu vēlējās būt dārznieks.
Viņš pat ir stājies Bulduru Dārzkopības tehnikumā, bet nav uzņemts. Visu mūžu viņš ar tādu lauksaimnieka, tautsaimnieka garu ir bijis, viņš nekur to no sevis nav dabūjis ārā…
Kā "Kurzemītē" varam to lasīt.
Rūta Šmite: Tieši tā, un šī balss ir veids, kā mēs, muzejs, interpretējam un piešķiļam šim viņa sapnim iespēju realizēties. Šī balss nerunās kaut kādus ātri uz vietas ģenerētus tekstus, tie būs kārtīgi zinātnieku izstrādāti, ar mantiniekiem saskaņoti, konkrēti, gatavi teksti, kuri tad tiks atskaņoti Imanta Ziedoņa balsī. Mēs saprotam, ka šobrīd Latvijas sabiedrība nav gatava uz to, ka Imants runātu daudz, dažādi un nesaprotamās robežas. Varbūt pēc gadiem, varbūt ne. Šobrīd būs šādi, tāds sapņa piepildījums.
