Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs ir viena no tām kultūras institūcijām, kas pēdējos gados ir īpaši pievērsusies šiem jautājumiem, tāpēc aicinājām uz sarunu cilvēkus, kas vistiešāk bijušas iesaistīti šī mākslas centra pieejamības programmās – iekļaušanas eksperti, izglītotāju un dizaineri Lību Bērziņu, mākslas zinātnieci un dizaineri, Latvijas Cilvēku ar invaliditāti atbalsta asociācijas dibinātāju Ievu Rosni, un mākslas zinātnieci un kuratori Māru Žeikari. Ar viņām sarunājās Ieva Astahovska un Elza Medne.
Ieva Astahovska: Vides pieejamības un sociālās iekļaušanas jautājumi pēdējos gados arvien vairāk aktualizējas gan sabiedrības apziņā un publiskajā telpā, gan mākslas un kultūras kontekstā. Tie ir būtiski arī mums, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidotajos notikumos, tāpēc uz sarunu jūs aicinājām, lai runātu par šiem jautājumiem saistībā ar kultūras un mākslas vidi. Daudzi aspekti joprojām ir tādi, kurus mums ir jāapgūst. Piemēram, valoda, ko lietojam attiecībā uz pieejamību un iekļaušanu. Kas ir atbilstoši apzīmējumi, kad runājam par iekļaušanu, un kādi vārdi mūsu ikdienā drīzāk norāda uz neiekļaušanu?
Pieejamības veicināšanas prakses bieži ietekmē pieredze, kas nāk no ārpuses, un nereti grūtības rodas, arī latviskojot terminus.
Kaut vai jēdziens "disability": latviskojot to kā "nespēja", mēs it kā paredzam, ka cilvēku, uz kuru to attiecinām, raksturo tas, ka viņš uz kaut ko "nav spējīgs".
Kā jūs ikdienā saskaraties ar iekļaujošu vai neiekļaujošu valodu?
Lība Bērziņa: Es tieši nesen vadīju vebināru par iekļaujošu valodu! Valoda ir būtiska, jo tā atspoguļo attieksmi, izpratni vai, tieši pretēji, neizpratni. Valodā ir ļoti svarīgi parādīt, ka mēs uztveram cits citu līdzvērtīgi, nevis nošķiram "mēs" un "viņi". Un tas sakāms ne tikai par cilvēkiem ar invaliditāti, bet par iekļaušanu plašākā nozīmē.
Ieva Astahovska: Piemēram, vēl nesen vārds "invalīds" bija norma, un neviens neiebilda, ka tas ir diskriminējošs. Daudzi cilvēki to tā arī nav apzinājušies un turpina šo vārdu lietot.
Lība Bērziņa: Cilvēki bieži mulst, jo ir vairāki varianti: "persona ar invaliditāti", "cilvēks ratiņkrēslā", "cilvēks ar funkcionāliem traucējumiem" un citi. Gatavojot vebināru, sapratu, ka būtiskākais ir pastāstīt, ko neteikt.
Nevajag teikt "invalīds", "nespējīgais", "kurlais", "aklais". Man liekas, ka to var viegli katram pašam pie sevis pārbaudīt – šos vārdus lieto arī, lai kādu aizvainotu. Mēdz teikt "Tu akls esi?", nevis "Tu ar redzes traucējumiem esi?". Uzreiz rodas nojausma, kā būtu pareizāk.
Valodā risinājums nenāk uzreiz, tas attīstās. Piemēram, LGBTQ+ sakarā tiek lietoti jauni termini, dzimtes, kas latviešu valodā vispār nelokās, un tas ir process, kurā arī mērķa grupa saka, kā viņi nevēlas, lai viņus sauc. Taču vienmēr ir arī izņēmumi; ir arī cilvēki ar invaliditāti, kas grib, lai viņus sauc par "akliem" un "kurliem". Atceros, kāds puisis, kas teica, ka viņš ir akls, un aicināja sevi tā saukt, ka neesot ko ķēmoties ar terminiem. Taču es pati, būdama cilvēks ar invaliditāti, ļoti izjūtu, ka stereotipus no sabiedrības mēs paši uz sevi attiecinām un nereti rīkojamies tā, kā sabiedrība gaida. Kā mūs sauc, tā mēs jūtamies. Cilvēki, kas ģimenē nekad nav nosaukti par invalīdiem, sagaida, ka arī citi sabiedrībā viņus tā nesauks.
Ieva Rosne: Diemžēl diagnozes joprojām bieži izmanto kā lamu vārdus. "Daunis", "idiots", piemēram.
Māra Žeikare: Tomēr tieksme visu risināt intelektuāli, meklējot pareizos definējumus, nešķiet pareizais ceļš, kā aizsniegt mērķa grupu. Pieejamības aprakstos tendence ir mēģināt izteikties pēc iespējas intelektuālāk. Bet vajag tieši otrādi – vienkāršāk. Galvenais ir aizsniegt cilvēkus.
Ieva Rosne: Vai dažreiz nav tā, ka, pārāk daudz domājot un analizējot, termini kļūst tādi, ka īsti nevar saprast, ko grib pateikt?
Lība Bērziņa: Un nevar saprast, ka uzrunā tieši tevi!
Ieva Rosne: Ir jābūt līdzsvaram. Šobrīd studēju Latvijas Mākslas akadēmijas doktorantūrā, apzinot dizaina metodes iekļaujošākas sabiedrības veidošanai, un nespējas studiju ietvaros (šis termins ir akadēmiskajā vidē iegājies) man ieteica noskatīties 2020. gada dokumentālo filmu "Crip Camp". Tolerances nosaukumā ir maz, bet filma ir ļoti jaudīga un iespaidīga, un vienlaikus provocējoša un uzrunājoša. Ja tās nosaukums būtu "Nometne cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem", neviens uzmanību tai nepievērstu.
Māra Žeikare: Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotajās kultūras darbinieku mācībās mēs sapratām – nevajag baidīties no ierastajiem jēdzieniem. Nevajag mēģināt atrast vispareizākos apzīmējumus. Esam pārejas stadijā starp vecajiem apzīmējumiem, dzīves realitāti un sarunvalodu, kā arī profesionālo terminoloģiju, ko, protams, gribētos redzēt ieviešamies.
Ieva Astahovska: Kā jūs katra redzat – vai attieksme sabiedrībā mainās vai nemainās attiecībā uz iekļaušanas modeļiem? Šīs tēmas sakarā tiek runāts par fundamentālu atšķirību starp medicīnisko un sociālo invaliditātes modeli. Medicīniskais modelis definē invaliditāti kā fizioloģisku vai mentālu traucējumu un to uzskata par medicīnisku problēmu, defektu vai trūkumu, kas ir jānovērš. Turpretī sociālajā modelī tiek pieņemts, ka invaliditāti rada sabiedrība, un atbildība no personas, kurai ir invaliditāte, tiek pārlikta uz sabiedrību, kas šo invaliditāti ir padarījusi par traucējumu. Tā šķiet visai seismiska līmeņa pārmaiņa un atšķirība iekļaušanas jautājumos. Kā jūs to redzat Latvijā?
Ieva Rosne: Globālā perspektīvā un gadu desmitu griezumā attieksme noteikti mainās, bet kā cilvēks, kas ar to sastopas ikdienā, es nejūtu pārmaiņas. No personīgās pieredzes, esot māte cilvēkam ar garīga rakstura traucējumiem, varu teikt, ka attieksme mainās ļoti lēni. Tā ir problēma, ka viss tiek klasificēts medicīniskā rāmī, akcents tiek likts uz to, ko šie cilvēki nevar izdarīt. Kontekstā ļoti noderīga varētu būt padziļinātāka pievēršanās nespējas studijām, kas ir ļoti plaši attīstīta joma citur pasaulē un aplūko šos jautājumus. Maijā plānoju piedalīties "Nordic Network of Disability Research" konferencē Islandē. Domāju, ka tur būs daudz interesantu ideju, ko varēs mēģināt ieviest Latvijā.
Kad mans puika saslima un kad sapratu, ka ārsti palīdzēt nevar, tad likās – ja jau medicīna ir bezspēcīga un viņu izārstēt nevar, kāpēc tas joprojām ir medicīnas sfēras jautājums? Man tas šķiet neloģiski.
Ieva Astahovska: Saprotu, ka arī deinstitucionalizācijas process iet pa grubuļainu ceļu, bet tas būtu viens no vēlamajiem scenārijiem?
Lība Bērziņa: Sabiedrības izpratne diemžēl atpaliek no tā, kā situāciju mēģina risināt šajā jomā iesaistītie. Ogrē taču vēl pavisam nesen bija gadījums, kad tur gribēja celt aprūpes centru cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, bet apkārtnes iedzīvotāji pret to protestēja.
Kad Latvijas Jaunā teātra institūtā viesojās Klēra Kaningema no Skotijas – māksliniece ar invaliditāti –, mēs daudz diskutējām par to, kāda situācija ar iekļaušanu ir Lielbritānijā. Kad vaicāju, vai sabiedrība ir gatava pieņemt šos cilvēkus, viņa atbildēja, ka nevaram gaidīt, līdz tā būs gatava, jo tā nekad nebūs gatava. Vienkārši ir jādara, nedomājot par to, ko teiks sabiedrība. Daudzos gadījumos cilvēki ar invaliditāti paši veicina stereotipus. Piemēram, darba sludinājumos kā pirmo raksta "esmu pirmās grupas invalīds" un tikai tad min visu pārējo. Bet tā taču ir tikai viena personības šķautne!
Īsāk sakot, lietas mainās, bet reizēm liekas, ka nemainās.
Ieva Astahovska: Vienmēr sanāk nonākt pie tā, cik problemātiska situācija ir Latvijā. Taču, lasot par nepieciešamajām pārmaiņām mākslas institūcijās attiecībā uz pieejamības jautājumiem, saprotu, ka arī šajā vidē būtiskas izmaiņas ir sākušas notikt vien nesen, un tāpat nemitīgi gadās pārpratumi un nesapratne.
Lība Bērziņa: Viss ir relatīvi. Es esmu ļoti daudz ceļojusi, redzu, kur ir labāk un kur ir sliktāk. Svarīgākais ir sākt pašiem ar sevi. Pajautāt sev, cik esam iekļaujoši. Es jau ilgi darbojos šajā jomā, taču arī man reizēm ir savi izaicinājumi būt iekļaujošai pilnīgi pret visiem. Taču es mācos un nekad neteikšu neko aizvainojošu, ja kaut ko nesaprotu vai nepieņemu. Tas ir jautājums par to, kā mēs komunicējam cits ar citu, un tas pieder pie cilvēciskām pamatvērtībām.
Vērojot, kā sabiedrība vispār attiecas pret atšķirīgo, biežākā reakcija ir – "šo es nesaprotu, tāpēc nepieņemu".
Ieva Rosne: Diemžēl dažkārt arī atbildīgo ierēdņu un pašvaldības sociālo darbinieku izpratne ir tāda, pie kuras vēl būtu jāstrādā. Lai gan Eiropas Savienības līdzfinansētais deinstitucionalizācijas projekts tika uzsākts jau 2015. gadā, reālā situācija joprojām ir tāda, ka no institucionālās aprūpes atteikties neviens negrasās, lai gan par to, ka tas ir jādara, tiek runāts gadu desmitiem, un sen ir pierādīts, ka šis modelis sabiedrībai ir izdevīgs visos aspektos.
Tomēr daudziem cilvēkiem, arī manam dēlam, institucionālā aprūpe šobrīd ir vienīgā reālā nākotnes perspektīva Latvijā. Arī finansēšanas modeļi ir nesakārtoti. Sabiedrībā balstīti pakalpojumi tiek finansēti no pašvaldību budžeta, bet institucionālā aprūpe – no valsts budžeta. Tādejādi, lai gan likums nosaka, ka pašvaldībām ir pienākums attīstīt sabiedrībā balstītus pakalpojumus – grupu mājas, dienas centrus, realitātē šie deinstitucionalizācijas procesi notiek ārkārtīgi lēni. Labklājības ministrijas pārraudzībā esošais deinstitucionalizācijas projekts noslēgsies jau šogad, tomēr tā rezultāti ir daudz sliktāki par gaidītajiem.
Manuprāt, sistēmas funkcionēšanai pietrūkst dizaina domāšanas un pieejai jābūt sistemātiskai un pārdomātai valstiskā līmenī. Šobrīd tā nav.
Tomēr katram jāsāk ar sevi, jācenšas ko lietderīgu paveikt, lai mazinātu plaisu un sekmētu iekļaujošas sabiedrības veidošanu. Tādēļ esmu izveidojusi sociālo uzņēmumu, kas strādā, lai veicinātu cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību. Nesen kopā ar domubiedriem nodibinājām Latvijas Cilvēku ar invaliditāti atbalsta asociāciju – realizējam dažādus iekļaujošus un izglītojošus projektus un aktivitātes.
Lība Bērziņa: Man arī, domājot par jautājumu, kurš gan mainīs esošo situāciju, liekas, ka kaut kādā mērā mēs visi, jo tā ir ikviena atbildība. Cilvēkiem, kuriem invaliditāte nav ne pašiem, ne ģimenē, bieži liekas, ka tas viņus neskar un ka tas nav par viņiem. Viņi tā var domāt, bet, ja es nevaru izkļūt no mājas, tad sabiedrībai jāiesaistās un man ir jāpalīdz. Mēs visi dzīvojam kopā.
Cita starpā arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs ir platforma pārmaiņām šajā jomā. Piemēram, iesaistoties starptautiskā projektā "Art vs Dementia", mums nācās secināt, ka Latvijā nav Alcheimera vai Demences asociācijas (vai arī mēs nemācējām to atrast). Un tā nu laikmetīgā māksla vispār un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotās aktivitātes kļūst par platformu, caur kuru par šīm tēmām runāt un kaut ko darīt.
Ieva Astahovska: Kad Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā pieejamības jautājumi kļuva aktuāli?
Māra Žeikare: Kā institūcija par iekļaušanas aspektiem mēs domājam jau sen. Piemēram, konstatējām, ka esam radījuši lielisku festivālu, bet visi uz to nevar atnākt. Fokusēts darbs ar iekļaušanu attīstījās pandēmijas laikā, kad sapratām, ka ir jāaizsniedz cilvēki, kas ir iesprostoti savās mājās un nevar atnākt uz kultūras pasākumiem. Tas savukārt saslēdzās ar atziņu, ka ir taču cilvēki, kas arī pirms tam nevarēja izkļūt no mājām.
Pamazām pieejamība no atsevišķu projektu tēmas ir kļuvusi par svarīgu aspektu katram rīkotajam notikumam un izstādei.
Ieva Astahovska: Manuprāt, pavērsiens uz iekļaušanas jautājumiem notika arī caur mākslas mediatoru programmu, kas aizsākās 2017. gadā. Saprotot, ka laikmetīgā māksla bieži vien paliek nesaprasta, caur mākslas mediatoru iesaistīšanu izstādē – viņi, piemēram, iesaistījās sarunās ar apmeklētājiem – tiecāmies mazināt šo nesapratni. Kā jau runājām, iekļaušana attiecas ne tikai uz cilvēkiem ar invaliditāti.
Māra Žeikare: Sapratne rodas procesā. Bērnu un jauniešu programmai veidojām ceļvežus par to, kā vienkāršāk saprast mākslas darbus izstādē, un pamanījām, ka arī seniori izmantoja šo ceļvedi. Ieviešot mākslas mediatoru programmu, daudz labāk uztvērām, kādi ir mūsu apmeklētāji, kādas ir viņu vajadzības utt. Ja sākotnēji īpaši domājām par to, kā stāstīt par mākslu pusaudžiem, tad ar katru gadu nāca klāt jaunas mērķu grupas, uz kurām fokusēties. Piemēram, projekts "Pārmaiņu aģenti" arī pievērsās demences tēmai. Kā mediatorus iesaistījām seniorus, kam ir demences pieredze ģimenē, apmācījām viņus. Tālāk gribējām sasniegt pašus cilvēkus ar demenci, kas bija jauns izaicinājums.
Ieva Astahovska: Vai varat iezīmēt klupšanas akmeņus šajā ceļā, jo mācīšanās notiek darot?
Lība Bērziņa: Klupšanas akmens jeb tas, ar ko jāstrādā vēl vairāk un kas prasa ļoti daudz laika, ir mērķa grupas iesaiste – piemēram, kā atvest viņus uz izstādēm. Nepietiek ar to, ka tiek izveidots pieejamības risinājums un izsūtīta preses un sociālo mediju ziņa. Paralēli ir jādara vēl daudz kas. Cilvēkiem ar invaliditāti vajag noticēt, ka notikums tiešām būs pieejams. Piemēram, kino jomā tikai pavisam nesen tika radīta pirmā latviešu filma ar audio aprakstu. Taču cilvēkiem ar redzes traucējumiem un neredzīgiem cilvēkiem ir trauksme un ir bail iet uz kino, jo viņi to nekad nav darījuši. Viņi neiet uz šādu filmu, jo viņiem nav ne prasmes, ne sapratnes, ka to var darīt.
Ieva Rosne: Viens no iemesliem varētu būt bailes vilties.
Cilvēks uzzina par pasākumu un tā pieejamību, bet diemžēl pieredze bieži vien ir tāda, ka pretī ir neiejūtīga attieksme un diskriminācija. Ir emocionāli smagi ar to saskarties, vieglāk ir vienkārši neiet. Vajag laiku, lai iegūtu uzticību.
Lība Bērziņa: Pirmais, ko noteikti vajag, ir precīza informācija par pieejamību, jo cilvēki, kam šie pieejamības aspekti ir svarīgi, nekad nezinās par iespēju apmeklēt pasākumu, ja informācijas nebūs. Ikviena institūcija var sakārtot informāciju tās mājaslapā tā, lai šie cilvēki zina, vai viņi tur var tikt vai ne, jo vajadzības ir ļoti dažādas.
Ieva Rosne: Labs risinājums būtu vienota sistēma, kas paredz, kas ir jānorāda, būtu jābūt kaut kādam standartam. Tas radītu drošības sajūtu.
Lība Bērziņa: Mums ar izstādēm arī ir bijis visādi – nav tā, ka tās vienmēr notiek perfekti pieejamā vietā, bet mēs vienmēr kaut ko izdomājam. Ir jārāda sabiedrībai, ka par to domā un kaut kāds risinājums tiek atrasts. Turklāt ir svarīgi risinājumos iesaistīt pašus cilvēkus ar invaliditāti un šīs lietas pārbaudīt. Un arī cilvēkiem ar invaliditāti ir jāsaprot, ka viņiem jāveido atgriezeniskā saite un jāsniedz konstruktīva kritika.
Elza Medne: Kāda ir kultūras un mākslas institūciju situācija pieejamības jautājumos Latvijā kopumā? Kas kavē tam pievērst lielāku uzmanību un kas varētu palīdzēt – rokasgrāmatas, palīgrīki?
Lība Bērziņa: Iekļaušanas jautājumi ir svarīgi daudzām kultūras institūcijām. Daudz kas notiek arī reģionos – piemēram, Lūznavas muiža iekļaušanā ir soli priekšā daudziem, tostarp institūcijām Rīgā. Protams, ir daļa organizāciju, kas izliekas, ka iekļaušana neeksistē, cilvēki ar invaliditāti neeksistē, LGBTQ+ kopienas pārstāvji arī neeksistē utt. Taču arī tām nekas cits neatliks, kā par to sākt domāt. Tas ir neizbēgami.
Lielākoties ir vajadzīgs iedrošinājums, pieredze un mācības, lai saprastu, ko un kā darīt, jo ļoti daudz ko var panākt arī ar maz resursiem. Tas ir stereotips, ka vajag daudz naudas, lai nodrošinātu pieejamību visiem. Patiesībā vajag radoši domāt un jautāt cilvēkiem, kas šo jomu zina: piemēram, Jurģim Briedim no "Apeirona", man, Mārai no Latvijas Laikmetīgās mākslas centra.
Ieva Astahovska: Pieejamības jautājumi ietver ļoti plašu lauku. Lība pārzina vides pieejamības lietas un to, kas nepieciešams cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Ieva, tava pieredze ir saistīta ar pieejamības un iekļaušanas kontekstu cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Mēs it kā to liekam kopā, bet tās ir sabiedrības grupas ar ļoti atšķirīgām vajadzībām. Cilvēkus ar garīgiem traucējumiem mums ir daudz grūtāk aizsniegt, jo tas nav tikai jautājums par lifta izmēru vai mākslas darba apraksta burtu lielumu, bet prasa citas metodes un pieejas, kas savā ziņā ir sarežģītākas.
Ieva Rosne: Visbiežāk, lai sasniegtu un iesaistītu aktivitātēs cilvēkus ar garīga rakstura traucējumiem, ir jādomā arī par komunikāciju ar tiem cilvēkiem, kuri ikdienā ir viņiem ciešā saskarē. Tieši atbalsta personas bieži pieņem gala lēmumu par to, vai un kā katrs no mērķa grupas tiks iesaistīts. Viņi ir tie, kas nodrošina šiem cilvēkiem nepieciešamo atbalstu aktivitāšu laikā. Tāpēc jāveido saikne ar sociālajiem darbiniekiem, pakalpojumu sniedzējiem, ģimenēm.
Lība Bērziņa: Es darbojos vairākās kultūras institūcijās, un it kā liekas, ka mēs tik daudz darām un tik daudz kas notiek. Taču, ja esi cilvēks ar kādiem ierobežojumiem un vēlies aiziet uz kultūras pasākumu, tas ir problemātiski. Ir institūcijas un vietas, par kurām zinu, ka varu tajās tikt, taču, brutalizējot, tās ir piecas vietas, uz kurām jāiet uz riņķi. Mēs taču gribam izbaudīt dažādas lietas, to, kas interesē. Taču aizejot, es bieži jūtu mulsus skatienus, jo sabiedrība nav pieradusi redzēt cilvēkus ar invaliditāti izstādēs, to atklāšanās.
Cits gadījums – biju kādā Pierīgas kultūras namā uz amatierteātra izrādi, un sāka skanēt avārijas signāls, kas ziņoja, ka
"ēkā izcēlusies avārijas situācija, lūdzu, pametiet ēku, nelietojiet liftu!" Visi aiziet prom, bet es sēžu ratiņkrēslā pie lifta un gaidu, kad varēšu to lietot!
Laimīgā kārtā izrādījās, ka nekas nedeg un nekas traks nav noticis, bet ir pagājis zināms laiks un visi citi, izņemot mani, ir evakuējušies. Skaidrs, ka kultūras pasākums palika otrajā plānā – ko gan no tā var atcerēties, ja jāiziet cauri šādai puspanikai?
Ir tāds termins "minoritāšu trauksme". Arī man tā, protams, ir – domājot, vai es noteiktajā vietā tikšu, vai būs, kas palīdz, vai tur nebūs pakāpieni, vai būs mobilais pacēlājs, kura dēļ uz mani visi skatīsies vēl vairāk…
Ieva Rosne: Es arī saskaros ar šo sajūtu ik reizi, kad ar dēlu ir jāapmeklē oficiālas iestādes. Tas bieži ir pazemojoši, jo nekad nezini, kāds būs cilvēks otrā pusē, kāda būs komunikācija un kādas prasības būs jāizpilda, lai tiktu pie nepieciešamā pakalpojuma. Vissliktākā pieredze ir bijusi ar bankām, ir pat Tiesībsarga atzinums par diskriminējošu attieksmi. Arī apmeklējot medicīnas iestādes, ir gājis dažādi. Manuprāt, pie šī vainojams gan izpratnes trūkums, gan dažādi birokrātiski apstākļi.
Ieva Astahovska: Lasot par pieejamības jautājumiem mākslas kontekstā, sastapos ar statistisku salīdzinājumu, ka cilvēki ar invaliditāti ir lielākā pasaules minoritāte, bet tā bieži vien tiek ignorēta un neredzēta. Starptautisks un it kā nejaušs, bet "skaļš" piemērs, kas to ilustrē, bija pasaulslavenā islandiešu izcelsmes dāņu mākslinieka Olafūra Eliasona izstāde "Tate Modern" muzejā, kas tur notika pirms pāris gadiem. Tajā bija skatāma arī viena no viņa agrīnām instalācijām, kuru skatītāji varēja pieredzēt, tikai dodoties tajā iekšā un tikai izmantojot pakāpienus. Kāda žurnāliste, kas ir ratiņkrēslā, ar savu kritisko ierakstu tviterī izraisīja visai lielu vētru par darba nepieejamību, un kā viņa pati ironizēja, neplānodami kļuva par pieejamības aktīvisti. Ažiotāžu vēl vairāk paspilgtināja darba intelektualizētais apraksts, kas pauda domu, ka "muzejā mēs visi kustamies tā, it kā mums nebūtu ķermeņa…" Lai gan mākslinieks pats, reaģējot uz kritiku, teicās situāciju risināt, tālākā reakcija bija muzeja pārstāvju paziņojums, ka mākslas darbs paliks dažiem nepieejams, jo tas tā ir uzbūvēts.
Lība Bērziņa: Tas ir nākamais līmenis – saruna ar māksliniekiem par to, vai viņu darbi ir pieejami. Es varu iedomāties, ka mākslas darba ideja ir tajā fiziski ieiet vai iekāpt. Protams, nevar teikt, ka ir ok, ka mākslas darbs nav pieejams. Man ir arī vaicāts: "Vai tiešām visam jābūt pieejamam?" Kas tas par jautājumu? Uz vides pieejamību jau tā vienmēr tiek taupīts….
Ieva Astahovska: Iepriekšminētais bija drīzāk piemērs par to, ka kultūras un mākslas institūcijām mūsdienās – un pret "Tate Modern" vērstā kritika atsaucās, ka šādām vadošām institūcijām jābūt etalonam, – pieejamības jautājumi it kā ir prioritāri, taču izrādās, ka nereti tomēr tā nav.
Lība Bērziņa: Latvijā daži mākslinieki bažījas, ka vides pieejamības prasības ietekmēšot viņu mākslu. Tā arī ir vēl viena diskusija un ilgāks process, kamēr cilvēki sapratīs, kā kas strādā. Taču visam pāri ir lēmums –
ja institūcija, kas domā par pieejamību, grib, lai pie tās nāk visdažādākā sabiedrība, ne tikai atsevišķas sabiedrības grupas, tai ir jābūt prioritātei.
Protams, ikdienas skrējienā daudz kam nepietiek laika un daudz kas paliek tikai kā iecere, ko vajadzētu īstenot. Taču aiz tā visa ir cilvēki, kas netiek šajās institūcijās, lai arī viņi to gribētu, un kas allaž spiesti domāt par to, kur viņi var vai nevar tikt.
Ieva Rosne: Vai ir daudzi tādu kā tu, kas ir ratiņkrēslā, un par to runā un mēģina problēmas risināt? Varbūt vajag lielāku pārstāvniecību?
Lība Bērziņa: Es arī tikai laika gaitā esmu iemācījusies pastāvēt par savām vajadzībām un tiesībām. Tagad, kad, piemēram, dodos uz jaunu ēku, es vairs netērēju laiku un neskatos, vai tā ir pieejama vai ne, jo pēc likuma no, šķiet, 2004. gada, jaunām un renovētām ēkām jābūt pieejamām. Taču iedomājies, ko tas prasa! Jāsaņemas kaut kur braukt, nezinot, vai tiksi, un uztraucoties, kā uz tevi skatīsies. Bieži arī dzirdēts, ka atsevišķus vides pieejamības risinājumus negrib nodrošināt, jo tos nelieto. Bet nelieto taču tāpēc, ka cilvēki, kam tie nepieciešami, tajās vietās netiek!
Māra Žeikare: To ir svarīgi paturēt prātā – pat, ja šobrīd cilvēki, kam tas nepieciešams, nenāk, mums jāturpina to nodrošināt! Jo pienāks brīdis, kad viņi nāks.
Ieva Astahovska: Vēl viena interesanta tēma, kas Latvijas kontekstā, šķiet, pagaidām nav aktualizēta, ir par mākslu, ko veido cilvēki ar invaliditāti. Pirms dažiem gadiem Tallinas Mākslas hallē bija izstāde "Atbruņojošā valoda", kurā piedalījās mākslinieki ar autismu, ar dzirdes un ar redzes un arī citiem funkcionāliem traucējumiem, un arī mākslinieki, kas pievēršas šīm tēmām.
Lība Bērziņa: Tā ir vēl viena milzīga problēma – ka mēs neredzam, ka cilvēks ar funkcionāliem traucējumiem var būt radošs, pamanīts, saprasts. Ir milzīga sabiedrības grupa, kas netiek pārstāvēta un atspoguļota mākslā. Latvijas Jaunā teātra institūtā mēģinām to risināt, aicinot performanču māksliniekus no ārzemēm.
Ieva Astahovska: Tas arī ir ļoti sensitīvi – ja mākslinieks, kuram nav nekādu traucējumu, uzņemas runāt šīs sabiedrības daļas vietā, arī tas var izrādīties problemātiski.
Lība Bērziņa: "Neko par mums bez mums…" Ir lieliski, ka ir mākslinieki, kas ar šo tēmu strādā. Taču tik un tā paliek jautājums, kur ir paši mākslinieki ar invaliditāti un kas varētu būt reprezentatīvi. Atkal jāpiemin Klēra Kaningema – viņa uzsvēra, cik ir svarīgi, lai cilvēki mūs redz. Viņas meistarklase lauza manī visādus stereotipus, par kuriem sapratu, ka tie ir sabiedrības uzlikti. Pat apzinoties, ka esmu cilvēks, kas ilgi darbojas šajā jomā un ir ilgi strādājis ar sevi, joprojām jūtu stereotipus un nedaru to, ko no manis negaida.
Daudziem cilvēkiem ar invaliditāti ir bail būt atklātiem, par sevi stāstīt, rādīt sevi uz skatuves. Lai to darītu, ir jābūt lielai drosmei.
Ieva Rosne: Labas prakses piemērs ir Rīgas Aktieru studija, kas savā trupā ir iesaistījusi cilvēku ar visai smagu invaliditāti, kurš tur darbojas ļoti aktīvi. Kad piedalījos viņu pasākumos, ievēroju, ka viņi iekļaušanu nekādi nesarežģī. Ja kaut kas nokrīt, viņi to paceļ, ja ir jāpārvar kāpnes, viņi palīdz. Cilvēks tiek pieņemts tāds, kāds viņš ir.
Ieva Astahovska: Šeit atgriežamies pie tā, ka kultūra un māksla ir jaudīgs instruments, ar ko var veicināt iekļaušanu. Es, piemēram, ilgi atmiņās dzīvoju ar teātra izrādi, ko redzēju divtūkstošo gadu sākumā, Elīnas Cērpas režisēto "Daudz laimes, lāci!" Jaunajā Rīgas teātrī, kurā piedalījās bērni ar Dauna sindromu. Visi iesaistītie cilvēki, kā aktieri, tā skatītāji, tajā bija emocionāli tik atvērti, un pašā izrādē bija milzīgs mīļums un cilvēcīgums. Profesionāls aktieris, kas iemiesotos šajā tēlā, nekad nepanāktu tādu iespaidu, kas bija šajā izrādē.
Ieva Rosne: Par profesionāliem māksliniekiem zinu, ka ir daudzi, kam ir garīga rakstura traucējumi, bet par to nerunā un neafišē. Man šķiet, ka tajā lielu lomu spēlē postpadomju domāšana, jo padomju laikos valsts politika bija cilvēku ar invaliditāti izolēšana no sabiedrības.
Ieva Astahovska: Noslēdzot šo sarunu, gribu vien piebilst, ka tas, ka par šiem jautājumiem domājam un runājam, jau ir ceļš, lai pieejamības un iekļaušanas jautājumi kļūtu par kritisko normu kultūras institūcijām un sabiedrībai kopumā. Lai kļūst pašsaprotami, ka cilvēki ar dažādiem funkcionāliem un garīga rakstura traucējumiem ir mums līdzās, un mēs domājam par viņiem nevis kā par minoritātēm vai citādajiem, kas ir apgrūtinājums. Mēs kā sabiedrība esam ļoti dažāda, un tikai ar kopābūšanu un cits cita redzēšanu mēs varam dzīvot pilnvērtīgāk un labbūtīgāk pat, ja revolucionāras darbības nebūs un tas drīzāk ir lēns process.
Lība Bērziņa: Jā. Un šīs pārmaiņas mēs varam veikt tikai visi kopā. Pa maziem solīšiem. Ir jau labāk, bet vēl tāls ceļš veicams, ja atskatāmies uz pasaules pieredzi.
