Valdis Eglītis intervijā Latvijas Radio raidījumā „Kultūras Rondo” norāda, ka dzīvē par galveno uzskata radīšanu, tāpēc neuzskata par svarīgu klasificēt, kas viņš ir – fotogrāfs vai operators.
Izstādē eksponēti dažāda žanra un stila darbi, kas saistīti ar grāmatas „Anamnesis” saturu. Lai gan abas šīs autora izpausmes papildina viena otru, tomēr tās brīvi vērtējamas arī dalīti.
Grāmata tapa brīdī, kad cilvēks sāk apzināties, ka kaut kas nav kārtībā. Pienācis zināms vecums un apnikums, stāsta Valdis Eglītis.
Gribējās tā kā apdomāties, bišķiņ apstāties,” saka Eglītis, norādot, ka grāmatas pirmais nosaukums bijis „Sagribējās parunāties”. Tolaik, kad radās grāmatas ideja, domu par izstādi vēl nav bijis. Eglītis gribējis „panākt tādu stimulu iespējamam lasītājam un skatītājam, lai piespiestu viņu domāt un raudzīties ne tikai plašāk un tālāk, bet galvenais dziļāk”.
Izstāde kopā ar grāmatu izveidoja tandēmu, kas vienkāršas lietas rāda dziļāk nekā mēs tās spējam redzēt. Autora galvenais mērķis, veidojot lielāko daļu šo darbu, bijis tik pierasto un acīmredzamo parādīt savādāk un varbūt pat vairāk atbilstoši lietu dziļākajai būtībai. Tomēr vienmēr pastāv „Rāmis”, kā subjektīvisma filtrs, kā organizējošs konstrukcijas elements vai satvars un diemžēl arī kā bremzējošs un ierobežojošs faktors, ko mēs reti kad spējam pārvarēt, gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ.
Kaut vai tīri tehnoloģiski tur ir daudz tā saukto makro uzņēmumu – gan dzīvnieki, gan arī dažādas faktūras, kas tiek aprakstītas arī grāmatā, - kuros tas, kas ir mūsu tuvumā un ir apmēram trīs vai piecus milimetrus liels, uztaisīts apmēram metru reiz pusmetru lielumā, sniedz mums informāciju, kuru nespējam saskatīt,” skaidro Eglītis, uzsverot, ka tas ir tēmas vizuālais risinājums.
Vizuālo darbu tematiskā un formveides amplitūda ir ļoti plaša – no izteikti reālistiska un pat naturālistiska risinājuma līdz gandrīz galējai abstrakcijai, tomēr tehnoloģijā neatkāpjoties no fotogrāfiskās izcelsmes pirmsākuma.
