Kultūras rondo

Čaka dzeja iedvesmojusi Jāni Lūsēnu radīt koncērtprogrammu "Satikt Čaku"

Kultūras rondo

"Mamma vēl smaida" - Elzas Gaujas debijas spēlfilma

Kino režisors Ivars Seleckis 88. dzimšanas dienu svin ar jaunu filmu "Zemnieki"

Zemes smagums cilvēku iztaisno. Dokumentālists Ivars Seleckis par vēsturi un tagadnību

Cīnoties ar zemi, cilvēks uzlabojas, viņam ir laiks pārvērtībām – iekšējām un ārējām, pārliecināts ir kino režisors un operators Ivars Seleckis. Dokumentālists raidījumā "Kultūras rondo" stāsta, ka tēvs daudzreiz teicis: "Turies pie zemes, tā tevi nepievils." Tā Seleckis, vadoties pēc dotā padoma, uzņēmis jau ceturto filmu, kurā vienojošais ir Latvijas lauki un cilvēki. 4. oktobrī pirmizrādi piedzīvos viņa jaunā pilnmetrāžas dokumentālā filma "Zemnieki" – stāsts par Latviju 21. gadsimtā, kad cilvēki pamet pilsētas, lai sāktu saimniekot Latvijas laukos.

Skaties Ivara Selecka dokumentālās filmas portālā filmas.lv

Sagaidot filmas "Zemnieki" pirmizrādi, Nacionālā kino centra portāls filmas.lv aicina noskatīties iepriekšējās Ivara Selecka filmas, kas vēsta par Latvijas laukiem un digitalizētas LNA Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvā:

Zigfrīds Muktupāvels: Sveikšu jūs visapaļākajā jubilejā – 88 gadi. Daudz laimes dzimšanas dienā! Vai "Zemnieki" ir dāvana jums dzimšanas dienā?

Ivars Seleckis: Paldies! Tā ir sanācis, šai filmai bija ļoti sarežģīti nonākt uz ekrāniem, jo Covid-19 uztaisīja lielu pauzi gada garumā apmēram. Filmu bija iespējams jau agrāk parādīt, bet – kā ir, tā ir. Tagad tā ir vēsture, un cilvēkiem varbūt būs interesanti paskatīties uz sevi tagad. [..]

Vai kino jums ir bijis kā dāvana visu mūžu?

Ir visādi laiki. Ir kino laiks, ir personīgais laiks, ir reālais laiks. Kino ir savā laikā un eksistē neatkarīgi no manis un reālās dzīves.

Dažreiz notiek visādi kuriozi, bet tā ir sastāvdaļa, bez kuras nebūtu kārtīgas dzīves.

Dokumentālā filma "Zemnieki"

Kāpēc "Zemnieki"? Un ne pirmo reizi jūsu dzīvē. Šis nosaukums "Zemnieki" ir tik monumentāls...

Ārzemju variantā ir "The Land" ("Zeme" - red.), viņiem nav vārda zemnieki. [..] Tad, kad mēs sākām to kino taisīt, septiņdesmitajos gados un uztaisījām "Valmieras meitenes" ar [Armīnu] Lejiņu, parādījās scenārijs "Apcirknim", kurā viss bija ļoti skaisti un krāsaini. Man bija jāizšķiras, ko darīt. Tā kā mans tēvs bija agronoms, viņš man katru reizi teica: "Turies pie zemes, tā tevi nepievils." Tad es nolēmu – pamēģināsim ar’ tos "Apcirkņus" uztaisīt. Tā tas sākās. Mēs uztaisījām "Apcirkņus" 1973. gadā, kas ir ļoti fundamentāla filma, ko vēl tagad var labi skatīties, jo tur ir tiešām labas sastāvdaļas – attēls, [Jāņa] Petera un [Herca] Franka teksts, skaista mūzika, viss tur ir, kā vajag, filma ir tīri mūsdienīga. Pēc tam es domāju, ka tā bija vienīgā filma, pirmā un miers. Bet pagāja 20 gadu, un 1994. gadā radās apstākļi, kā cilvēki šo zemi dabūja atpakaļ. Un sākās atkal problēmas, es iepazinos ar dramaturgu [Andri] Vanadziņu, kurš kļuva par otrās filmas "Nāc lejā, bālais mēnes!" dramaturgu, jo iepriekšējais dramaturgs, kurš sāka, aizgāja bojā. Bet Vanadziņš ļoti labi iekļāvās, un mēs uztaisījām, manuprāt, vienu no labākajām filmām, kas vēl tagad nav novērtēta, jo to nerāda.

Pēc tam iestājās periods, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, ienāca ārzemju zemnieki, sākās visādas kolīzijas, cilvēki nezināja, ko iesākt ar to zemi, un atkal bija jātaisa filmu. Uztaisījām, un nu viss. Tad iznāca tā, ka Vanadziņš, kas jūtīgi tam seko līdzi, teica: "Paklausies, tajā laikā, kad zemnieki sāka iet prom, 1972. gadā ar māju šķūrēšanām un tālāk, tas process, ka cilvēki brauca prom no laukiem, visu laiku turpinājās, un tikai tagad parādās zīmes, ka cilvēki nāk atpakaļ." Tad mēs izbraucām cauri Latvijai, ne visai gan, šoreiz Vidzemei un Zemgalei, un meklējām tos cilvēkus. Atradām neiedomājamas iespējas izvērsties, un atlases rezultātā palikām pie tiem varoņiem, kas ir šeit. Tā tas it kā nemanāmi pamazām par kaut ko izvērtās.

Interese par zemniecību un to, kas notiek Latvijas laukos, ir būtiska, jo Latvijas lauku daļa ir būtiska Latvijas sastāvdaļa, jo visas mūsu sajūtas par Latviju saistās ne jau ar kādu pilsētu, bet lielāko tiesu ar Latvijas dabu.

Daba un zemnieki ir būtiskas komponentes Latvijai. Nevaram mēs atļauties pārvērst visu kaut kādās monokultūrās vai tamlīdzīgi. Bija tā triloģija, un pēc tam Vanadziņam parādījās šī ideja, ko "Mistrus Media" atbalstīja, un tā mēs sākām šo filmu taisīt. Tas bija diezgan grūti, jo pandēmija mūs patraucēja, bet tas darbs ir iznācis. Es nevaru šo filmu novērtēt, jo nezinu, kā cilvēki uztver; to, ko mēs gribējām izteikt, mēs izteicām. Protams, daudz kas labs palika ārpusē, kā tas ir vienmēr. [..]

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Jūs pats minējāt – tēvs teica turēties pie zemes. Nu, nepaklausījāt...

Nē, paklausīju. Es turos pie zemes, cik nu iespējams caur kameru.

[..] Bez cilvēka šī zeme arī būtu pavisam kas cits, kā jūs salīdzinājāt ar lielās kaimiņvalsts bagātību, proti, krūmiem...

Vanadziņam bija tāds teiciens filmā "Zem ozola kuplajiem zariem", ka zeme ir smaga. Un cīnoties ar to zemi, šis cilvēks kaut kā uzlabojas, viņam ir laiks pārvērtībām – iekšējām un ārējām.

Viņš nonāk ar lielām grūtībām pie rezultāta. Vispār šis zemes smagums cilvēku iztaisno, un viņš iegūst plašāku skatu apkārt, sajūt īstās vērtības.

Filmā ir arī viens stāsts par jaunās paaudzes zemnieku, kurš kā jauns cilvēks aizraujas ar automašīnām. Ivars Seleckis šajā filmā neslēpj, ka jābūt kontaktam ar katru personāžu. Vai ar visiem vienlīdz labi sadraudzējāties?

Tur tā lieta, ka ar visiem, jo tas atlases process ir tāds, ka mēs ar ļoti daudziem satikāmies un runājām, un tad visi tie komponenti, kas parādās šajās sarunās un spriedumos, iekšējā balss pasaka, ka tas ir tas, kurš iznāks uz ekrāna. Tas tiešām ir grūts process. Šis zēns izstāsta skatītājiem to, ko parasti neviens nestāsta. Ko darīs tēvs, ja šis dēls negribēs pārņemt to lietu? Zemniecība ir tāda lieta, kas prasa paaudžu maiņu. Tas ir pienākums pret īpašumu un to, kas apkārt.

Kādas jums pašam ir domas un attiecības ar cilvēkiem, kas saimnieko laukos? Jūs teicāt, ka pusgadu meklējāt Toniju – sievu, kas ir viena ar govi, un ka šādas saimniecības Latvijā ir grūti atrast. Visās jomās, tajā skaitā arī kino, viss ir mainījies. Citādāka saimniekošana gan laukos, gan kino, gan jebkurā citā nozarē. Kā jūs skatāties uz teicienu – kad mēs augām, zāle bija zaļāka –, vai tomēr ne?

Ir tā, ka cilvēki nemainās, mainās apstākļi, ja cilvēks ir atradis savu jautājumu, tad ārējie apstākļi ir tikai tāda fasādes nostiprināšana, jo cilvēks paliek tas pats. Tā arī Tonija ir palikusi [laukos], jo viņa saprot, ka tas ir tāds dzīvesveids, pie kura ir jāpieturas. Viņa pareizi dara, jo, ja viņa to pamestu, viss sabruktu un apstātos. Kaut gan visi saka, ka kino mainās, tas mainās ārēji; iekšēji cilvēki, kuri zina, ko viņi grib, jau nemainās, mainās tikai apkārtējā vide. Nav teikts, ka visas pārmaiņas ir labas, nav teikts, ka tas viss ir paliekošs. Ir lietas, kuras var novērtēt, kuras ir paliekošas, kuras aizejošas. Būtiski saprast, ka mums ir svarīga vērtību sistēma. Tagad vēlēšanās – kas gan tiek solīts tagad, ko tikai nedzirdam! Ja var saprast, ka tie ir tukši vārdi, to nevar realizēt, tad ir vienkārši. Bet tie, kas to nesaprot, tie iekrīt. Tādēļ dzīves pieredze, kas izskatās tik mainīga, nemaz tik mainīga nav. [..] Laukos arī nekas tik ļoti nemaz nemainās, protams, tehnika mainās, bet attieksmei pret zemi  nevajadzētu mainīties. Es zinu, ka vecie zemnieki pirms sējas, kā viņi to zemi pētīja, vai viņi ir īstajā brīdī. Tad bija jāskatās uz laiku, vai būs slapjš, vai sauss, kur tos kartupeļus stādīt – lejā vai augšā. Tas bija saistīts ar ražas zudumiem, visādām tādām lietām. Tās lietas ir fundamentālas, un tās lietas, es domāju, ne visai mainās. Forma varbūt mainās, bet attieksme ir svarīga.

Estētika ir apbrīnojama. Ja kādreiz runāja, ka tie jau no laukiem, tur švaki apģērbušies vai kaut kā... No tā vispār nav ne miņas – ir moderni cilvēki, mūsdienīgi, izglītoti, bērni tiek skoloti, mācās mūziku, kā mēs filmā to varam redzēt. Tās pārmaiņas ir notikušas vienkārši neticamas.

Tik tiešām, un labi, ka tās ir notikušas, citādāk nebūtu nekādas attīstības iespējas. Citādi mēs būtu tāda tauta, kurai nebūtu perspektīvas. Pārmaiņas notiek tāpēc, ka laikmets iet uz priekšu, un mēs esam savā valstī un redzam iespējas, ka beidzot no pašiem kaut kas ir atkarīgs, ne tikai no valdības.

Par šo filmu – tā ir konstrukcija, lai parādītu pēc iespējas dažādākus šos lauku cilvēkus.

Viņi ir vēl dažādāki, visu nevar aptvert. Tās visas ir individuālas izvēles, un viņas visas ir satriecoši interesantas.

Jums jau bija tāds uzstādījums – sameklēt pēc iespējas dažādus?

Nē, mēs vienkārši gribējām dabūt normālus varoņus, lai varētu iedziļināties tajā dzīvē, kas notiek [laukos].

Dokumentālā filma "Zemnieki"

Ja sievu ar vienu govi bija ļoti sarežģīti atrast, tad turīgu un gudru lauksaimnieku, man šķiet, Latvijā ir ļoti daudz. Jums bija kāda izvēle?

Mums bija izvēle. Mums bija izvēle no ļoti lielām lauksaimniecībām, bet šeit bija kaut kas tāds īsts, pie Latgales. Latgalieši ir īsti, pie savas zemes turas. Mēs palikām pie tiem vīriem.

Kas palika aiz kadra?

Daudziem palika kaut kas aiz kadra, tādi kuriozi jau nepalika aiz kadra, bet palika nopietnas lietas. Šī filma varēja būt vēl garāka, bet jau tāpat viņa ir pietiekoši gara. [..]

Es ļoti ceru, ka jūs neesat vienīgais, kurš uzskata, ka lauki ir viens no pamatiem, par kuriem ir jārunā, ja mēs runājam par Latvijas valsti un latviešu tautu.

Par laukiem noteikti ir jārunā, cik vien var, viņiem jāpievēršas un jāpropagandē, lai atbrauc un apskatās, kas tur notiek. Pilsētnieki dažreiz kaut kā ļoti ierobežo savu atpūtas lauciņu vai ceļojumus pa Latviju. Katrā gadījumā tas ir ļoti svarīgi. Ja paskatās atpakaļ uz vēsturi, ja mēs ejam senākos laikos atpakaļ... Vēstures trūkums ir izteikts, jaunā paaudze ne visai orientējas tajā, kas ir bijis. Ļoti svarīgi ir zināt, kas ir bijis. Mums vēsture ir ļoti interesanta un sarežģīta, un man liekas, ka skolās par to ne visai zina. [..]

Nespēju es no savas atmiņas un apziņas izslēgt "Šķērsielu", tātad ne tikai lauki, bet cilvēki arī pilsētā un jūsu mīlētā Šķērsiela. Tās ir tās vēstures liecības, kuras ir iemūžinātas. Vai te mēs varam runāt arī par filmu "Turpinājums". Vai jums ir svarīgi fiksēt laiku periodiski, vai tas ir dzīves uzstādījums?

Tā kaut kā ir iznācis. Tad, kad mēs ar Tālivaldi [Margēviču] sākam taisīt pirmo filmu, "Šķērsielu", mēs jau nezinājām, ka būs turpinājums. Šo filmu uztaisījām, pēc tam nāca notikumi, un prasījās to kaut kā turpināt, jo tie varoņi bija ļoti "sulīgi". Mēs tur bijām iejutušies, Tālis tur agrāk bija dzīvojis. Kaut kā iznāca, ka tā iela tika izsmelta, tagad tā iela ir noasfaltēta, nav vairs tās dzīves, un tas, kas ir uzfilmēts, ir palicis kā tāds dzīves gabaliņš, kas sniedz ieskatu tajā laikā, kad tika taisīta filma. Periodiskumam ir jēga, jo var redzēt, kā rit laiks. [..] Tagad visi tie darbiņi, kas filmēti it kā tehnisku iemeslu dēļ, kļūst par mākslas darbiem, jo ir tik interesanti skatīties uz tiem cilvēkiem, tipāžiem, uz apģērbiem. Tagad tas ir kaut kas tāds nezināms un svešs, bet patīkams, svaigs. Tas laika zobs tam attēlam radījis kaut kādu sevišķu pievilcību. Ar dokumentālo kino mums ir iespēja atgriezties atpakaļ un iejusties tajā laika posmā, kas ir bijis. Tā ir vienīgā no mākslām, kad var izjust šo atgriešanos atpakaļ. Teātris un opera tiek reducēti uz pašreizējiem momentiem, bet te primitīvā veidā – tā tas ir bijis un viss.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Ar "Šķērsielu" sanāca nejaušs šis turpinājums, bet "Turpinājums"?

No "Mistrus Media" tā ideja nāca. Tas tiešām ir zvērīgs darbiņš, jo ar tiem pirmajiem bērniem bija vienalga, tie bija mazi bērniņi, bet tagad pēc septiņiem gadiem mums ir jātaisa nākamā pakāpīte. Pagājuši septiņi gadi, visi tie bērni tagad ir citādāki. Viņi ir jau citas personības. Mums priekšā stāv ļoti sarežģīts darbs, jo mums nākas iepazīties ar viņiem no jauna. Tie, kuri agrāk bija teicamnieki, tie vairs negrib būt teicamnieki, tie, kuri dzied, tie negrib vairs dziedāt, viss ir mainījies. Tagad mums priekšā ir grūts darbiņš apgūt šo paaudzi, kurai ir vienīgā paaudze ar tādu biogrāfiju. Viņiem ir bijis kovids un tagad kara ēna, tas nevienai [mūsdienu] paaudzei nav bijis. Un šiem tagad tas nāk virsū. Kā tas būs, kāda ir viņu vērtību sistēma, tagad kā tas viss izskatīsies, to mēs nezinām. Un mēs pie šī darba tagad strādājam.

Filmā "Turpinājums" tika iemūžināti pirmklasnieki, kas uzsāk skolas gaitas. Vairāki personāži, par kuriem mēs tagad ar interesi gaidām, kas notiek ar gadiem. Vai esat sazinājies ar viņiem visiem?

Mēs jau strādājam.

Tas nozīmē, ka filma varētu būt kad?

2023. gadā, ja nenotiks vēl kaut kas traģisks vispār vēsturē.

Jūs nedaudz pieminējāt Hercu Franku, sadarbību ar Gintu Grūbi, divas dažādas paaudzes. Jūs redzat, ka sadarbojas paaudzes, notiek pārmantojamība?

Notiek. [..] Es domāju, ka ir, jo parādās tādi cilvēki, kuri veido tādu domubiedru plejādi. Process notiek. Žēl tikai, ka nav tādas lielas studijas, liela centra, kur visi varētu sanākt kopā. Mēs esam ļoti decentralizēti. Agrāk bija studija, tad bija Kinonams, kur cilvēki varēja satikties. Mēs neesam pie tā atgriezušies, jo kino saime nav tik monolīta, jo viens otru nemaz tā nepazīst. Studiju un autoru ir daudz, un priekštatu var iegūt tikai vienreiz gadā, "[Lielā] Kristapa" skatē. Bet process notiek un kvalitāte pieaug. [..]

Varbūt tur ir zināma līdzība ar zemniekiem – bija kolhozi, kur visi čupojās, tagad katrs pats sev saimnieks?

Jā, bet kinematogrāfā tomēr ir jābūt domu apmaiņai, kaut kādam krodziņam, klubam, kur tu vari atnākt, vienmēr tur kādu atrast, kādas idejas domāt un apmaiņā kaut ko iegūt. Nav tādu centru, kur varētu eksistēt šī mākslas vide, mums kaut kur tās pietrūkst, nav mums tāda centra, kur varētu sanākt cilvēki, kuri interesējas par mākslu vai par kino. [..] Mums ir vajadzīgi kontakti, Kinematogrāfistu savienība par to domā, kaut kādā veidā tas jāmēģina atrisināt, jo tad tā lieta būtu vēl produktīvāka, jo tad var rasties domu apmaiņas un "izšķilties" interesanti projekti. Kā saka, kino var visu, ja viņam dod iespējas izvērsties.

Jums ir kādreiz pārdomas – režisors un operators, viens bez otra nevar. Jūs esat iekodies abās maizītēs...

Saprotiet, kāpēc tas tā ir, jo, redzat, es sapratu, ka nevar izstāstīt, kā tas ir izdomāts, to nevar izstāstīt. Turklāt arī hronikas operatoriem bija tāda sistēma, ka viņi bija spiesti domāt paši, jo cilvēku aizsūta uz mazu sižetu ar asistentu, un viņam ir jāuzfilmē tā, lai tam būtu sākums un beigas. Tātad jādomā, kā viņš to uzfilmēs, lai būtu mazs stāstiņš. Un tas pieradina pie tādas patstāvības. [..] Tā ir ļoti pievilcīga lieta, tāpēc arī es strādāju pats, jo nav jāstāsta, un pēc tam, skatoties materiālu, arī rodas idejas, jo tu redzi kaut kādas sakarības, var savienot masas, var izveidot kaut kādas konstrukcijas caur to kameru.

Latvijas filmu rudens maratons

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti