Kultūrdeva

"Kultūrdevas" studijā animatori Māris Putniņš un Jānis Cimmermanis uzspēlē spēli par dažādiem animācijas veidiem

Kultūrdeva

"Kultūrdevā" viesojas dziedātājs Igo

"Kultūrdevā" viesojas leģendārie animatori – Māris Putniņš un Jānis Cimmermanis

Zelta ceļa gājēji. Saruna ar leļļu animācijas leģendām Māri Putniņu un Jāni Cimmermani

"Mocarta melodijas svilpo sētnieki uz ielas, tajā pašā laikā arī augsti izglītoti mūziķi viņu ļoti mīlēja, tur bija viss iekšā. Tad mēs mēģinām šo pašu zelta ceļu noiet, to pa vidu. Ka normālam cilvēkam ir saprotams, ko mēs rādām, kādu filmu, bet lai tajā būtu iekšā arī vairāk kaut kas," principu, kas stāv aiz "Animācijas brigādes" darbības, raksturo Māris Putniņš. "Animācijas brigādē" tapusi jauna pilnmetrāžas animācijas filma "Lielais Indriķis", kuras mākslinieks un producents ir Māris Putniņš, bet režisors Jānis Cimmermanis.

Henrieta Verhoustinska: Apsveicu jūs ar animācijas filmas "Lielais Indriķis" pirmizrādi. Skatoties šo filmu, nevarēju nedomāt, ka stāsts par Baltaini, ko apdzīvo pīrāgi, kurā ielaužas un brutāli uzurpē čebureki, belaši, sirņiki, vareņiki un pelmeņi, ka šis stāsts ir ieguvis negaidītu aktualitāti šodien, kad Krievija karo Ukrainā. To jūs, protams, nevarējāt paredzēt, kad sākāt darbu pie filmas, bet vai jūs arī uztvērāt šo aktualitāti?

Māris Putniņš: Nu kur tad lai mēs dētos, nācās uztvert, tas jau nemaz nav jautri. Grāmata par Indriķi ["Mežonīgie pīrāgi"] tapa rakstīta ļoti sen, tad vēl bija dzīvs mans tēvocis, kas septiņus gadus pavadīja Vorkutā, viņš šo bijušo iekārtu ļoti, ļoti nemīlēja. Viņš izlasīja un nebija īpaši apmierināts, un teica: tas ir nepietiekami asi, vajadzēja stingrāk uzrakstīt! Tagad, kad karš pienāca, tā grāmata ieguva citu skanējumu. Jā, mēs to jutām, ka viņu uztver ne tā vairs, ka tas skan citādi un aktuālāk, bet tāda īpaša nolūka mums nebija.

Jāni, kā tu šīs paralēles uztver šobrīd?

Jānis Cimmermanis: Scenārijs kā tāds, viņš bija patiešām nopietns, man, darbu sākot, likās, ka vajadzētu bišķiņ kaut kādu smaidu vairāk iemaukt iekšā…

Kaut gan bija diezgan daudz smieklīgā arī šobrīd!

Jānis Cimmermanis: Jā. Bet tas nav tā domāts atkal. Gribējās tā vieglāk, tā trādi rīdi, kā saka, uz vienas kājas palēkdamies. Un tad notika šis gadījums... Gadījums... Kāds tur gadījums – karš! Un negribot arī darbā ieviesās kaut kādi tādi asāki pagriezieni, risinājumi, asākas mizanscēnas, notikumi. Parasti man tā nešķiet pareizi, bet šoreiz – jā.

Jūsu komanda un īpaši jūsu tandēms ir nemainīgs jau gadiem. Māris Putniņš un Jānis Cimmermanis. Kā tas tā sanāca?

Jānis Cimmermanis: Kā tas tā sanāca, Māri?

Māris Putniņš: Sanāca tā, ka tu atnāci uz leļļu teātra aktieru studiju, tā mēs sapazināmies.

Jānis Cimmermanis: Tā tas bija gan, jā!

Māris Putniņš: Tad viņš izdomāja veidot teātrī "Jēzu Kristu superzvaigzni", kas tajā laikā bija ļoti pretvalstisks pasākums. Mēs pat uzbūvējam īpašu skatuvi un to iestudējumu uztaisījām, noīsinot mūziku, un pat kaut kādi hipiji atnāca skatīties.

Jānis Cimmermanis: Un Māra scenogrāfija bija, minimāla, bet tomēr. Tas viss bija minimālismā.

Māris Putniņš: Tā mēs sākām. Kaut kā mums ļoti labi sapasēja. Mēs esam totāli dažādi cilvēki, varbūt tieši tāpēc mums ļoti labi sanāk visu kaut ko kopā darīt, nav problēmu. Mēs taču nekad neesam salamājušies?!

Jānis Cimmermanis: Nu tā nu sanācis, ko nu tagad darīt?! (visi smejas)

Saprotu, ka filmēšanas dienā var uzfilmēt apmēram astoņas sekundes filmas laika?

Jānis Cimmermanis: Tas ir tā aptuveni. Kādreiz var arī tikai pāris sekundes dienā izdarīt. Vissarežģītākais laikam ir leļļu gaitas. Leļļu gaitas nostrādāt ir visgrūtāk, jo pirmkārt fāzes garumiem ir jābūt vienādiem, gan leļļu galvai, gan kājām, lai viņa negāzelētos, neraustītos, tas ir sarežģīti. Es pēdējā laikā sāku runāt par to, ka tas ir sarežģīts darbs. Kādreiz es teicu: tas ir vienkārši, viens un divi, un nekādu problēmu. Nē. Tas ir grūti, tas ir sarežģīti…

Pacietības pārbaude.

Jānis Cimmermanis: Milzīga pacietība ir vajadzīga un galu galā asa redze, asa acs, lai varētu redzēt, nokontrolēt un izpildīt uzdevumu, tēls taču.

Cik ilgi tapa "Lielais Indriķis"?

Māris Putniņš: Ar visu iesākumu pār par divi gadi. Filmēšana īsāka, protams, bet nu ļoti liels sagatavošanās periods.

Tu esi filmas mākslinieks. Vai tu lelles pirms tam uzzīmēji?

Māris Putniņš: Jā, protams. Uzzīmēju krāsainas, melnbaltas, darba zīmējumi, profils, pretskats, lai darbnīca varētu saprast, kas jātaisa. Liela kaudze papīru.

Māris Putniņš
Māris Putniņš

Tev ir sešu grāmatu sērija par mežonīgajiem pīrāgiem. Vai tas nozīmē, ka arī pēc pārējām daļām taps filmas?

Māris Putniņš: Ja tas būtu atkarīgs no mums, mēs paņemtu gadu atvaļinājumu tagad, un tad varētu sākt nākamo. Kādreiz mēs dabūjām Mediju [atbalsta] fonda atbalstu pirmās grāmatas ekranizācijai, lielu un pamatīgu. Sagatavojām visus projektus, tā ka rīt var sākt filmēt. Un tad iesaistījās tā laika [Nacionālā] kino centra eksperti un izsvītroja mūs no saraksta. Tā ka projekts stāv plauktā.

Tas nozīmē, ka pēc gadiem viņi savukārt atbalstīja?

Māris Putniņš: Tagad, jā. Mums paveicās ar to patriotisko audzināšanu [tematiskā mērķprogramma], trāpīja tieši tur kur vajag. Paldies viņiem!

Jums ir vēl viena animācijas pilnmetrāžas filma, kopdarbs, ko izveidojāt jau pirms padsmit gadiem, filma "Trīs musketieri". Ar ko atšķīrās tolaik, 2006.gadā, filmas radīšana no "Lielā Indriķa" radīšanas?

Māris Putniņš: Pirmkārt, tā nebija "Animācijas brigāde".

Tā bija studija "ABOOM".

Māris Putniņš: Jā, pilnīgi jauna kompānija joint venture, kā tai laikā to sauca, ar dāņiem kopā. Tad vēl piesaistījās Skotijas finansējums. Pēc tam, es saku: kopražojums varbūt ir ļoti jautri producentiem, bet tā ir nejēdzība, jo filma kļūst dārgāka un sliktāka no tā visa. Mums pēc tam nācās Jānim taisnoties, kāpēc nav "Avārijas brigādes" stila? Tāpēc, ka kopražojums. Tā ka es nevaru teikt, ka tas ir ļoti mūsu darbs, bet nu tā bija.

Kā jūs raksturotu to "Animācijas brigādes" rokrakstu, ko jums varbūt neizdevās pilnībā iedzīvināt "Trīs musketieros", bet, kas toties pilna krāšņumā ir redzams "Lielajā Indriķī"?

Māris Putniņš: Es drīkstu?

Jānis Cimmermanis: Drīksti! (abi smejas)

Māris Putniņš: Tas ir ļoti vecs formulējums, ko mēs cenšamies īstenot joprojām dzīvē. Es atvainojos, ka salīdzināšu mūs ar Mocartu, bet Mocarta melodijas svilpo sētnieki uz ielas, tajā pašā laikā arī augsti izglītoti mūziķi viņu ļoti mīlēja, tur bija viss iekšā. Tad mēs mēģinām šo pašu zelta ceļu noiet, to pa vidu. Ka normālam cilvēkam ir saprotams, ko mēs rādām, kādu filmu, bet lai tajā būtu iekšā arī vairāk kaut kas, tas ir tas pamatprincips. Tā mēs mēģinām.

Pirms astoņiem gadiem jūs kopā radījāt pilnmetrāžas spēlfilmu "Džimlai rūdi rallallā", kas stāstīja arī par, starp citu, šodien ļoti aktuālu tēmu, par pensionāriem, kuri Latvijas labā atsakās no pensijas un dodas militārajā dienestā. Tas nozīmē, ka jūs vislabāk droši vien visā Latvijā zināt, kāda ir galvenā atšķirība spēles kino un animācijas kino. Izņemot to, ka animācijas kino aktieri ir jāizveido.

Jānis Cimmermanis:  Vai ir atšķirība? Domāju, ka ne. Vienīgi ar saviem aktieriem tu vari skaisti aci pret aci runāt, skatīties acīs un redzēt, vai tevi saprot vai nesaprot, ar šiem ir vienkāršāk…

Māris Putniņš: Viņi nerunā pretī. (visi smejas)

Jānis Cimmermanis:  Nerunā pretī un cenšas izpildīt to, ko tu esi iecerējis. Tā nu tas ir, tā ir tā atšķirība, tikai. Bet tas taču nav nekas absolūti.

Jānis Cimmermanis
Jānis Cimmermanis

Vēl varbūt arī auditorijā. "Džimlai rūdi rallallā" tomēr bija pieaugušo auditorijai paredzēta filma. Kamēr jūsu animācijas filmas ir arī bērniem un pusaudžiem adresētas.

Jānis Cimmermanis:  Var arī pieaugušiem, kas – viņi kādi sliktāki skatītāji?!

Māris Putniņš:  Tu tak skatījies!

Skatījos. (visi smejas)

Jānis Cimmermanis:  Pieauguši cilvēki arī ir cilvēki un skatītāji taču! Un varbūt kaut kas ieķeras arī pieaugušiem, sak, reku, tā kā no manis noskatīts, tā kā es to būtu darījis...

Vispār kaut kas bija, kad Indriķis centās novājēt un skrēja ap to māju, es tieši padomāju, ka man ar derētu ar kaut ko tādu nodarboties.

Jānis Cimmermanis:  Šobrīd paklausies jebkuru medicīnas raidījumu, ko saka – ejiet svaigā gaisā, kustieties, un viss būs baigi forši.

Māris Putniņš:  Un rūgtu tēju.

Jānis Cimmermanis:  Pareizi. Ūdeni, rūgtu tēju un kustības svaigā gaisā. (visi smejas)

Runājot par dažādām animācijas tehnikām. Vai jūs kādreiz esat strādājuši plastilīna animācijas tehnikā?

Jānis Cimmermanis:  Mazliet esam, bija skulpturētas galvas no plastilīna, tieši mīmikas. [''Animācijas] brigādē''. Varēja drusku pakustināt degunu, pabolīt acis, tā bija, bet ļoti nedaudz. Mums šajā filmā bija iecerēta smilšu animācija, bet tā kā mēs esam sen sadarbojušies… Autors mazliet koriģēja scenāriju…

Māris Putniņš: Nogriezu.

Jānis Cimmermanis: Nogrieza, ar vārdu sakot. Bija jau diezgan daudz kas uzfilmēts, bet nācās saīsināt, un šis animācijas žanrs neietilpa mūsu filmā.

Vai mums Latvijā ir profesionāli animatori, kas nodarbojas ar smilšu animāciju?

Jānis Cimmermanis: To drīzāk varētu saukt par smilšu tehnikas teātri.

Māris Putniņš: Bet ir.

Vai tu, Māri, kā mākslinieks esi kādreiz izmantojis par iedvesmas avotu savai filmai citus māksliniekus?

Māris Putniņš: Es laikam esmu tik nelāgi iedomīgs, ka nevaru atzīt, bet no otras puses – mani ietekmē viss tas, ko es redzu. Un es mācos joprojām katru dienu no tā, ko es redzu. Man ir ļoti daudz mīļu mākslinieku, un, ja man izdodas kaut nedaudz pietuvoties tai kvalitātei, kas man liekas pareiza, tad es esmu ļoti priecīgs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti