„Varis Brasla, vienkārši kolosāls režisors, lika man justies kā daļai no filmas, daļai no visa procesa, bet, protams, ne jau pārāk. Ne jau kā mazai zvaigznei,” atceras Zane, staigājot pa kinostudijas gaiteņiem. Zanei tolaik licies, ka šausmīgi augstu jākāpj.
"Tagad kāpjot liekas, ka pāris pakāpienu vien ir,” smej meitene.
„Šeit smaržo tieši tāpat kā pirms divpadsmit gadiem,” atbildot uz jautājumu, vai kinostudijā kaut kas mainījies, saka Zane. „Man šķiet, es nekad neaizmirsīšu to smaržu.”
Izmaiņas Zanes dzīvē ienesusi vijole, ko viņa sākusi spēlēt četru gadu vecumā. Kā pati atzīst, pateicoties tieši vijolei, viņa nokļuvusi teātrī pie Regnāra Vaivara. Izrādē bija vajadzīga maza meitene, kas spēlē vijoli. Nacionālajā teātrī Zane nospēlējusi Mazo Ļoļu četrās izrādēs.
„Tā bija brīnišķīga pieredze,” atzīst Zane. Darbs teātrī un kino devis viņai ārkārtīgi daudz jaunu draugu.
