«Zaķīšu pirtiņai» - 40! Režisore Stiebra: Mazgājoties var redzēt tikai ziepes un var redzēt visumu

Šogad aprit 40 gadu vienai no visu laiku populārākajām latviešu animācijas filmām – „Zaķīšu pirtiņai”. Septiņarpus minūtes garo „pasaciņu” pēc Viļa Plūdoņa dzejas motīviem režisējusi latviešu aplikācijas un zīmētās animācijas aizsācēja Roze Stiebra ar komandu. „Mazgājoties var redzēt tikai ziepes un var redzēt arī Visumu,” šodien saka režisore, atceroties, kā savulaik izdevās saņemt redaktoru atļauju šo filmu veidot. Stiebra atzīst – šodienas dzīvei nereti pietrūkst mēroga.

Ideja par „Zaķīšu pirtiņu” septiņdesmito gadu beigās Rozei Stiebrai dzimusi pavisam nejauši.

«Zaķīšu pirtiņai» - 40! Režisore Stiebra: Mazgājoties var redzēt tikai ziepes un var redzēt visumuMāra Rozenberga

    „Bija diezgan smagi laiki, un tādas vienkāršas, poētiskas filmiņas, kur pamatā būtu vēl pirms padomju laika tapuši latviešu dzejnieku vai rakstnieku darbi, vienmēr nesa atturību no redaktūras puses.

    Viņi nevēlējās, lai mēs pārāk pievēršam uzmanību šiem darbiem. Laikam gribēja, lai mēs vairāk attēlojam mūsdienu dzīvi, optimismu un uzspēlētu draudzību,” stāsta Stiebra.

    “Bet gadījās, ka galvenais redaktors vienreiz ieteicās: „Nu, ko jūs taisāt tās nesaprotamās filmas, uztaisītu „Zaķīšu pirtiņu”! Mēs visi sastingām ar mutēm vaļā un nospriedām – redz, kā, šis ir jāizmanto!” smejoties atceras Roze Stiebra.

    Jau pēc nedēļas viņa bijusi redaktora kabinetā ar gatavu ideju un saņēmusi atļauju strādāt pie „Zaķīšu pirtiņas”.

    Plūdoņa dzejas izlasē blakus „Zaķīšu pirtiņai” bija nodrukāta „Lauku māmiņas aiju dziesmiņa”, un režisore nolēma filmiņā iekļaut arī to.

    “Tas manā galvā uzreiz sasējās, ka būtu pavisam normāli: vispirms viņi iet mazgāties pirtiņā, un pēc tam māmiņa viņiem dzied šūpuļdziesmiņu. It kā nekāda liela filozofija tur netika ielikta, cik nu daudz var ielikt to mūžības aspektu, vertikāli, arī mērogu.

    Var jau mazgāties un tālāk par mazgājamo bļodu arī netikt. Bet mazgājoties var sajust arī kādu lielāku dimensiju, kaut ko tālāku.

    Tāpēc tādos stāstiņos var ielikt arī stāstu par esamību – kā mēs šajā pasaulē atnākam, kā pazaudējamies un kā mūs atkal atrod mātes siltās rokas un drošais plecs. Mēs ienākam tādā Visuma harmonijā, it kā paceļamies augstāk. Bet tās bija lietas, ko tajā laikā ne visai akceptēja. Par tām nebija jārunā. Un es arī nerunāju – nu, filma ir par mazgāšanos! Kad filmu vērtēja, mums neiedeva pirmo, bet otro kategoriju.

    Tas nozīmēja, ka ir mazāk naudas un arī vērtējums, ka nav sabiedriski nozīmīga tematika. Nu ja, kas tad Visums par sabiedriski nozīmīgu tematiku… Lai gan man liekas, ka visnozīmīgākais,” saka Roze Stiebra.

    Tieši spēju uzzīmēt ko vairāk par konkrēto sižetu režisore meklē arī sadarbībā ar māksliniekiem, jo pati savas filmas nezīmē. „Man gribas, lai mākslinieka darbā var sajust, ka tēls ir ietilpīgāks par to, ko viņš zīmē. Lai viņš redz arī debesis. Ja neredz, tad ir grūti,” secina Stiebra.

    Pilna interviju ar Rozi Stiebru:

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Saistītie raksti
    Kino, foto un TV
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti