Viss sākas ar sajūtu. Intervija ar animācijas filmu režisori Lizeti Upīti

Režisores Lizetes Upītes animācijas īsfilma „Nakts pastaigas” ieguvusi ''Grand Prix'' Fredrikstādes animācijas festivālā Norvēģijā. Filma nominēta piecās kategorijās arī nacionālajai kino balvai "Lielais Kristaps". Tēvs un meita dodas nakts pastaigā pa mežu, kas izvēršas par baisu, klusuma un trokšņu piesātinātu, sirreālu ceļojumu laikā un telpā.

Intervijā režisore stāsta par to, kā kino studiju laikā izvēlējusies animāciju, kāda ir krāsas nozīme filmā, kā arī dalās ar iespaidiem par ārzemēs iegūtu pieredzi.

Kā jūs nolēmāt pievērsties animācijai?

Sākumā par animāciju nemaz nedomāju, zināju tikai to, ka gribu doties mākslas virzienā. Gan mani vecāki, gan vecvecāki ir mākslinieki, un es jutu, ka manī iekšā ir tas pats. Tā kā man gribējās stāstīt stāstus, es aizbraucu uz Igauniju mācīties kino. Man patika, bet bija sajūta, ka kaut kā pietrūkst. Studiju ietvaros aizbraucu “Erasmus” apmaiņas programmā uz Portugāli. Un, kamēr esi “Erasmus”, gribas izmēģināt pilnīgi visu. Tur es izvēlējos animācijas klasi un sāku zīmēt. Uztaisīju vienu, otru, trešo animācijas filmu un sapratu, ka man ļoti patīk to darīt.

Sākotnēji varbūt šķita, ka esmu par nepacietīgu animācijas filmām, taču sapratu, ka nepacietība palīdz, jo tu vienkārši ātrāk strādā, lai ātrāk redzētu rezultātu.

Pēc vidusskolas paziņoju mammai, ka nekad nezīmēšu, taču Igaunijā skolu beidzu ar animācijas filmu. Tad mamma zvanīja un smējās. Sākumā bija pat jocīgi pierast pie animācijas, jo saproti, ka viss ir jākontrolē, taču beigās tā kontrole ir labākais, kas var būt.

Filma "Nakts pastaigas"

Meita un tēvs dodas pastaigā pa mežu. Tas izvēršas par baisu, klusuma un trokšņu, piesātinātu sirreālu ceļojumu laikā un telpā.

Animācijas īsfilma "Nakts pastaigas" ieguvusi Grand Prix Fredrikstādes animācijas festivālā Norvēģijā un nominēta piecās "Lielā Kristapa" kategorijās.

Latvija, 2018

Režisore: Lizete Upīte

Latviešu jauno režisoru filmas tiek demonstrētas Latvijas Televīzijas ēterā katru trešdienu plkst. 22.30. Filma "Nakts pastaigas" LTV ēterā 20. februārī, plkst. 22.50. Pēc tam filmu var skatīties "RePlay.lv".

Jums, protams, ir šis zīmēšanas talants. Bet, vai cilvēks, kurš neprot zīmēt, varētu būt animācijas filmu režisors?

Jā, noteikti. Protams, ir labāk, ja tu pārzini to vidi, kurā strādā, bet, ja tev ir ideja un vēstījums, tad nekas tevi neaptur. Kaut kas pavisam brīnišķīgs parādās tajā brīdī, kad autors nekad mūžā nav taisījis animāciju vai, piemēram, spēlfilmu. Arī man pašai patīk tas, ka nesāku ar zīmēšanu, bet gan ar kino kā tādu, jo primārais man bija stāstījums, nevis attēls. Es arī neesmu zīmēšanu mācījusies akadēmiski. Vienkārši sāku to darīt, un man patika. Parasti  pirmie attēli ir tādi naivi, taču ir interesanti redzēt progresu, vērojot, kā tie attīstās. Bet zīmēšanas prasmes nav noteicošās. Galvenais ir gribēt pastāstīt savu stāstu.

Kā rodas jūsu idejas stāstiem? Vai, domājot par ideju, jūs uzreiz redzat vizualizāciju, to, kā izskatīsies tēli?

Viss sākas ar sajūtu. Es pierakstu ideju, un tikai tad sāku zīmēt skices. Attēls rodas pašās beigas. Taču katram animācijas autoram ir citādāk. Citi, piemēram, uzreiz sāk zīmēt. Ja es spēlējoties uzzīmēju kaut ko uz papīra un man tam tēlam nav stāsta, tad tas ir šausmīgi. Tāpēc pirmais parasti rodas stāsts, un tikai tad es zīmēju.

Jūs esat gan filmas māksliniece, gan režisore, gan scenārija autore. Vai tas tāpēc, ka jums tik ļoti patīk kontrole pār visu?

Man ļoti patīk strādāt komandā, taču šoreiz tā vienkārši sanāca. “Nakts pastaigas” tapa ļoti strauji un spontāni. Tāpēc nebija tik daudz laika, lai savāktu visu budžetu, atrastu otru animatoru vai krāsotāju. Līdzko tiku pie Nacionālā kino centra un Kultūrkapitāla fonda atbalsta, uzreiz metos ražošanā. Man šķiet, ka tas, ka visu darīju viena, šim projektam nāca tikai par labu, jo šis bija kaut kas ļoti personīgs, balstīts vairāk uz emocijām un pārdzīvojumu, nekā dramatisku stāstījumu.

Pastāstiet vairāk par filmas tapšanu…

Šis bija projekts, ar kuru man gribējās izmēģināt jaunas tehnikas. Šis stāsts lūdzās pēc kaut kā abstrakta un netieša. Uzbūvējām visu tā, lai es varētu gleznot uz stikla. Sākumā veicu vairākus testus. Tajā brīdī, kad glezno uz stikla, pazūd tās perfektās līnijas, ir vairāk nejaušību, un tās nejaušības man ļoti patīk. Filmu veidot man palīdzēja arī draugs no Francijas, kas ielika ēnas un fokusu, kur vajadzēja. Savukārt, mans vīrs Mārtiņš Upītis ielika filmā 3D tauriņus. Visas četras pozas, kurās tauriņi ir animēti, ir zīmētas ar krītiņu.

Šajā filmā ir apkopotas vairākas tehnikas – 2D klasiskā animācijas tehnika, zīmējumi uz grafiskās tabletes, gleznojumi ar akrila tinti un stikla, krītiņu zīmējumi, un filmas gaismiņa, kas veidota no animācijas aplikācijām.

Cik liela nozīme filmā bija krāsām?

Attēlam vispār ir ārkārtīgi liela nozīme. Piemēram, tumsu var attēlot dažādi. Ir daudz animācijas filmu, kas ir tumsā, bet tās nav tumšas. Arī savā filmā “Nakts pastaigas” es gribēju attēlot to piķa melno tumsu, kad neko neredzi un esi pilnībā akls. Un tā spožā gaisma rokās tev liek justies šķietami drošāk, siltāk un pasargātam, bet gaismas dēļ tu neredzi vēl vairāk. Tā kā krāsai noteikti ir nozīme. Tas, kā krāsu izmanto, maina filmas vidi. Piemēram, manā nākamajā filmā “Rīgas ceriņi” attēls būs gandrīz kails, lai varētu koncentrēties tikai uz elementiem. Spēlējoties ar krāsām, jāsaprot, ka tumsa nav tumša un debesis nav tikai zilas.

Vai, taisot šo filmu, jūs domājāt par kādu konkrētu auditoriju?

Filma ir domāta ģimenēm, taču auditorija var būt visi cilvēki – gan pieaugušie, gan ne tik pieaugušie. Parasti savas filmas taisu pieaugušajiem, bet interesanti, ka šī filma pēkšņi radās plašākai auditorijai. Ir interesanti pavērot, kā uz filmu skatās citi, un kā viņi tajā atrod kaut ko labu arī priekš sevis.

Vai, jūsuprāt, sabiedrībā pastāv mīti, kas novērojami attiecībā uz animācijas filmām?

Kādreiz diezgan izteikti varēja redzēt to, ka cilvēki uzskatīja – multfilmas ir domātas tikai bērniem. Man šķiet, ka tas mainās un turpinās mainīties, ja vien Latvijā redzēsim vairāk animācijas filmu. Jo līdz lielajiem kino ekrāniem nonāk tikai tās, kas ir pilnmetrāžas un domātas bērniem, tieši tāpēc arī tas skats tāds ir izveidojies.

Tas nozīmē, ka latvieši taisa animācijas filmas pārsvarā tikai bērniem?

Patiesībā tā nav. Latvijā top arī daudz animācijas filmu, kas domātas pieaugušajām. Taču tās filmas pārsvarā ceļo festivālu vidē. Arī ''Riga IFF'' bija izveidojis animācijas filmu izlasi, kas domāta pieaugušajiem. Man šķiet, ka tas ir labs progress. Man šķiet, ka Latvijā vienkārši vairāk vajadzētu rādīt animāciju. Piecu minūšu garā animācijas filmā pieaugušajiem var izstāstīt un iedot daudz vairāk nekā piecu minūšu klasiskajā kino filmā.

Kāpēc jums tā šķiet?

Jo tu pilnībā kontrolē attēlu, dodot tēlus, signālus un elementus. Animācijas kino tu pats izvēlies, cik daudz tu piepildi attēlu.

Vai laiks ir ierobežojošs faktors, vai tomēr tas palīdz sakoncentrēt filmas vēstījumu?

Laiks ir labs nosacījums. Tev ātri jāieiet stāstā un jādabū rezultāts. Tās robežas palīdz savākt domu.

Arī animācijas kino ir darbs ar aktieriem, jo viņi, piemēram, ierunā balsis.  Bet, vai jums patīk tas, ka filmas aktierus tomēr uzzīmējat un radāt jūs pati?

Tas ir brīnišķīgs process. Atceros, ka tikko, kad biju sākusi zīmēt, kad studēju Portugālē, man ļoti patika tas pārsteigums – kad ir balta lapa, taču jau vēlāk ir radies tēls, un tad vēl tas tēls sāk kustēties, tas ir tāds kaifs. Kad esi prātojis par to, kāds būs tēls, un pēkšņi attopies, ka viņš ir dzīvs, eksistējošs, ar savu pagātni un nākotni. Ir tā, ka es uzzīmēju tēlus, vispirms ierakstu aktieru balsis un tikai tad animēju.

Vai darbs ar aktieri ietekmē to, kā tēls attīstīsies animēšanas procesā?

Noteikti. Man ārkārtīgi patīk, kad aktieris iedod tēlam kaut ko papildus, kad rodas kas jauns. Darbā ar aktieri paplašinās skatījums uz to tēlu. Tas ir kolosāls darbs. Dažreiz ieraksta laikā rodas kaut kādas nianses vai nejaušības.

Piemēram, šajā filmā es vairs nespēju iedomāties tēlu bez Ģirta Krūmiņa balss.

Atceros, kad bijām norunājuši tikšanos, es biju sagatavojusies tam, ko teikšu, kādas būs vadlīnijas, taču viņš vienkārši pārņēma to tēlu un brīvā veidā visu izmēģināja. Tāpat bija ar Ievu Segliņu. Tā kā filmā ļoti svarīgs bija dialogs un savstarpējā sajūta starp varoņiem, tad mēs abus aktierus ierakstījām vienlaicīgi. Un arī viņi viens no otra iespaidojās.

Šī tomēr bija pirmā animācijas filma, kuru taisījāt Latvijā. Vai pēc studijām ārzemēs nebija grūti iekļauties Latvijas vidē?

Sākumā, protams, ir sarežģītāk, jo tu nevienu nepazīsti. Atceros laiku, kad vairākus gadus nebiju bijusi Latvijā un 2013. gadā ar savu diplomdarba filmu atgriezos no Francijas un gāju to iesniegt ''Lielajam Kristapam''. Biju ļoti satraukusies, taču mani uzņēma atplestām rokām un teica, ka ir labi, ka tapusi jauna animācijas filma. Toreiz izgāju no “Lielā Kristapa” telpām palēkdamās. Lai arī mani neviens nepazina, tomēr labi sagaidīja. Grūtākais ir tas, ka tu nevienu nepazīsti, bet, ja esi atvērts, tad tā nav problēma. Studijas ārzemēs tomēr dod plašāku skatu un kontaktus.

Ņemot vērā, ka jums ir pieredze, studējot ārzemēs, vai esat novērojusi kādas atšķirības animācijas kino starp to, kā ir pie mums un citur?

Divus gadus studēju ''La Poudrière'' animācijas režijas skolā Francijā. Tas nozīmē, ka divus gadus dzīvoju animācijas lielvalstī, kur animācija tiek lutināta. Tur notiek ļoti daudz projektu, ir milzīga konkurence. Tā vide ir tik plaša, ka tu nekad neesi viens ar savām idejām. Ja gadās pēkšņi pazaudēt drosmi, var vienkārši paskatīties apkārt, jo noteikti ir vēl kāds tāds pats kā tu, kurš cenšas rakstīt scenāriju, un tu atkal saņem drosmi. Tur ir laba atmosfēra. Notiek daudz dažādu konkursu, prezentāciju, kur piedalīties. Ir arī telpas un vietas, kur strādāt. Es ārzemēs redzēju visādas iespējas, kas ietekmēja manu skatījumu uz animāciju kopumā. Latvijā šī vide ir krietni mazāka.

Taču te ir ārkārtīgi daudz brīvas vietas izaugsmei un jaunām idejām. Latvija šobrīd vēl attīstās, tāpēc ir iespēja būt pirmajam. 

Tagad tieši ir tāds jauns vilnis, kad ir daudz jauno animācijas veidotāju. Tā kā ir tikai jāstrādā un jārealizē savas idejas.

Vai jums nešķiet, ka tomēr animācijas filmu veidotāji kino vēsturē ir zināmi mazāk nekā, piemēram, spēlfilmu režisori?

Tas tāpēc, ka kinoteātros nonāk tikai pilnmetrāžas filmas. Animācijas pasaulē ir daudz spēcīgu vārdu un autoru, kas taisa brīnišķīgas filmas, taču tās pārsvarā ir īsfilmas. Tās ir tik spēcīgas un saviļņojošas, un bieži vien jaudīgākas par pilnmetrāžām. Arī tad, kad es sāku mācīties kino, par animācijas autoriem neko daudz nezināju, taču pietiek iemērkt mazo pirkstiņu, un animācija pēkšņi ir viss. Kad notiek lielie animācijas festivāli un visi sanāk kopā, tu saproti, ka visi cits citu kaut kādā veidā pazīst. Tā vide un sabiedrība ir tik iedvesmojoša.

Vai jūs gribētu taisīt pilnmetrāžu?

Noteikti, ka jā. Tas gan ir pilnīga cita apjoma darbs, cita komanda, budžets un uzņēmība.

Jūs pati  daudz skatāties animācijas filmas?

Kad taisu animāciju, esmu pilnībā iekšā tajā procesā, tad vispār maz skatos filmas. Tajā brīdī neinteresē nekas cits, kā tikai sava filma un domas par savu darbu. Kad beidzies darba process, man ārkārtīgi patīk doties uz animācijas filmu festivāliem, skatīties un vērot, kas notiek apkārt, kādi ir izteiksmes līdzekļi. Taisot animācijas filmas, mani ļoti iedvesmo dokumentālais kino.  

Kas tieši dokumentālajā kino ir tik saistošs?

Tās neveiklības un nejaušības. Man patīk redzēt to, cik ļoti savādi un muļķīgi mēs varam būt. Man patīk notvert to dzīvīgumu un ielikt animācijā. Dokumentālo kino nevar kontrolēt, un varbūt tas ir tas, ko meklēju savās animācijas filmās… Mēģinu vizualizēt to dabiskumu.

Ar filmu “Nakts pastaigas” jūs ieguvāt ne tikai ''Lielo Kristapu'', bet arī ''Grand Prix'' Fredrikstrādes animācijas festivālā Norvēģijā. Kādas ir jūsu sajūtas par to, ka jūsu debijas filma tiek novērtēta arī starptautiskā līmenī?

Esmu ārkārtīgi priecīga. Tas bija pirmais festivāls, kur aizbraucu līdzi. Pēkšņi saņēmu to balvu, un tas bija patiešām negaidīti. Kad taisi filmas, tu esi viens ar savu mērķi, vienlaikus esot sev gan vislielākais atbalsts, gan vislielākais kritiķis. Visu laiku ir tāda iekšēja cīņa. Tajā brīdī, kad tu saņem atzinību, tu saproti, ka šai cīņai ir nozīme un vērtība. Ir vienkārši jāturpina.

Kādi ir jūsu nākotnes plāni saistībā ar animāciju, vai paliksiet Latvijā?

Tikko noslēdzās ražošana manai nākamajai filmai “Rīgas ceriņi”, kas būs balstīta uz sajūtām un emocijām. Šobrīd šī filma ir pārņēmusi visu manu ikdienu. Tā būs Latvijas-Francijas kopprodukcija. Es labprāt turpinātu darboties ar kopprodukcijas filmām. Strādājot kopā tiek iedota jauna enerģija, jaunas idejas, kas vienmēr kaut ko filmai pievieno. Man patīk jauni izaicinājumi.

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti