«Viņi ir tik skaisti!» Amerikāņu fotogrāfe Latvijā iemūžina bērnus ar īpašām vajadzībām

“Tu esi tik skaists!” – šos vārdus atkal un atkal atkārto amerikāņu fotogrāfe Andžela Forkere (Angela Forker). Viņa fotografē mazuļus ar īpašām vajadzībām. Ar šo labdarības projektu Andžela pirmoreiz devusies ārpus ASV, un šonedēļ pie ļoti īpašām fotogrāfijām tiks desmit bērniņi Latvijā.

Ir agrs rīts Rāmavas muižā. Tās saimnieki par brīvu atvēlējuši telpas fotosesijām, un fotogrāfe Andžela Forkere uz paklāja uzsedz mīkstu rozā segu. Tas būs pirmā bērniņa fons.

Pēdējos četrus gadus Andžela ir profesionāla jaundzimušo fotogrāfe. Ar to viņa pelna naudu, bet pērn sākusi arī labdarības projektu, kurā bez maksas fotografē bērnus ar īpašām vajadzībām. Andžela neslēpj, ka liela nozīme tajā ir viņas ticībai. Uz Latviju viņa atbraukusi kopā ar savu vīru mācītāju.

Amerikāņu fotogrāfe Latvijā iemūžina bērnus ar īpašām vajadzībāmMāra Rozenberga

    “Savās fotosesijās es no audumiem veidoju dažādas ainiņas, kurās bērni var kļūt par jebko! Reiz kādā lūgšanā Dievs man palīdzēja ieraudzīt, ka šīs krāsainās ainiņas būtu tik piemērotas bērniem ar īpašām vajadzībām.

    Reizēm cilvēki uzskata, ka šie bērni ir mazāk vērti. Caur šo projektu es gribu parādīt, ka viņi ir tikpat vērtīgi, skaisti un brīnišķīgi!”

    stāsta Andžela.

    Sapņu ainas, par kurām runā Andžela, patiesi ir apbrīnas vērtas – pirms fotosesijas vairākas stundas “gleznojot” ar audumiem, meistare rada bildes, kurās, piemēram, izskatās, ka mazulis lido gaisa balonā, staigā pa virvi vai ieķēries astē žirafei. Andželas mājaslapā mani īpaši aizkustina fotogrāfija, kurā bērniņš it kā sēž pie ugunskura kopā ar zirgu un cep desiņas.

    “Šī foto nosaukums ir “Katram vajag draugu”. Cilvēki ar īpašām vajadzībām nereti tiek ignorēti. Atceros, ka mūsu skolā bija šāda meitene, un mums ar klasesbiedriem vienmēr šķita, ka vajadzētu likt viņu mierā un atstāt vienu, jo viņa bija ļoti trausla. Mēs negribējām viņu sāpināt, bet galu galā sāpinājām vēl vairāk,” uzskata Andžela.

    "Šī doma mani ir pavadījusi visu mūžu. Pirms dažiem gadiem atgriezos savā bērnības pilsētā, atradu šo meiteni un atvainojos viņai. Viņa atzina – jā, es biju ļoti sāpināta, bet saprotu, ka neviens no jums jau to nedarīja speciāli,” viņa piebilst.

    Desmitos no rīta atbrauc pirmā ģimene – Diāna un Andrejs Gricuki ar piecus mēnešus veco Ameliju un viņas lielo brāli Romānu.

    No labās – mamma Diāna, tētis Andrejs ar Ameliju, lielais brālis Romāns

    Amelijai tiek uzvilkta miniatūra princešu kleitiņa un galvas rota ar puķēm. Mamma viņu nogulda uz segas, bet Džoanna iedod pūderotiņu un blakus rūpīgi izkārto vadiņu, kas piestiprināts mazuļa degunam. Šajā fotogrāfes iztēlotajā ainiņā Amelija būs grima māksliniece. Lai uzlabotu mazuļa omu, Džoanna arī daudz dzied.

    “Viņa ir ļoti pacietīga un optimistiska. Cīnītāja,” saka mamma. “Amelija piedzima 4.decembrī, viņa ir simtgades bērniņš. Piedzimstot viss likās kārtībā, līdz 12.dienā ar ātrajiem nokļuvām slimnīcā…”

    Izrādījās, ka Amelija piedzimusi ar pussirsniņu – nav attīstījies kreisais sirds kambaris. Vācijā pārcietusi divas operācijas, trešā vēl priekšā. Ir cerības, ka mazulis varēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Diāna atzīst – sākumā vairījušies publiski runāt par meitiņas veselību.

    “Tā laikam ir mūsu, latviešu, mentalitāte – visu noklusēt. Bet īstenībā to nevajadzētu darīt. Ir grūti, kad tu jūties viens pats tajā, kas ar tevi notiek. Ka nav cilvēku, ar ko parunāt un kuri tev varētu pateikt, kā ir jārīkojas un kas tālāk notiks. (..) Jā, mums ir specifisks sindroms, bet no tā nav jābaidās. Mēs esam normāli cilvēki, neesam slimi, nelietojam narkotikas. Veseliem cilvēkiem var piedzimt bērni ar sirdskaitēm, un tādu ir ļoti daudz. Nav jābaidās, nav jāslēpjas. Ir jāatbalsta tādas ģimenes un jātic, ka viss būs kārtībā,” stāsta Diāna.

    Fotosesiju rīko Paliatīvās aprūpes biedrība, kam ar atbalstītāju spēkiem izdevies uzaicināt Andželu Forkeri uz Latviju pēc tam, kad sociālajā tīklā “Facebook” bija redzētas viņas bildes no ASV.

    “Šis ir labs veids, kā stāstīt sabiedrībai par šiem bērniņiem. Jo sabiedrībā valda lieli mīti – ja reiz paliatīvā aprūpe, tad tas ir stāsts par miršanu. Bet tas nav par miršanu!

    Paliatīvās aprūpes komanda nodrošina gan psiholoģisku atbalstu, gan medicīnisku, gan garīgu. Tas ir darbs, kurā savā ziņā tiek dziedināta arī dvēsele.

    Reizēm notiek arī brīnumu stāsti un bērniem šī paliatīvā aprūpe vairs nav nepieciešama,” atklāj biedrības pārstāve Linda Zarovska.

    Šonedēļ tapušo fotogrāfiju izstādi atklās septembra sākumā, un ir plānots, ka vēlāk tā ceļos arī pa citām valstīm. Bet Paliatīvās aprūpes biedrības lielais sapnis ir nākotnē izveidot daudzfunkcionālu atbalsta centru “Sapņu tilti”. Tāpēc arī fotoprojektam dots tieši šāds nosaukums.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Kino, foto un TV
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti