Dokumentālajā filmā “Homo Sovieticus” režisors Ivo Briedis un scenāriste Rita Ruduša meklē atbildes uz jautājumiem, vai Padomju Savienība ir beigusies un tās sociālās inženierijas “produkti” padomju cilvēki – Homo Sovieticus arvien ir starp mums un mūsos pašos. Caur saviem personiskajiem stāstiem un pārdomām autori iezīmē vektoru no šodienas procesiem uz kolektīvās apziņas izpausmēm, tādējādi pētot Homo Sovieticus fenomenu.
“Viltīgais un visai savtīgais, bet ļoti dzīvotspējīgais radījums,” tā režisors raksturo Homo Sovieticus jeb padomju cilvēku: “Bažas, kāpēc es pats sevi ieliku tajā filmā, ir tāda neprasme piedalīties politikā.
Politika un es ir kaut kas absolūti antagonistisks – labāk es vai nu paklusēju, vai vienkārši ignorēju, bet, ja tas tā turpinās, tad mēs valsti nevaram noturēt.”
Filmas scenārija mugurkauls ir stāsts par Vladimira Poznera sarunu šova ierakstu 1991. gadā un jauniešiem no dažādām republikām. Latviju toreiz pārstāvēja portāla Delfi.lv vadītājs Ingus Bērziņš. Caur jauniešu pārdomām un atziņām autori meklē atbildi, kā padomju domāšanas nospiedumi un rīcības modeļi atspoguļojas mūsdienu sabiedrībā.
Filmas līdzautore Rita Ruduša par filmas šodienas kontekstu stāsta:
“Mēs atražojam tos pašus mehānismus, kas bija spēkā arī padomju laikos.
Es domāju, ka tas visvairāk un visspilgtāk izpaužas varas turētāju attieksmē pret pilsonisko sabiedrību. Pilsoniskā sabiedrība tiek uztverta kā traucēklis.”
Padomju domāšanas veidam raksturīgais dalījums “viņi – vara, mēs – tauta” ir lieliska augsne populismam, kas var novest pie totalitārisma. Filmā intervētie eksperti Anne Aplbauma un Gļebs Gudkovs secina, ka katrā valstī ir apmēram 30 procenti cilvēku, kas tiecas pēc stingras rokas ar vienkāršiem risinājumiem. Filma “Homo Sovieticus” ir kā brīdinājums un personisks aicinājums uz pašrefleksiju, meklējot totalitāras domāšanas pārmantojamību arī sevī.
