Festivāls "Kino pavasaris" šogad risinājās jau 11 Lietuvas pilsētās. 112 pilnmetrāžas filmas, 56 īsfilmas, 12 Lietuvas filmu pirmizrādes – tāda ir festivāla skaitliskā bilance. Starp citu, 17. martā pirmizrādi piedzīvoja arī Giedres Beinorjūtes “Elpa marmorā”, kas tapusi kopprodukcijā ar Latvijas studiju "Mistrus Media". Mūziku tai rakstījis Vestards Šimkus.
"Kristāla gulbis" – rindās ieslodzītie
Festivāla ietvaros notikušajā lekciju un projektu prezentāciju programmā kino profesionāļiem "Vilnius Meeting Point” līdztekus dažādiem Baltijas un Eiropas filmu projektiem tika prezentēta arī interesanta Baltkrievijas, Vācijas un ASV kopprodukcija – režisores Darjas Žukas pilnmetrāžas debija “Kristāla gulbis”.
Baltkrievijā dzimusī, bet Ņujorkā mītošā režisore teju visu savu agrīno jaunību pavadījusi, balansējot starp divām pasaulēm – nesen kā neatkarību atguvušo dzimteni Baltkrieviju un viņas jaunajām mājām – Ameriku, kur Žuka bija tikko beigusi Hārvardas Universitāti.
Daudz laika viņai nācās pavadīt, stāvot bezgalīgajās rindās pie Amerikas vēstniecības Minskā. Tā kā viņa bieži apciemoja savus vecākus un Baltkrievija atklāti kritizēja ASV starptautisko politiku, vīzu iegūšanas nosacījumi bija diezgan nežēlīgi.
"Tieši šajā garajā rindā pie vēstniecības Darjai pirmo reizi prātā ienāca doma par "Kristāla gulbi”.
Cilvēki, kas gaidīja atļauju doties uz Ameriku, bija kā ieslodzītie, kas gaida savu spriedumu. Viņi bija tādā stresā, ka bieži dalījās savos dzīves stāstos ar pilnīgi svešiem ļaudīm, kas stāvēja blakus rindā. Darjas draugi Amerikā par to nekā daudz nezināja vai pat vispār nespēja iedomāties šo pazemojumu, kādu nācās izciest, lai pieteiktos vīzai.
Viņa vēlējās šo procesu izpētīt un attēlot,” stāsta filmas producente Debija Vendermjūlena 
Lai gan “Kristāla gulbis” ir 2018. gada filma, kas tapusi laikā, kad imigrācijas politika ir ļoti aktuāls jautājums, tās notikumi risinās pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. "Darjai radās ideja, ka tās pamatā jābūt stāstam par jaunu meiteni, kura vēlas nokļūt Čikāgā, vietā, kur radās house mūzika,” skaidro Vendermjūlena.
Filmas komanda ir starptautiska – tajā ir baltkrievi ne tikai no Minskas, bet arī tās apkaimes, filmas operators ir no Brazīlijas, savukārt galvenajā lomā būs redzama talantīgā krievu aktrise Alina Nasibuļina. Producente Vendermjūlena ir no Losandželosas, bet otrs producents ir no Vācijas.
Filmas vizuālais veidols, scenogrāfija, kostīmi un krāsas “Kristāla gulbī” ir dzīvas un spilgtas. Tas ir pretstatā ar filmā attēloto laiku, kurš vairumam cilvēku nemaz nebija tik gaišs. Liela nozīme ir mūzikai – Darja Žuka pati ir liela house mūzikas pazinēja, agrāk darbojusies arī kā dīdžejs, tāpēc filmā viņa savu pieredzi izmantojusi Alinas tēlā, piedevām arī pati mūzika ir kā atsevišķs filmas personāžs.
Smacējošais "Tuvums" šokē un izraisa skandālu
Festivāla “Kino pavasaris” programmas veido talantīgu, erudītu un drosmīgu kuratoru grupa, kura respektē kinoskatītāja neiznīdējamo vēlmi tikt izklaidētam, vienlaikus dodot iespēju uz lielā ekrāna redzēt filmas, kas šokē, rosina diskusijas, pārņem savā varā un rosina domāt par kino. Viena no šādām filmām – Kantemira Balagova debija pilnmetrāžā – filma “Tuvums” pērn Kannu kinofestivālā izraisīja asus iebildumus, kas robežojās ar skandālu.
Līdzīgi kā Darjas Žukas “Kristāla gulbis”, arī “Tuvums” iekļaujas neo-retro filmu vilnī, kas atskatās uz mūsu neseno pagātni – laiku pēc Padomju Savienības izjukšanas. Tomēr Balagova “Tuvums” ir tālu no nostalģiskas atmiņu kolāžas par pārmaiņu laikiem. Filmas oriģinālnosaukums – "Теснота", kas tulkojams arī kā smacīgums, precīzi raksturo sprādzienbīstamo situāciju 90. gadu nogalē Ziemeļkaukāzā, kad sānu pie sāna negribīgi nākas sadzīvot dažādām nelielām un lielākām etniskām kopām.
Filmas ievads – teju idillisks: savu solījumu viens otram, ģimenes svētīti, sniedz pavisam vēl jauniņie Dāvids un Leija. Saderināšanās tiek apliecināta ar zelta auskaru pāri, un Dāvids dodas pavadīt Leiju mājup. Jau mirkli vēlāk ģimene uzzina, ka topošais jaunais pāris ir nolaupīts un par viņiem tiek prasīta izpirkuma maksa. Šis notikums, kas ir mājiens, ka šī ģimene nav vēlama Naļčikas pilsētā, neatgriezeniski ietekmē visu dzīves, un ir skaidrs, ka nekas vairs nebūs tā, kā bijis.
"Tuvums" ir intensīva, smacējoša kinematogrāfiska pieredze. Kādā no epizodēm, dzerstiņā, kas notiek vietējā saviesīgās dzīves štābā – degvielas uzpildes stacijā –, kāds atnesis VHS kaseti, ko visi – kā filmas varoņi, tā skatītāji – ir spiesti noskatīties. Tās saturs šokē ne tikai filmas varoņus.
Kasetē redzams izteikti reālistisks, sliktas kvalitātes videomateriāls, tomēr var nojaust, ka esam aculiecinieki nežēlīgai izrēķināšanās ainai ar sagūstītiem krievu karavīriem. Videomateriāla vizuālās kvalitātes ir tik biedējoši tuvas amatierfilmējumam, ka kinozāle ir burtiski pamirusi. Ir neizprotama iekšēja sajūta, ka tas nav inscenējums.
Un tieši izmantotā autentiskā videomateriāla un tā līdzības ar islāmistu hronikām mūsdienās dēļ filmas pirmizrādi Kannās straumēm pametuši skatītāji. Negribot un nebrīdināti, skatītāji kļuvuši aculiecinieki vairākām brutālām slepkavībām.
Neraugoties uz ētisko dilemmu, Balagova filmu ārkārtīgi augstu vērtēja ne tikai Starptautiskās kinožurnālistu asociācijas FIPRESCI Kannu žūrija, bet arī Krievijas vadošie kinokritiķi.
"Tuvums" pārstāv Pēterburgas kinoskolu – bez spozmes, jezgas un pulējuma. Tas ir bezkompromisa kino, kurš nav tapis, lai kādam izdabātu vai kādu iepriecinātu, turklāt, kas būtiski, Aleksandra Sokurova fonda atbalstīts un paša izcilā krievu režisora pārraudzīts.
Vīrasetakuls apsteidz laiku
Viens no spilgtākajiem festivāla iespaidiem – taizemiešu režisora un mākslinieka Apičatponga Vīrasetakula filmu retrospektīvas un izstāde “Gaismas ēnas”.
Apičatpongs Vīrasetakuls ir iedvesmojošs piemērs tam, kā izteikti savdabīga, lēna, filozofiska un pacietību pieprasoša kino veidotājs var iegūt starptautisku slavu un atpazīstamību. Vīrasetakuls sava kino formā un vēstījumā ir apsteidzis laiku, būtībā piedāvājot idejas par to, kādā virzienā kino varētu attīstīties, un kas ir šābrīža kino deficīts – apcere par gaismas un tumsas mijiedarbību, pretstatu un mūsu attiecībām ar šiem diviem elementiem, kas ir kino fenomena pamatā.
Lielākas un mazākas projekcijas ar dzīvnieku termoattēliem, caurspīdīgs ekrāns, kurš tikai daļēji slāpē projekcijas staru, iekļaujot skatītāju attēla telpā, paralēli ekrāni, kuros vīd tikai priekšmetu veidolu un lapu ēnas.
Vīrasetakuls ir gaismas burvis, lai gan viņš pats savas īpašās attiecības ar gaismu skaidro vēl citādāk: "Fotofobija bija jēdziens, ko mēs ar draugu pārrunājām, kad vēlējāmies veidot filmu – tas ir stāvoklis, kad cilvēki ir ļoti jūtīgi pret gaismu, citreiz pat ciešot sāpes. Man šķiet, ka tā notiek arī ar mani, citreiz ir tik daudz atmiņu, redzētā, piedzīvotā, ka vēlos paņemt to visu līdzi, ierakstīt visu dzīvi, un tas kļūst mokoši, nomācoši.
Filmas veidošana man ir kā terapija; veids, kā sakārtot savas atmiņas.
Man fotofobijas jēdziens šķiet simpātisks, tas ir manas filmveides pamatprincips."
