Kā pats režisors saka intervijā Latvijas Radio 1, tā ir mūsdienu drāma par tagadni. Stāsts ir par meiteni Laini, kura, mēģinot aizbēgt no problēmām ģimenē un augstskolā, nokļūst Rīgas pagrīdes reivu ballītēs, kur iespējams ir viss.
Vecāku šķiršanās un bērnu pamešana novārtā, grūtības un bulings skolā, identitātes un seksualitātes meklēšana, kā arī alkohola un narkotiku lietošana ir problēmas, ar ko saskaras teju vai katrs jaunietis. Aprautie teikumi, apjukušie skatieni, cigarešu dūmu mākoņi, skaļā mūzika filmā runā pati par sevi, nemēģinot šīs problēmas kaut kā novienkāršot vai atrisināt. Skatītājs var sekot Lainei, lēnām iepazīstot reiva pasauli un narkotiku reibinošo burvību, kas kaut kādā mērā tomēr palīdz būt te un tagad, nedomājot par sekām un rītdienu. Radošā komanda nevienu brīdi nenosoda vai didaktiski nenorāda uz pareizu vai nepareizu rīcību. Tas, manuprāt, ir svarīgs punkts, kāpēc jauniešu auditorijai būs vieglāk identificēties ar varoņiem.
"Neona pavasaris" ir skaists stāsts par divu meiteņu mīlestību. Skaistu to padara Marijas Luīzes Meļķes un Grētas Trušiņas tēlojums. Nepiespiests, brīvs, bez stereotipiem vai klišejām. Spēju tam noticēt un just līdzi, un latviešu kino tas ir kas jauns.
Pirmo reizi tik grūti ir piedzīvot pavasari rudenī. Laikam tāpēc, ka ir ļoti auksti un atvasara tā arī neatnāca, varbūt tāpēc, ka tik daudz mainījies manā dzīvē – esmu viena pavisam jaunā vietā ar tik daudz jautājumiem azotē. Tāpat kā Laine "Neona pavasarī". Personīgi saprotu, ka pirmo pusi filmas es pretojos: tā taču dzīvē nenotiek, tā cilvēki nerunā un – kas tas par reivu Kauguros??? Kad filma jau tuvojas beigām, apjaušu, ka mans pretošanās iemesls tomēr ir cits: negribas sajust tās jūtas, tās emocijas, to smagumu, to sajūtu, ka nekas jau neuzlabosies, viss būs tieši tāpat gan uz ekrāna, gan citur, un tas tik ļoti biedē. Vismaz mani šobrīd tas tiešām biedē. Es saprotu, ka karš ir blakus, pandēmija nav beigusies, politikā būs lielas pārmaiņas un attiecību reģistrēšanu visiem pāriem mums neredzēt kā savas ausis vēl pāris desmitgades, bet mani tik ļoti baida aukstums, kas var iestāties starp cilvēkiem. Tik dziļi biju filmā iekšā un negribēju kāpt laukā.
Reiva ballītes ar labajiem bītiem, neona gaismām, dejām un dūmiem (paldies mūzikas autoriem un montāžas meistariem) ieved Laini tādā kā transā. Ar garo kadru un tuvplānu palīdzību arī es piedzīvoju ko līdzīgu reiva atmosfērai. Tur ir silti, labi, un tu vari būt, kas vēlies, bet visas problēmas izgaist. Tāpēc vēl jo lielāks ir kontrasts ar pārējām filmas ainām, kur dialogi ir aprauti, domas nepabeigtas, viss šķiet pelēcīgs, garlaicīgs, ļoti lēns un aizraujošo reivu apgrūtinošs un ierobežojošs. Sekot līdzi jauniešiem dažubrīd ir garlaicīgi un pat neērti, jo viņi ir viegli salaužami, atklāti un patiesi. Arī dzīve taču bieži ir pelēka un vienmuļa, bet, nedod Dievs, to parādīt mākslā!
Filma stāsta par tagadnes problēmām un tagadnes Rīgu, kas visu laiku mainās.
Interesanti vērot Rīgas cirka bijušo ēku ar skaistajiem sienu gleznojumiem, dažādus klubus ar aizraujošiem interjeriem, Rīgas industriālo daļu, kur tik bieži cilvēki neiemaldās. Rīga naktīs ir tik skaista, un filma tam ir labs apliecinājums. Un kur tieši notiek šādi reivi Kauguros? Jo man vienu biļeti, lūdzu!
