Fotogrāfiju kā vizuāli komunikatīvu instrumentu izmanto visdažādāko mākslas virzienu pārstāvji, tomēr ne visi, kas šo mediju patērē, asociē sevi ar fotogrāfijas nozari. Identificēšanās ar noteiktu mākslas sfēru, pat, ja mākslinieks strādā izteikti starpdisciplināri, automātiski liek domāt par medija robežām. Vai profesionālo piederību nosaka paņēmieni un domāšana vai vienkārši ilgas pēc identitātes robežām? Ar kādiem mērķiem un vīzijām jaunie fotogrāfi mūsdienās pievēršas fotomākslas sfērai un kādi ir pasniedzēju, kuratoru, mākslas institūciju pārstāvju novērojumi un gaidas? Šos un citus jautājumus diskusijas ietvaros izvērtēja un apsprieda vizuālās kultūras pētniece un ISSP skolas līdzdibinātāja Baiba Tetere (Latvija), fotogrāfe un Igaunijas Mākslas akadēmijas Fotogrāfijas nodaļas docente Laura Kūska (Igaunija), Kauņas Fotogrāfijas galerijas un rezidences kuratore un mākslas kritiķe Gintare Krasuckaite (Lietuva), kritiķis, kurators un mākslas žurnāla „Szum” redaktors Adams Mazurs (Polija), Helsinku Starptautiskās rezidenču programmas (HIAP) kuratore Marina Valle Noronha (Somija) un Brandta muzeja Odensē foto un kino mākslas kuratore Marianne Āgere (Dānija). Sarunu moderēja filozofs un attēla kultūras pētnieks Kārlis Vērpe (Latvija), diskusijas kuratore - mākslas kritiķe Šelda Puķīte.
Diskusijas sākumā mākslas kritiķe Šelda Puķīte iezīmēja fotogrāfijas problemātiskās attiecības ar citiem medijiem. Viņa norādīja, ka, lai gan mākslas vidē tiek runāts par robežu nojaukšanu, pastāv institūcijas, notikumi, universitāšu nodaļas, kas veltītas tikai fotogrāfijai un vēlas saglabāt savu identitāti. Tāpēc kā diskusijas nosaukums izvēlēts “Ilgas pēc robežas”.
Diskusijas pirmajā daļā katrs no uzaicinātajiem dalībniekiem pastāstīja par sevi, savu darbības jomu un iepazīstināja ar dažiem pašu izvēlētiem fotogrāfiem. Brandta muzeja Odensē foto un kino mākslas kuratore Marianne Āgere bija izvēlējusies somu fotogrāfa Akseli Valmunena (Somija) fotosēriju “The Same New Pet” par dzīvnieku klonēšanu Dienvidkorejas laboratorijās. Viņa teica, ka grib redzēt darbus, kas ir vairāk nekā tikai labi attēli. “Arī naratīvam jābūt labam. Es gribu redzēt stāstu, kas mani kaut kā ietekmētu. Stāstu, kas ir svarīgs.” Otrs autors, ar kuru Āgere iepazīstināja, bija norvēģu fotogrāfe Kristine Vātne. Vātnes darbs “Mania” ataino cilvēkus, kuri aizrāvušies ar kolekcionēšanu. “Ir daudz veidu, kā vari izmantot fotogrāfiju. Man patīk, ka starp jaunajiem fotogrāfiem ir dažādība,” norādīja Āgere.
Kauņas Fotogrāfijas galerijas un rezidences kuratore un mākslas kritiķe Gintare Krasuckaite stāstīja, ka lielākā daļa jauno Lietuvas fotogrāfu dzīvo ārzemēs. Pirmais autors, ar ko viņa iepazīstināja – Visvaldis Morkevičus – dzīvo un strādā Berlīnē, taču Lietuvā kļuvis plaši pazīstams ar pašizdoto fotogrāmatu “Public Secrets”. Savukārt māksliniece Geiste Marija Kincinaitite dzīvo Londonā. Savā darbā “You Belong to Me” viņa kombinē Marsa attēlus ar fotogrāfijām, kuras uzņemtas Islandē.
Fotogrāfe un Igaunijas Mākslas akadēmijas Fotogrāfijas nodaļas docente Laura Kūska iepazīstināja ar saviem darbiem, uzsverot, ka uzskata sevi par mākslinieci, kas savos darbos izmanto fotogrāfiju, nevis fotogrāfi, kā arī ar igauņu māksliniekiem Karelu Koplimetu, Margi Monko, Alisu Nirgi, Paulu Kuimetu un Katju Novitskovu. Viņa stāstīja, ka Igaunijas fotomākslinieki arvien vairāk izmanto instalāciju un savos darbos apvieno dažādus medijus.
Helsinku Starptautiskās rezidenču programmas (HIAP) kuratore Marina Valle Noronha pastāstīja par māksliniecēm Sāru Bjarlandu (Somija) un Hertu Kīski (Somija), kuras abas izpludina robežas starp mediju un telpu.
Vizuālās kultūras pētniece un ISSP skolas līdzdibinātāja Baiba Tetere bija izvēlējusies iepazīstināt ar latviešu māksliniecēm Diānu Tamani un Elīnu Ruku, kuras abas studējušas ārzemēs un savos darbos pievēršas vietas un identitātes jautājumiem, dzimtenei un ģimenei.
Kritiķis, kurators un mākslas žurnāla „Szum” redaktors Adams Mazurs iepazīstināja ar poļu mākslinieces Aneta Gžežikovskas darbiem, kura pievēršas medija robežu un savas identitātes aspektiem. Darbā “Album” viņa, izmantojot programmu "Photoshop", izdzēsusi sevi no ģimenes albuma. “Untitled Film Stills”, atsaucoties uz slaveno amerikāņu mākslinieces Sindijas Šērmanes darbu ar tādu pašu nosaukumu, Gžežikovska pati pozē kamerai, iejūtoties nekad neuzņemtu filmu kadros. Sērijā “Selfie” fotografētas skulptūras, veidotas kā viņas ķermeņa fragmenti.
Pasākuma otrajā daļā sekoja diskusija par robežām starp mākslu un fotogrāfiju. Diskusijas moderators filozofs un attēla kultūras pētnieks Kārlis Vērpe aicināja, domājot par robežām, salīdzināt, kas ir pats būtiskākais, kas fotogrāfijas medijā un institūciju darbībā mainījies pēdējo divdesmit gadu laikā.
Mazurs skaidroja, ka fotogrāfijas pasaule ir ļoti konservatīva, un pēkšņi, nevis fotogrāfi vēlas kļūt par māksliniekiem, kā tas bijis agrāk, bet mākslinieki ir sākuši gribēt kļūt par fotogrāfiem.
Dažus gadus atpakaļ Aneta Gžežikovska nemaz nebūtu piedalījusies fotoizstādē, viņš piebilda. Viņam iebilda Kūska, sakot kā viņa kā pasniedzēja novērojusi tieši pretējo – bieži fotogrāfijas nodaļas studenti izvēlas paplašināt savu pieredzi, veidojot, piemēram, videodarbus un performances.
Vērpe turpināja diskusiju, vaicājot, kas, pēc diskusijas dalībnieku domām, ir laikmetīgā fotogrāfija un kas to atšķir no tradicionālās fotogrāfijas. Kūska atbildēja, ka laikmetīgā fotogrāfija uzdot jautājumus par savu kā medija dabu. Tetere piebilda, ka jāņem vērā arī kultūras prakses, kā fotogrāfija tiek mediēta, izplatīta un parādīta. Krasuckaite atklāja, ka Lietuvā joprojām valda ļoti konservatīvs viedoklis par fotogrāfiju, jo īpaši no institūciju puses, taču Kauņas Fotogrāfijas galerijā vienmēr bijuši redzami arī eksperimentāli darbi. Savukārt Āgere pastāstīja, ka Brandta muzejā par fotogrāfiju tiek domāts ļoti plašā mērogā, kas ļauj izstādēs līdzās mākslas fotogrāfijai iekļaut dažāda veida attēlus un objektus un ka diskusija par robežu starp fotogrāfiju un mākslu vairs nav aktuāla. “Mūsdienās cilvēki tiek bombardēti ar attēliem un ir būtiski saprast, ko tas ar mums kā cilvēkiem dara. Mēs gribam, lai cilvēki domātu par būtiskām tēmām kā miers, karš, bēdas, laime.”
Mazurs norādīja, ka, viņaprāt, ir divas dažādas fotogrāfijas definīcijas - viena ļoti šaura, ar to saprotot sudraba želatīna kopiju, otra – ļoti plaša. Un institūcijas uz to reaģē dažādi, piemēram, pievienojot fotogrāfijas nodaļu kopējai mākslas kolekcijai. Mazurs uzskata, ka tādējādi fotogrāfija zaudē savu specifisko vēsturi. Valle Noronha iebilda, ka, viņasprāt, dalījums māksliniekos un fotogrāfos neko nepalīdz un ir ļoti ierobežojošs. Viņa teica, ka nezina, kā nodalīt laikmetīgo un tradicionālo fotogrāfiju, un kā lielākā daļā gadījumu tas ir atkarīgs no vērtētāja skatupunkta. “Es domāju, ir lieliski, ka institūcijas šim medijam pieiet dažādi. Nedomāju, ka ir kāds pareizais vai nepareizais veids.” Daudz interesantāk Vallei Noronhai šķiet jautājumi, kas radušies saistībā ar apiešanos ar fotogrāfiskajiem darbiem un to konservāciju. Tie joprojām ir neskaidri, jo fotogrāfija ir salīdzinoši jauns medijs, taču attēli izbalē, mainās drukas tehnikas un materiāli. Mazurs uzsvēra, ka institūcijas vienmēr attopas par vēlu. “Kad tās izlems kolekcionēt „Instagram” attēlus, „Instagram” jau būs beidzies. Kad viņi izlēma kolekcionēt fotogrāfiju, arī tai jau bija pienācis gals.”
“Mākslinieki un institūcijas dzīvo dažādos laikos,” diskusiju noslēdza Vērpe. Viņu papildināja Valle Noronha sakot, ka mākslinieki, no kuriem viņa mācās, ir soli priekšā institūcijām.
