Jānis Streičs savās gleznās iemūžinājis arī filmēšanas vietas, piemēram, māju, kurā norisinās filmas "Rūdolfa mantojums" un "Cilvēka bērns" darbība. Tomēr daudzas gleznas joprojām nav pabeigtas.
"Gribot negribot es esmu šīs profesijas varā un citu neko neesmu spējīgs izdomāt," saka režisors, atklādams, ka cilvēkus viņš baidās gleznot. "Vajadzētu sākt, bet es baidos. Man ir, bet es to nerādu."
Jautāts, vai ir kāds gleznošanas skolotājs, Streičs saka: "Vai, mīļie, to ir bezgala daudz! Mākslinieki mani ir skolojuši, bet tas notiek tā pamazām, darbā. Jānosauc dižie meistari - Aleksandrs Stankevičs, Jāzeps Pīgoznis, Osvalds Zvejsalnieks, Juris Ģērmanis."
Režisors atklāj: "Man patīk būs skolniekam, jo es mācos, mācos, mācos un mācos. Man kauns izstādīties, bet iedrošina. Man ir bijušas daudzas izstādes. Šī aizrautība man saistās ar Lietuvu lielā mērā. Tur mani vairāk pazīst kā mākslinieku. Tā sanāca, ka es tur piedalījos plenēros, organizēju latviešus, kas brauks."
Interesanti ir tas, ka daudzi mākslinieki laika gaitā pievēršas kinematogrāfam, bet tas, ka kinorežisori sāk gleznot - tas ir daudz retāk. "Daudzi glezno labāk par mani, daudzi glezno. Mana teikšana vienmēr ir - vietas atrast, asprātīgi atrast risinājumu, tik, cik var, ekonomiski. Kino un teātrī arī tā ir. Tas man ir gājis paralēli visu laiku," norāda Jānis Streičs.
Jautāts par savu filmu izlasi, režisors uzsver: "Gaume mainās. Piemēram, mani satrieca "Vaterlo tilts", es pusvasaru pārdzīvoju asarās, man bija kādi piecpadsmit, sešpadsmit gadi. Tagad es paskatījos - tas mani vairāk neaizkustina. Mēs maināmies. Kas visu laiku ir bijis, ko es zinu no galvas - tas ir "Fanfans Tulpe". Ar laiku arvien vairāk novērtēju Rolanda Kalniņa "Cepli", man ļoti patīk "Šķērsiela". No Eiropas kino jaunībā mācījos, tagad ar skaudību skatos uz augsto profesionālismu, kas viņiem ir."
