Kultūras rondo

Atceramies un godinām ikvienu 1941. gada deportācijās cietušo

Kultūras rondo

Dzejas velobrauciens kopā ar Andri Ogriņu

Varēju atvēzēties kā nekad. Kristīne Jurjāne par darbu pie filmas par Emīliju Benjamiņu

Vide veido cilvēku. Par mākslinieka darbu kino laukumā stāsta Kristīne Jurjāne

Salīdzinājumā ar filmām, ko esmu iepriekš taisījusi, šoreiz es varēju atvēzēties kā nekad iepriekš – tā, noslēdzoties darbam pie daudzsēriju filmas “Emīlija. Latvijas preses karaliene”, teic māksliniece Kristīne Jurjāne. Veidojot vidi, viņa lūko pēc autentiskiem priekšmetiem, interjeriem un pat mielastiem. Katra mākslinieces darba pamatā ir rūpīga izpēte. Nesen nācies pētīt arī viduslaiku modes, un tas Jurjānei bijis īpašs atklājums.

Ingvilda Strautmane: Kad Vecrīgā sākāt filmēt daudzsēriju filmu “Emīlija. Latvijas preses karaliene”,  jūs tik ļoti mūs apmānījāt, ka domājām – Vecrīgā parādījušies jauni veikaliņi, saloni. Vai Vecrīga bija pati pirmā filmēšanas vieta? 

Kristīne Jurjāne: Jā, mēs sākām ar Vecrīgu, ar redakcijas telpām. Sākumā bez manis vēl bija arī otrs mākslinieks Aivars Žukovskis. Viņš bija tas, kurš nojauca “Stendera” veikaliņu un tā vietā uzbūvēja Šmuškina dāmu un kungu salonu. 

Mēs maksimāli centāmies strādāt ar autentisku interjeru, ar dokumentālām dzīvesvietām.

Kaut kādā veidā, protams, Jaunais Rīgas teātris mani ir izmācījis, ka aktieriem ir vieglāk veidot tēlu tur, kur iedod ļoti konkrētu, dzīvu priekšmetu rokās. 

Man ir tā pārliecība, ka vide iespaido cilvēku, vide audzina un veido. Tādā ziņā gan Benjamiņu mājas – Pfābu pils interjeri, gan Valdeķu muiža, gan Vecrīga, parki, gan Latvijas Nacionālā opera [daudz ko deva]. 

Nacionālajā operā tika svinēta Antona Benjamiņa dzimšanas diena. Gatavošanās tam bija ļoti interesanta – vajadzēja izzināt un saprast, kādā veidā, piemēram, tika formēts Kārļa Ulmaņa balkons, kad viņš ieradās operā uz pieņemšanām. 

Operas vēsturnieks Mikus Čeže bija sameklējis brīnišķīgus materiālus, kā izskatījās prezidenta balkons. Mūsdienās to grūti iztēloties – Kārlis Ulmanis mīlēja sēdēt tādā kā botāniskajā dārzā. 

Viņa balkons visās fotogrāfijas (tādu nav pārāk daudz) ir [rotāts] ar krūmiem, kokiem, ziedu vijām. Mēs centāmies izveidot kaut ko līdzīgu. 

Vai ir daudz fotogrāfiju, kurās paskatīties, kas, piemēram, bija Emīlijas Benjamiņas garderobē?

Kostīmu mākslinieces šajā filmā ir Rūta Kuplā un Aija Strazdiņa. Jau sākotnēji bija skaidrs, ka svarīgi, lai kostīms pirmām kārtām piestāv Gunai Zariņai un tikai tad tā atsauce uz vēsturisko Emīliju. Fotogrāfiju netrūkst, bet – vai tas ir vajadzīgs visos gadījumos? Šinī brīdī mēs esam ar konkrētu aktrisi un ir svarīgi, lai Guna jūtas komfortabli. Tas ir vairāk svarīgi nekā dokumentāli precīza punktiņu blūzīte, kas Emīlijai mugurā Valdeķu muižāSvarīga arī sasauce ar interjeriem, lai cilvēks labi izskatītos vidē.

Salīdzinājumā ar filmām, ko esmu iepriekš taisījusi, šoreiz es varēju atvēzēties kā nekad iepriekš. 

Vienmēr ir kaut kādas iebildes pret puķainiem, izšūtiem spilveniem, deķiem, bet šoreiz to visu drīkstēja un vajadzēja.

Par to, kas ir cilvēks, liecina arī tas, ko viņš ēd. Visas kulinārās neprātības, ko [ekrāndarbā] varēs redzēt, tas tiešām bija pārbaudījums, bet reizē arī ārkārtīgi interesanti un aizraujoši. Pilnīgs neprāts īstenībā.

Preses balles tajā laikā bija kas tāds, ko apraksta smalko hroniku žurnālisti. Mēs kopā ar Andi Mizišu un Andreju Rudzātu pētījām Minjonas trīsdesmito gadu pavārgrāmatu, kur ir brīnišķīgas gravīras ar vēžu piramīdām. 

Kuri interjeri jums bija jābūvē no jauna?

Godīgi sakot, tie interjeri jau nekur neeksistē tādi. “Jaunāko Ziņu” un “Atpūtas” redakcija tika radīta pilnīgi no nulles tepat, Vāgnera zālē. Tāpat arī Pfābu pils. Tur gan ir vēsturiski saglabājies Benjamiņas guļamistabas salons. Viss pārējais tika radīts no jauna. 

Mēbeles mēs varam atrast un atnest visādas. 

Svarīga jau reizēm ir, piemēram, vitrāžu siena – Benjamiņu mājas slavenā siena ar trim māsām tautas tērpos. Tādu es nevarētu radīt no jauna, tas izskatītos mākslīgi. Bet tā siena tur ir, logi ir, un tā vien ir vērtība, kuru bija laime lietot. 

Vairāki režisori, scenārija autori, mākslinieki... Vai filmēšana jau ir pabeigta?

Vēl ir neliela piefilmējumu diena dažām tipogrāfijas lietām un adrešu plāniem pilsētā. 

Manā pieredzē tas arī bija pārbaudījums – trīs dažādi režisori. Savā ziņā ārkārtīgi interesanti, jo viņi savā starpā sacentās. Kristīne Želve nāk ar psiholoģisko spēles stilu, tad Andis Mizišs ar tādu šļācienu – visu bagātīgi un daudz, ēdieni, ziedi un balles, un tad nāk Dāvis [Sīmanis] ar traģisko. Viņam ir pēdējā, sestā sērija – Emīlijas izvešana uz Sibīriju, pirmais padomju gads, visas nodevības.

Vienam režisoram to pacelt nebūtu iespējams. Brīnišķīgi, ka ir viens operators – Andrejs Rudzāts, kurš kaut kādā veidā savieno dažādos režisoru raksturus.

Jums šajā laikā bijusi ļoti unikāla pieredze, veidojot dažādas vides: Latvija, pagājušā gadsimta 20. un 30. gadi un Igaunija, viduslaiki. Tas nebija sarežģīti? 

Pie režisora Elmo Niganena trim pilnmetrāžas filmām par aptiekāru Melhioru es sāku strādāt pagājušogad februārī. Vasarā, kad filmējām Tallinā, man zvanīja Gints Grūbe un teica, ka varētu būt tā Emīlijas filma. Es sapratu, ka to kaut kā varēs savienot, – paralēli strādāju Tallinā un Rīgā.  

Trīs krimināldrāmām “Aptiekārs Melhiors” pirmizrāde arī būs rudenī.

15./16. gadsimts, neprātīgi skaista mode, man šķiet, absolūti aktuāla ar visām šaurajām biksēm un mētelīšiem, meiteņu priekšautiem un nenormāli stilīgām, spicām kurpēm – kaut kas tāds, kas ir kontekstā ar to, kā šobrīd izskatās jaunie cilvēki uz ielas. 

Viduslaiki man bija brīnišķīgs atklājums. Esmu laimīga, ka bija iespēja to studēt. 

Vai tas nozīmē, ka vispirms ir pētniecība? 

Jā, protams. Tas bija ļoti sarežģīti, jo viduslaikos ir gan reliģiski pārstāvji, gan karotāji, gan vienkārši iedzīvotāji, gan tie, kas ir ārkārtīgi bagāti, un visas tās dažādās sabiedrības daļas būs filmā redzamas. Tie karotāji ir pilnīgs kosmoss priekš manis, kādā veidā izskatās tās bruņucepures, bruņu cimdi. Tā ir atsevišķa māksla, tik reti redzēta. Man liekas, ka latviešiem pat nav tādas filmas bijušas. Un visas skaistās meiteņu matu rotas. Mums bija vesela klase, kā sievietēm veidot galvas sējumus. 

Vēl jums arī teātrī kāds jaunums.

Jā, tā arī ir brīnišķīga pieredze. Pirmo reizi strādāju ar režisoru Uldi Tīronu. Kopā veidojam izrādi pēc Venedikta Jerofejeva darba “Maskava–Gailīši”. Man šķiet, ar Uldi izrādi varētu mēģināt piecus gadus un tad varbūt beigās parādīt skatītājiem. Bet šobrīd jau 5. jūlijā ir pirmizrāde. Lēnā garā tie “karakteri” veidojas. 

Visam pasaulē jānotiek lēni un nepareizi, lai cilvēks nekļūtu lepns, lai cilvēks būtu skumjš un apmulsis, kā teiktu Venedikts Jerofejevs. Tieši par šiem cilvēkiem arī būs mūsu izrāde. Faktiski – par mums pašiem. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt