Piejūras klimats

Stāsti par lodveida zibeni, dzīvniekiem, kas režisē kino, un Klusās Gerdas noslēpumu

Piejūras klimats

Kino festivāls pandēmijas apstākļos: tuvojas 7. Rīgas Starptautiskais kino festivāls

VI Baltijas jūras reģiona kino vēstures konferenci gaidot

Vesternus ciena, par melodrāmām kautrējas? Saruna, gaidot Baltijas jūras reģiona kino vēstures konferenci

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Jau pavisam drīz, 14. un 15. oktobrī, Rīga piedzīvos īpaši spēcīgu kino domas spriegumu. Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas telpās notiks starptautiska žanriem un to transformācijām veltīta 4. Baltijas jūras reģiona kino vēstures konference.

Nordic Noir televīzijas seriālos, mājokļa atmiņas Rīgā, spiegu filmu žanrs un līdzdalības mods dokumentālajā kino – tēmu loks ir gana plašs, lai mudinātu ielūkoties konferences norisēs, kas būs brīvi pieejamas gan klātienē, gan tiešsaistē.

Par gaidāmo Latvijas Radio 3 raidījumā “Piejūras klimats” stāsta konferences rīkotājas Daniela Zacmane un Zane Balčus, kā arī Dārta Ceriņa, kas savā priekšlasījumā meklēs saskares punktus Aloiza Brenča un Sergeja Eizenšteina filmās.

Zane Balčus atklāj, ka konferences pirmsākumi meklējami Igaunijā, kad kino pētnieki, zinātnieki un institūciju pārstāvji vēlējās dziļāk aplūkot šī reģiona kino vēsturi. Laikam ejot, bija skaidrs, ka konferences organizatoru komanda tomēr jāpaplašina, un pagājušajā gadā konference notika Viļņā, to organizēja Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmija. Šogad konference risināsies Latvijā un galvenais rīkotājs ir Latvijas Kultūras akadēmija. Viens no konferences dzinuļiem ir veidot Baltijas kinopētnieku sadarbību.

"Dokumentālists"
"Dokumentālists"

Konferences centrālā tēma ir žanri. Tā ir saistoša, jo ļauj paskatīties uz šo jēdzienu no dažādiem rakursiem, kā arī individuālos referātos par konkrētām valstīm uzzināt līdzības un atšķirības.

Šī tēma ir veidojusies gan no pētnieku interesēm, gan arī lai atteiktos no tradicionālā hronoloģiskā ceļa un paskatītos uz kino norisēm no cita aspekta.

“Populāra tēma referentu vidū ir seriāli,” uzsver Zane Balčus. “Dita Rietuma savā referātā meklēs iemeslus, kāpēc kādreiz tik kvalitatīvā seriālu tradīcija, piemēram, Aloiza Brenča izpildījumā, šobrīd ir pazudusi. Žanri transformējas, to pazīme tikpat labi var būt nevis stabilitātē, bet gan spējā mainīties. Uz žanru var skatīties kā kaut ko amorfu, kas mainās līdzi laikam un tehnoloģijām, tāpēc varbūt nevajag fokusēties tieši uz kaut kādu nemainīgo sadaļu.”

 “Žanri būtībā jau ir kļuvuši par mūsu domāšanas kategoriju, ko izmantojam pat sadzīvē, piemēram, melodrāmas vai drāmas karaliene,” turpina konferences veidotāja Daniela Zacmane.

“Manuprāt, interesanta tēma ir reputācija – ir tādi žanri, kam ir laba reputācija, piemēram, vesternam, un ir tādi žanri, no kuriem, šķiet, jākautrējas, piemēram, no melodrāmas.

Pat aprakstos bieži melodrāmas vietā labāk izmanto vārdu drāma, kaut arī skaidrs, ka tur 90% ir mūzikas un 50%  būs jāraud. [..] Populāra ir arī romantiskā drāma, un no šī apzīmējuma nekautrējas. Jebkurā gadījumā skatītāju mānīt ar aprakstu nevajadzētu, jo tā tomēr ir uzticēšanās tam, par ko būs filma, uz kuru nāc un ar ko rēķinies.”

"Mans tēvs baņķieris"
"Mans tēvs baņķieris"

“Man šķiet, ka mūsdienās žanra izmantojums ir pārsātināts, jo ir daudzas straumēšanas platformas, un mērķtiecīgi tiek izmantots žanra apzīmējums, lai komunicētu ar auditoriju. Pasakot atslēgas vārdus, kas saistīti ar filmas tematiku, tie faktiski ir kaut kādi elementi, kas palīdz skatītājiem orientēties attiecībā uz to, ka viņš zina, kas tiks sagaidīts un kā viņam jāpieņem tas, kā ekrāns ar viņu runā. Tas arī kalibrē skatījumu,” vēsta konferences recenzente Dārta Ceriņa.

Uz jautājumu, kurš varētu būt sabiedrības nenovērtēts žanrs, Daniela Zacmane atbild: “Kino teorijā arī šobrīd ļoti aktuāla tēma ir melodrāma. Piemēram, kino pētnieku vidū ir viedoklis, ka melodrāma izvijas cauri vai ir pamatstruktūrā jebkuram žanram. Tas ir šis pārdzīvojuma elements un sakāpinājums, ko varam novērot katrā filmā. Mēs to kaut kādā ziņā arī sagaidām no filmas, ka mums būs šis pārdzīvojums.”

Konferencē būs sastopami arī starptautiski pazīstami kino pētnieki, piemēram, Juris Civjans (ASV, Latvija) ar referātu par reģionālā un nacionālā kino iezīmēm mūsdienu globalizētajā kino vidē, savukārt Eva Mazerska (Lielbritānija) pievērsīsies poļu biogrāfiskajām filmām pēdējā desmitgadē.

Dārta Ceriņa uzstāsies ar priekšlasījumu “Vēlmju objekti un padomju detektīvs. Kur satiktos Sergejs Eizenšteins un Aloizs Brenčs?”

“Iepazīstot Eizenšteinu, man liels atklājums bija tas, ka viņu ir ļoti interesējuši mīklu žanri, tostarp arī detektīvs. Viņam ir vairākas esejas, kurās viņš aplūko, kā žanrs ir attīstījies no senajām civilizācijām, piemēram, mīklu minēšana. Sākotnēji tā bijusi valdnieku un viņu pavalstnieku attiecību kārtošana, kad kāds, kas zina atbildi, uzdod mīklu kādam citam tikai pašam sev saprotamā veidā. [..] Ar šo mīklu palīdzību tiek kārtotas arī cilvēku attiecības institucionālā un juridiskā līmenī.

Vēlāk tā kļūst par priesteru mīklu un, laika gaitā transformējoties, literatūrā pārvēršas par detektīvu.

Eizenšteins domā arī par to, ko nozīmē šī mīklu uzdošana padomju laikā? Vai vispār ir iespējams uzdot mīklas šajā situācijā? Un ko vispār nozīmē vaicāt caur ekrānu? Nu lūk, un tieši šajā situācijā satiekas Brenčs ar Eizenšteinu. Brenča gadījumā darbos “Rallijs” vai arī “Dāvanas pa telefonu” un citās ir īpatnēji radīta realitāte, kas nav padomju realitāte, bet pēc būtības ir žanra realitāte, kurā priekšmeti ļoti bieži saistīti ar materiālo pasauli, kurai nav nekādas sasaistes ar reālo pilsoņu dzīvi un ikdienu. Līdz ar to jau veidojas šī nosacītība, un kā, piemēram, Brenčs šajā gadījumā, uzdodot mīklu, to skaidro tieši caur Eizenšteinu. Tas ir mana referāta mugurkauls.”

"Kondoru kalve"
"Kondoru kalve"

Savukārt Zane Balčus konferencē stāstīs par līdzdalības modu jaunajā Latvijas dokumentālajā kino.

Viņa skaidro: “Līdzdalības mods ir veids jeb pieeja, ko izmanto dokumentālo filmu veidotāji, kurā viņi ir ļoti līdzdalīgi tajā, kas notiek, ko mēs redzam uz ekrāna, ir stāsta dalībnieki.

Veids, kādā viņi atklāj šos notikumus un atklāj šīs personības, ir tāds, ka viņi ir kā tādi katalizatori arī šī stāsta veidošanā.

Es esmu izvēlējusies trīs latviešu filmas, kuras ir uzņemtas pēdējās dekādes laikā – Ivara Zviedra filmu “Dokumentālists”, Ievas Ozoliņas filma “Mans tēvs baņķieris” un Mārtiņa Grauda darbu “Kondoru kalve”. Es skatīšos uz to, kādas tad ir šo režisoru pieejas, kā viņi paši sevi integrē šajos stāstos, ar kādiem izteiksmes līdzekļiem viņi darbojas. Šis ir pretstats dominējošiem dokumentālā kino veidiem, kā, piemēram, novērojošais dokumentālais kino, kurā autors paliek tiešām neredzams un it kā ļauj un palīdz skatītājam aizmirst to, ka viņi arī ir šīs dzīves vērotāji un reizēm varbūt arī notikumu iniciatori. Šajā līdzdalības veidā viņi spēlē ar atklātām kārtīm, un arī rezultāti varbūt reizēm ir negaidīti gan viņiem pašiem, gan arī skatītājiem. Līdzdalības veids ir klātesošs mūsdienu dokumentālajā kino, pat definējot autora konkrēto nostāju, sadalot žanru vēl sīkāk.''

Konference klātienē būs apmeklējama Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālajā filmu skolā,   Elijas ielā 17, un tiešsaistē platformā “Youtube”. Vairāk informācijas atrodams konferences mājaslapā, kurā ir pieejama programma, būs pieejamas referātu tēzes un tiks ievietota saite uz to interneta platformu, kurā konferences varēs skatīties tiešsaistē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti