Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF) šoruden notiek no 14. līdz 24. oktobrim. Festivāla programmā skatāmas vairāk nekā 100 filmas, un lielākā daļa no tām šogad pieejamas arī tiešsaistē.
Portālā LSM.lv par Riga IFF filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.
Es nevaru teikt, ka filma manī ierosināja meklēt atbildes uz jautājumiem, kuri citādi būtu palikuši apslēpti skaidrības pusratā. Es stingri iestājos par brīvprātīgo bezbērnotību (antropoloģes Elīnas Kursītes ieviests "childfree" tulkojums latviešu valodā), un pieeja drošiem abortiem ir katras sievietes, trans vīriešu un nebināru personu pamattiesības. Pirmais punkts ir iemesls, kāpēc aplūkot "Mans nindzjas bērns" tika piedāvāts man, kaut arī, izlasot filmas aprakstu, manāmi satrūkos pie fakta, ka galvenā varone Rakele jau ir stāvoklī. Īsais filmas apraksts, ko ar ātru roku nodevu draugam, izskatījās šādi: divdesmittrīsgadniece uzzina, ka ir stāvoklī, turklāt jau sešarpus mēnešus "dziļi", aborts vairs nav pieejama opcija. Pietiekami feministiskā filma uztverama arī kā vairāk vai mazāk nepiezemētas jaunas sievietes pieaugšanas stāsts, bet šo vadmotīvu gan aizguvu no pārējās Rietumeiropas mediju vērtējumiem par "Mans nindzjas bērns". Proti, pati es varbūt arī nepamanītu Rakeles humoristiski pasniegto nekārtīgo istabu vai tendenci kavēt, jo tās ir īpašības, kas tikpat labi, ja ne vēl vairāk, varētu iezīmēt arī laimīgi heteroseksuāli precētas trīs bērnu māmiņas iedzīvi, nevis norādīt uz vēl nesasniegto, bet mērķējamo dzīves punktu jaunas reproduktīvā vecumā esošas sievietes nākotnē.
Fiksajā filmas aprakstā tika norādīts arī tas, ka "nindzjas bērns" ir animēts bēbis līdzstāstnieks, ko kā savu dusmu un apjukuma manifestāciju izveido Rakele, kura ir topošā komiksu māksliniece. Filmas scenārijs ir balstīts uz Ingas Sētres (Inga Sætre) 2011. gada biogrāfisko komiksu grāmatu "Fallteknikk". Šis fakts man neļauj spriest, ka filmas nobeigumam būtu bijis jābūt citādam un ka mani varbūt neapmierināja mātišķības atblāzma Rakeles sejā filmas beigu ainās, jo lūk, tā bija, un šaubos, ka režisore sieviete izkropļoja stāstu, lai padarītu to par uzelpai derīgāku. Ja ir kāds jautājums, kas man tomēr filmas iespaidā planē pa galvu neatbildēts, tas varētu tieši šis – bija atblāzma vai arī ne?
Šajā neskaidrībā parādās manas bailes par to, vai tiešām filma būs līdz galam aizstāvējusi sievietes bērnu negribēšanu, turklāt pēc tautu runu maģiskā "ar savējo ir citādāk" pieredzēšanas.
Es negribu sacerēties un vilties, tāpēc mazā, mīļā, blondā, smaidošā ķipara un pieaugušākas Rakeles tuvības interpretējums filmas pēdējās sekundēs nebūs tas, uz ko turēšu filmas labo slavu.
Mana atvieglojuma nopūta balstīsies pie Rakeles vārdiem, ka, pat skatoties un turot savu jaundzimušo, viņai priekšplānā vēl joprojām turpat ne tikai vīd, bet dominē doma, ka "Pie joda, es negribu bērnus!" Virzoties atpakaļgaitā, atkal jau satraucos pie Rakeles spēcīgajām raizēm, ar sāpēm sejā un tonī izsakot savu vainas apziņu par nekārtīgās dabas ietekmi uz augļa attīstību un drošību, kas jau iepriekš pavīdēja viņas mentālajās sarunās ar sevi un mazo nindzjas raskali. Kaut arī animētais tēls ir veidots kā pašpietiekams tēls, kam palīdz tā izteiktais delverīgais raksturs un esamība citā realitātes plaknē kā zīmējumam, ik pa laikam nindzjas dialogi ar Rakeli atgādina, ka viņu sarunas ir Rakeles sarunas ar sevi, tai skaitā aicinājums izmest to veco sviestmaizi no gultas apakšas.
Ir grūti vērot šo uzjautrinošo frāžu apmaiņu, jo reizē arī skaidrs, ka šajā filmas punktā Rakele ir nonākusi pie pietiekami lielas pieķeršanās dzīvībai sevī. Ja kāds jau ir pamanījis, rakstot šos teikumus, es cenšos pēc iespējas mazāk atsaukties uz Rakeles augošo miesisko nindzjas bērnu ar vārdiem, kas implicēti apzīmētu būtni ar tiesībām, kas citās valstīs pārspēj pašu dzemdētāju tiesības pār savu ķermeni. Pieņemot, ka "Mans ninjdzjas bērns" ir Rakeles attīstības un atklāsmju ceļš, es izvēlos redzēt viņas mācīšanās līkločus attiecībās ar citiem cilvēkiem un sabiedrību, nevis kļūšanā par sievieti, kas, piemēram, vēl vairāk piesargāsies no vienas nakts sakariem. Rakele tomēr izmanto sieviešu kontracepciju, kas ir gluži vai tikpat noderīgs paskaidrojums kā, piemēram, "vīriešu basketbols", kā arī tikpat dzimumu līdztiesības negodīgs. Rakelei nākas saskarties ar grūtībām ieskaidrot vīrieša līdzdarbību un atbildību esošā stāvokļa situācijā, tikt cauri līdzjūtības skatieniem no tuviniekiem un samierināties ar institūciju noteikumiem un birokrātiju, kas ir diezgan skaudri pieaugšanas soļi jebkuram sabiedrības iedzīvotājam, kuram vēl nav pateikts stingrs "nē, lietas notiek šādi".
Mazliet neticams šķiet tas, ka Rakele nezināja pareizo galotni vārdam "patriarhāts", ko gandrīz nenosodot izlaboja viņas labākā draudzene un dzīvokļa biedrene. Filmas dzīve norisinās Norvēģijā, un pat rēķinot, ka scenārija oriģinālmateriāla tēls būtu šo kļūdu pieļāvusi ap 2000. gadiem, pat ja viņa varbūt nebija alkaini grāmatās lasījusi par patriarhālo vispasaules varas sadali vīriešu svara kausā, bet ziņu rakstos tika izmantoti citi vārdi, Rakeles spējas orientēties feminisma pamata principos šķiet a priori pastāvošas. Protams, tāds skatītājas uzskats ir kārtējais uzslāņojums, kas tiek pārklāts izveidotajam materiālam, balstoties ne tikai uz Rakeles pietiekami spēcīgo pašstāju, bet radies arī no tā, ko es gribu redzēt filmā, meklējot to vareno sievieti, kas arī negrib bērnus, un ļauj to redzēt kā leģitīmu un normālu izvēli arī plašākai sabiedrībai.
Lasot, kas par "Mans nindzjas bērns" ir teikts citos apskatos, uzdūros arī kārtējam teikumam par "sieviešu tēmām", "personīgajiem stāstiem". Šis ir dokumentāls personiska stāsta dramatizējums, izmantojot konkrēto pieredzi kā atskaites punktu, no kā atsaukties uz uztveres un uzklausīšanas spējām skatītājos. Manuprāt, daudz "personīgāk" (lasi – egocentriskāk) ir veidot abstraktas gleznas ar anotāciju par autora personīgo iekšējo asociāciju valodu un tad sagaidīt no skatītāja, ka tam būs to neatšifrēto valodu izprast un izjust.
Citiem vārdiem dusmojoties,
sieviešu pieredze ir tikpat plaši akceptējams stāstījums kā vīriešu futbols ir visiem pieejams futbols,
tikai pirmais piemērs ir vēl labāks, jo ar sieviešu pieredžu dalīšanos un redzamību ir iespējams panākt labāku pasauli visiem, kamēr angļu futbola fani izlauž kokus Eiropas čempionāta laikā. Par sieviešu reprezentācijas iztrūkumu un ar to saistītajām problēmām filmu industrijā noteikti varat atrast vairāk informācijas Alises Zariņas rakstos. Kā piemēru vīriešu tvērumam sieviešu pasaulei varu beidzot lietderīgi izmantot to drausmīgo seriālu, ko ar mammu skatījāmies LTV. Vīrietis režisors izveidoja sievietes tēlu, kura ar jau diviem pusaudžu dēliem un vīru pārvācās no Parīzes uz mazpilsētu, lai saudzētu veselību pēc sirds vārguma, kas apdraudēja viņas dzīvību. Par spīti šiem lielajiem dzīves notikumiem, pieaugusī sieviete vēl joprojām ir apvainojusies uz pirmo draugu, kas viņai bija 16 gadu vecumā. Starp šiem diviem sākas romāns, tā slēpšanai sieviete izmanto vairāk nekā 10 tūkstošus eiro no bērnu universitātes iekrājumu konta, kā arī ir ārkārtīgi neiecietīga pret nabaga dēlu Matjē, kurš taču tika izrauts no saviem draugiem galvaspilsētā, un tagad sēž pāķos. Turklāt šī sieviete bija paredzēta kā tēls, ar kuru skatītājiem simpatizēt, kā lasīju intervijā ar režisoru.
Blakus šim neizprastās viltvārdīgās neticamās sievietes tēlam, Rakeles stāsts ar visu animēto nindzju ir hiperreāls, izprotams un nepieciešams. Man šķita, ka būšu uzrakstījusi galvā jau pirmās smagnējās rindkopas pat pirms filmas noskatīšanās. Par to, kā, izejot uz ielas, krustojumos šķietu redzam zombiju uzbrukumu, no visām debespusēm tuvojoties bērnu ratiņiem. Arī Rakeles bailes tiek parādītas ainā ar gājēju zonas un viņas ceļa bloķēšanu no māmiņu/ratiņu masas.
Man gan nav bailes, bet šķelmīgs prieks, kā arī atgādinājums par nepieciešamību pilsētplānošanā rūpēties par bērnu ratiņu pārvietojumu drošību.
Es ceru, ka latvieši novērtēs sievietes spēju būt vērtīgam cilvēkam ārpus mātes lomas, arī tad, ja istaba paliek nekārtīga, jo visdrīzāk tāda var būt arī tev.
Filma "Mans nindzjas bērns" Riga IFF programmā būs skatāma 23. oktobrī tiešsaistē.
