Varonis ir jāiemīl. Intervija ar kinorežisori Elitu Kļaviņu

Jūs jau ilgus gadus esat teātra aktrise. Pastāstiet, kā nonācāt pie domas, ka jāstudē kino režija? 

Tas bija intuitīvs lēmums, kurā es jutu, ka kaut kas ir jāmaina. Mani vienmēr ir interesējis un paticis skatīties kino. Es kaut kā to izjūtu. Uzzināju, ka ir šādas maģistra studijas Latvijā, un šķita, ka tas varētu būt impulss beidzot fantāziju pārvērst realitātē.

Pirmkārt, studijas ļoti disciplinē un paātrina procesu. Es gribēju iegūt kaut kādu mentoru kino ziņā, kā arī satikt cilvēkus, ar ko varu komunicēt un iepazīt industriju no iekšpuses, ne gluži no aktrises skatpunkta. Aktrise ir ļoti šaurs, egoistisks stāvoklis, kurā es koncentrējos uz sevi un savu tēlu. Studijas neapšaubāmi ļoti palīdzēja visu iesākt un deva iemeslu turpināt. Skola tomēr ir tāda vieta, kur tu uzzini to, ko līdz šim nezināji un kas tev būtu jāzina.

Vai “Karalis” bija pirmā īsfilma, kas tapa studiju laikā?

Jā. Tos parasti sauc par slīcināmiem kucēniem, bet šis tik slīcināms neizrādījās. To paņēma festivāla ''2ANNAS'' konkursa programmā, kā arī tas tika izrādīts arī citur. Tobrīd es to netaisīju kā filmu, bet kā konkrētu uzdevumu ar ambīciju uz filmu. Bija  uz divām nepilnām maiņām savākta grupa un bija ideja. Man šķita, ka gribas to uzdevumu pastiept garumā, lai varu gūt maksimālu laukuma pieredzi un ar vienu uzdevumu pārbaudīt arī citas, mani kino interesējošas lietas.

Šī filma parāda to, kā viens šķietami īss, nejaušs notikums var izmainīt dzīvi. Vai atceraties, kā radās ideja filmas stāstam?

Bija uzdevums nofilmēt situāciju, kur varoņa pozīcija krasi mainās no “jā” uz “nē”. Man parādījās ideja par tēvu un dēlu. Sākumā doma bija tāda, ka dēls iznāk no cietuma un tēvam jau ir cita ģimene, un viņš viņu noraida. Bet man apnika par to domāt. Ienāca prātā doma par veco ļaužu pansionātu – tēvs ir pasaucis dēlu, un dēls viņu neatzīst. Bija vajadzīgs vēl trešais tēls, caur kuru to situāciju izskaidrot, tāpēc stāstā piešķīru sievu. Rezultātā es izpildīju “jā” – “nē”  uzdevumu dubultā, jo ir divi noliegumi – varoņa pozīcijas maiņa attiecībā uz tēvu un attiecībā uz līgavu.

Tas mani piesaista filmās – ka varoņi mainās, nav statiski. Sākumā stāsts bija shematisks, bet tad tas apauga ar dzīvi un vidi.

Jūsu filmā ir daudz dialogu…

Man bija svarīgi pārbaudīt trīs lietas. Pirmkārt, man gribējās, lai varoņi runā, nevis nerunā. Man dažkārt kaitina, ka kinematogrāfiskums tiek atrisināts ar to, ka “mēs vienkārši iesim pa mežu un nerunāsim”. Es gribēju pārbaudīt, vai spēju varoņiem arī ļaut runāt. Otrkārt, gribēju noturēt stāsta emocionālo līkni. Man šķiet, ka režisoram ir jāspēj paņemt skatītāju pie sevis un viņu noturēt, vadīt līdzi varoņa emocionālajām izmaiņām viņa psihē un notikumos bez pārrāvumiem. Un, treškārt – savienot dokumentālu vidi ar aktierisku vidi, fikciju. Parasti to neiesaka, jo tas uzrāda šo kontrastu starp aktieri un vidi, bet man šķiet, ka tā ir pateicīga metode, kas ļauj aktieriem pietuvināties kinematogrāfiskajam īstumam un palielina filmas ticamības apjomu.

Interesanti, jūs izmantojāt šo dokumentālo vidi, bet viss, ko skatītājs redz filmā, tomēr ir režisēts un inscenēts?

Principā jā. Plēpis tur sēž un ēd, viņam apkārt pansionāta cilvēki. Es teicu, ka mēs taisām filmu un palūdzu kundzēm ēdnīcā, vai viņas būtu gatavas apsēsties konkrētā vietā, neskatīties uz kameru un tamlīdzīgi. Tie cilvēki bija lietas kursā par to, ka notiek filmēšana. Un viņiem tas bija liels notikums. Gribu pateikt pansionāta “Ezerkrasti” cilvēkiem lielu paldies! Viņiem ir apbrīnojama, sirsnīga vadītāja un arī  kultūras dzīves organizētājs Ainārs Ašaks. Cilvēkiem tur ir interese par kino, viņi bija gatavi iesaistīties, atbalstīt, palīdzēt un kļūt par aktieriem. Tā bija liela veiksme.

Filmas galvenie varoņi tomēr ir profesionāli aktieri, taču daudzās filmās, kas tapušas studiju ietvaros, režisori, kas meklē konkrētus tipāžus, izvēlas savām filmām arī neaktierus. Vai jums bija svarīgi, ka filmā spēlē profesionāļi?

Manuprāt, filmas veiksmi vislielākā mērā nosaka pareizs kastings. Kad rakstīju šo scenāriju, uzreiz tajā puisī saredzēju Lauri Dzelzīti. Es tiešām nebūtu filmējusi, ja tur nebūtu Laura. Kāds režisors, kurš strādāja Dailes teātrī, ieteica man pievērst uzmanību Ievai Florencei, kura tolaik vēl nebija superzvaigzne. Kad domāju par tēvu un dēlu, atcerējos, ka Rūdolfs Plēpis dzīvo manā rajonā un dažreiz redzu viņu uz ielas. Man likās, ka būtu interesanti viņu nofilmēt. Viņam ir ļoti izteiksmīga seja. Šī iespēja radās, un tā viss attīstījās. Aktieri ir ļoti svarīgi. Īpaši, ja viņiem ir teksti un galvenā loma – tad viņi ir viss.

Sanāk, ka aktieru izvēle ir intuitīvs, uz režisora intuīciju balstīts process?

Jā, uz cilvēku pazīšanu. Man tas ir diezgan izteikti. Es gribu tieši to un ne citu. Es dažreiz apbrīnoju režisorus, kuri nevar izlemt izvēlēties starp pieciem aktieriem. Man divi varētu būt maksimums. Tam ir jābūt ļoti intīmam procesam. Uz filmēšanas laiku tas varonis ir jāiemīl.

Kā jūs raugāties uz īsmetrāžas formātu, kad vēstījums ir jāsakompresē šajā gadījumā 10 minūšu darbā, un ļoti īsā laikā jāpaspēj skatītājs izvest cauri pārdzīvojumiem?

Nedomāju, ka esmu spēles īsfilmas fane. Šoreiz es pildīju konkrētu uzdevumu. Bieži vien tas, ko īsmetrāžā tik ļoti mīl, piemēram, festivāli, ir saistīts ar koncepciju. Tas mani ne pārāk vilina. Man patīk, ja kaut kas sākas ar detaļu un izaug uz ko lielāku. Viens impulss var radīt lielu vēstījumu. Turklāt man gribas, lai filma iedarbojas emocionāli, ne tikai konceptuāli.

Lai panāktu tādu īstu emocionālu iedarbību, lai skatītāju iemīlinātu varonī – stāstam ir jāiziet cauri vairākiem kāpumiem un kritumiem piesātinātiem lokiem.

Īsfilmā tas viss tiešam pamatīgi jākompresē. Taču īsfilmas, manuprāt, ir ļoti labs veids, kā pārbaudīt, kā darbojas dažādas lietas – stilistiku un citus mērķus.

Vai tas, ka pati esat aktrise, ietekmēja to, kā režisējāt?

Tajā brīdī, kad es režisēju, es kļūstu par aktrisi un domāju, kā es varu aktieriem palīdzēt. Protams, ir jāuzmanās nesākt rādīt priekšā. Ar to dažkārt grēkoju. Katrā ziņā spēja pieslēgties aktiera psiholoģijai – tas neapšaubāmi ir mans lielākais trumpis, un es to apzinos. Bet tas prāta stāvoklis režisoram tomēr ir citādāks. Uz laukuma ir jāredz daudz plašāk, jābūt daudz pragmatiskākam.

Vai jūs, uzņemot filmas, daudz domājat par skatītāju? Piemēram, kādā intervijā režisors Gaspars Noē, komentējot to, ka viņa filmā bija 10 minūšu gara izvarošanas aina, teica, ka viņš tā gribēja un viņam bija vienalga, ko domās skatītāji. Respektīvi, režisora ambīcija pirmajā vietā.

Tādā ziņā es pat piekristu Noē, jo tad, kad filmēju, nevaru teikt, ka domāju par skatītāju. Es domāju tā, lai man patīk. Negribu izdabāt skatītājam. Tomēr gribu, lai viņš ar mani kopā iziet cauri tai emocionālajai līknei, kurai izeju es. Lai pārmaiņas, kas notiek varoņu psihēs, ir redzamas. Bet, par to, kurā brīdī pārtraukt kadru, cik ilgi ieturēt klusumu, es tomēr vados pēc savas izjūtas. Es ticu, ka, ja tas notur manu uzmanību, tad tas noturēs arī skatītāju uzmanību.

Kāds kino jums patīk, kad pati nonākat skatītāja pozīcijā?

Tāds, kas rezonē ar kaut kādu dzīves patiesību, bet mazliet to patiesību vispārina, piešķir poētiskumu. Lai tajā ir patiesība un lai tajā ir pretrunas, gluži tāpat kā dzīvē, kura ir neviennozīmīga un paradoksāla. Ja tā nav, tad, manuprāt, tas nav patiess kino.

Tagad lasu Jaroslava Seiferta dzeju, un viņam ir tāds brīnišķīgs dzejolis – pagalmā smaržoja puķes no tikko garām aizbraukušiem līķu ratiem. Ja ir šie divi stāvokļi, tad tas ir labs kino.

No sarunām ar citiem jaunajiem režisoriem esmu pamanījusi, ka viņi savos darbos izmanto daudz personīgu pieredžu. Tā ir kā tāda mākslinieciskā nodeva pirmajās filmās. Vai arī jums tas bija nozīmīgi?

Tas ir posms, kam ir jāiziet cauri, bet acīmredzot es tam esmu izgājusi cauri jau teātrī. Lai sevi izpaustu, man nav obligāti vajadzīga tēma vai sižets iz manas dzīves. Ir pat labāk distancēties, jo tas man kā režisorei palīdz saglabāt elastību un redzēt situāciju no malas. Ja izvēlos kaut ko dziļi personisku, tad tas mani tikai sastindzina, jo, mēģinot restaurēt savas sajūtas, tam klāt tomēr ir mazliet ideoloģisks spiediens.

Man noteikti nav tādas vēlmes saprast, ko es gribētu teikt, mani drīzāk interesē tas, kā es to varu pateikt – kādā žanrā, kādās niansēs, jo kino tomēr satur tik daudz komponentu. Un tas režisora personības nospiedums jebkurā gadījumā izpaužas šo komponentu izvēlē un apvienojumā.

Reti kad jauno režisoru filmas tik ātri nonāk kino ekrānos. Taču jūsu pilnmetrāžas dokumentālā filma “Zorjana Horobraja”, kas arīdzan tapusi studiju laikā, jau mēnesi tiek izrādīta kinoteātrī “Splendid Palace”. Kā jums tas izdevās?

Tas laikam ir filmas stāsta nopelns. Ja cilvēki neinteresētos un neatbalstītu, tad nekas nesanāktu. Es negaidīju tādu atsaucību un interesi, bet esmu par to ļoti priecīga. Tas, kas cilvēkus uzrunā, ir filmas stāsts, tā patiesums un arī saikne ar to pozitīvo enerģiju, kas piemīt šis filmas varoņiem. Tā kā filma tiks izrādīta arī reģionos, būs jābrauc uz pilsētām un lauku kultūras centriem, tāpēc vēl esmu tajā sajūtā. Kaut kādā brīdī jau tam būs jāliek punkts un jāsāk domāt tālāk.

Vai jau ir nojausma par to, kas būs tālāk?

Redzēsim…