Skaudru spēlfilmu – par vardarbību ģimenē, ne tikai fizisko, bet arī grūtāk pamanāmo – emocionālo, izveidojusi režisore Una Celma, par pamatu ņemot gadījumu no dzīves un kopā ar dramaturģi Ilzi Akmentiņu kopīgi uzrakstot scenāriju filmai "Zilās asinis".
"Par to ir ļoti svarīgi runāt, jo vardarbības procents ir ļoti liels, un jāsaka tā, ka Latvijā par to īstas izpratnes nav. Es redzu arī komentārus, kādi ir pie filmas treilera pievienoti, piemēram, "sieviete ir pie visa vainīga"," stāsta režisore. "Šī filma nav tikai par sievietes un vīrieša attiecībām. Man ir arī vertikālā attīstība, tas ir – māte, meita un mazmeita. Visas šīs ģimenes vairāku paaudžu konflikts un kā tas aiziet tālāk no viena pie otra, kā tā vardarbība pa ķēdīti pārvietojas."
Galveno lomu filmā atveido Ilze Ķuzule-Skastiņa, viņas azartspēļu atkarībā grimstošo vardarbīgo vīru – Egons Dombrovskis, bet aristokrātisko, neiejūtīgo māti – Esmeralda Ermale.
"Lielais jautājums ir par to, kas notiek ar šo emocionālās vardarbības, kura ir tikpat spēcīga kā fiziskā, upuri? Vai šis upuris pieņem šo lomu un nespēj tikt ārā no šīs situācijas? No šīs situācijas tikt ārā ir ārkārtīgi grūti, jo ir ļoti daudzi apstākļi, kas rada atkarības, kuras ir gandrīz neiespējami pārraut un palikt vienam kā pirkstam pasaulē," spriež Ilze Ķuzule-Skrastiņa.
"Ir taču ļoti svarīgi, kā mēs dzīvē jūtamies, kāda ir mūsu attieksme pret līdzcilvēkiem, pret tuviniekiem, pret darbabiedriem, pret jebkuru. Tas ir pastāvējis visos laikos, manuprāt, tas nav nekas īpaši jauns, vienkārši tagad mēs to protam pazīt, ka tā ir vardarbība. It sevišķi to, kas nav fiziska. To ir vieglāk pazīt, bet psiholoģisko, garīgo mēs ne vienmēr tā uzreiz pazīstam. Varbūt, ka šī filma mazliet palīdzēs šajā jautājumā," norāda Esmeralda Ermale.
Kāpēc filmai izvēlēts nosaukums "Zilās asinis"? Režisore Una Celma atklāj: "Es izvēlējos šo nosaukumu tādēļ, ka Diānas vecāki ir no ļoti bagātas ģimenes, kas ir atguvuši īpašumus. Varētu teikt, ka savā ziņā viņiem ir tās zilās asinis. Bet man zilās asinis asociējas ar sieviešu asinīm, jo tās ir trauslākas asinis, tās ir nepastāvīgākas, tās emocionālu informāciju pārnes, jo priekš manis sarkanais ir vairāk tāds aktīvāks un agresīvāks."
Pēc pirmizrādes gaisā virmo filmas tēmas radītā spriedze, lai arī skatītājus gaida tematiski varoņiem veidoti mielastu galdi – kāzu galds vai bumbulīša zupas virtuve.
"Šī filma aicina ieiet savas ģimenes, dzimtas rīcību, pārliecību aizkulisēs, pagrabos, noklusētajos kambaros, ilgi glabātajos koferos utt. Savukārt, profesionāli filma parāda to lielo izaicinājumu, ar kuru mēs šobrīd saskaramies, – mazliet godīgāk paskatīties gan uz ģimenes institūciju, gan uz mūsu lomām – sieva, vīrs, gan uz visu to sistēmas savstarpējo mijiedarbību, reizēm absurdo bezcerību un pilnīgi kaut kādā utopijā pazudušajām vērtībām. Tas šobrīd ir kolektīvs jautājums, ar ko mēs saskaramies ne tikai Latvijā, bet globāli. Tas noteikti ir tas jautājums, ar ko es saskaros savos kabinetos, strādājot gan ar pāriem, gan indivīdiem," pēc pirmizrādes vērtē psiholoģe Kristīne Balode. "Šis ir vardarbības atklāšanas laiks, un es pieļauju, ka ne vienmēr tas ir vienkāršs process, ne vienmēr mēs varam tūdaļ atbildēt un ielikt kaut kādās morāles un ētikas kategorijās – "labi/slikti" mērauklās."
