Emīlija. Latvijas preses karaliene

«Emīlija. Latvijas preses karaliene». Daudzsēriju mākslas filma. 2. sērija

Emīlija. Latvijas preses karaliene

«Emīlija. Latvijas preses karaliene» aizkadrā: Emīlija dibina žurnālu “Atpūta”

Emīlijas Benjamiņas laikmets. Saruna ar filmas «Emīlija. Latvijas preses karaliene» režisoriem

Vārda brīvībai veselīgas robežas nav. Diskutē filmas «Emīlija. Latvijas preses karaliene» režisori

Filma par Emīliju Benjamiņu šogad, no februāra, ir ieguvusi jaunu, tagadnes kontekstu ne tikai par sievietes lomu sabiedrībā un preses brīvību, bet arī kara un okupācijas draudu izraisītu emigrāciju. "Ir vajadzīgas kaut kādas kataklizmas, globālas, vēsturiskas katastrofas, piemēram, karš Ukrainā šobrīd, lai mūsos pamostos daudz lielāka atbildība pret savu valsti," uzsver viens no daudzsēriju mākslas filmas "Emīlija. Preses karaliene" režisoriem Dāvis Sīmanis. Diskusijā "Emīlijas Benjamiņas laikmets" piedalās režisori Kristīne Želve, Andis Mizišs un Dāvis Sīmanis.

ĪSUMĀ:

Valsts kā dāvana

Adriāna Roze:  Kopš Benjamiņu dzimta izveidoja savu preses impēriju, ir pagājuši jau simt gadi. Vai ir saskatāmas kādas paralēles ar tā laika Latviju un Latviju Eiropā, kurā dzīvojam šodien?

Kristīne Želve: Tas ir disertācijas vērts, plašs jautājums. Daudzas lietas ir mainījušās, sākot ar to, ka drukātai presei vairs nav tāds iespaids, nozīme un loma viedokļa veidošanā, cilvēku informēšanā. Kad strādājām pie filmas, vācām vizuālos materiālus no tā laika, un ir viena slavena fotogrāfija, kurā attēlots, kā no rīta Kalēju ielā cilvēki gaida, kad iznāks “Jaunākās Ziņas”. Tā mazā, šaurā ieliņa bija stāvgrūdām pilna ar cilvēkiem, kas gaidīja, lai pirmie tiktu pie avīzes. Protams, ka tur bija darba sludinājumi, precību sludinājumi, informācija, kas cilvēkiem lika no rīta stāvēt un gaidīt avīzes iznākšanu. Tagad tas vairs nav iedomājams, jo arī elektroniskie un digitālie mediji ir aizņēmuši daudz lielāku tirgus daļu. Ir lietas, kas ir mainījušās.

Lieta, kas nav mainījusies, – cik liels spēks ir medijiem, presei, drukātajam vārdam, cik liels spēks tam ir pār cilvēku sirdīm un prātiem.

Tas gan nav mainījies, un par to mēs šodien varam pārliecināties ar jaunu spēku.

Andis Mizišs: Man šķiet, ka tas, kas pasaulē nemainās, ir atskats uz vēsturi, vienalga, kurā gadsimtā mēs dzīvojam. Vienmēr pirms mums ir bijis kaut kas, kas mūs ietekmē. Vienu brīdi, šķiet, arī Latvijā sākām izvairīties no savas vēstures un teikt, ka tā pēc iespējas ātrāk jāaizmirst un paaudzēm ir jānomainās, jānovelk svītra un jāsāk viss no nulles.

Vēsture iet pa apli, un to mēs redzam arī šodien. Tā min mums uz papēžiem un dažbrīd aizsteidzas pa priekšu.

Ja mēs to aizmirsīsim, nemācīsimies no tās, neizdarīsim kaut kādus vēsturiskus, valstiskus vai politiskus secinājumus, tad mums nebūs nākotnes. Vēsturiskais, un šajā kontekstā arī politiskais fons ir tas, bez kura mēs nekur nevaram aizbēgt, tas ir kopīgais. Toreiz bija ļoti spēcīgs politiskais fons, šodien ir ļoti spēcīgs politiskais fons, un atšķiras tikai cilvēki.

Cilvēku darbības toreiz arī neatšķiras, ja mēs skatāmies, kas notika toreiz. Modeļi ir tie paši, bet izpildītāji citi.

Daudzsēriju filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene”

Dāvis Sīmanis: Atšķirīgais ir tas, ka tā tomēr ir cita veida sabiedrība, kas dzīvoja starpkaru periodā vai, pareizāk sakot, sabiedrības attiecības ar valsti.

Sabiedrība tajā laikā būtiskā veidā apzinājās to, ka Latvija kā valsts viņiem ir iedota kā absolūts brīnums.

Ja rēķinām daudzsēriju filmas laiku, kad sākās tur atveidotie notikumi, tad valsts ir radusies kā tāda iespējamība, un viņiem pasargāt šo valsti, šo unikālo dāvanu bija fundaments. Protams, ka bija visas ikdienišķās kaislības, intrigas. Tas piederas jebkurai sabiedrībai. Ja domājam par mūsu laika sabiedrību, tad pati Latvijas valsts, kas atrodas ģeopolitiskā vājprātā gan tajā laikā, gan šobrīd, nozīmē, ka mēs vienmēr esam gan vēsturiski, gan tagad atradušies kaut kādā kaislību viducī. Valsts kā dāvanas apzināšanās faktors ir daudz vājāk attīstīts. Tas ir tas, par ko ir mazliet žēl, bet

ir vajadzīgas kaut kādas kataklizmas, globālas, vēsturiskas katastrofas, piemēram, karš Ukrainā šobrīd, lai mūsos pamostos daudz lielāka atbildība pret savu valsti.

Daudzsēriju filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene”

Sieviete – uzņēmēja

Sieviete, uzņēmēja, preses izdevēja, 21. gadsimts, 20.,30. gadi. Vai Emīlija Benjamiņa apzinājās, kas ir viņas spēks, kādēļ viņa var panākt to, ko daudzi citi un citas nespēja?

Kristīne Želve: Vai Emīlija apzinājās? To es īsti nezinu, neviens īsti nezina. Tās visas ir versijas, kas vāktas kopā no kaut kādām viņas darbībām. Viņas iekšējā pasaule objektīvi gan man, gan pārējiem, ir noslēpums. 

Kas bija tās lietas, īpašības, darbības, par kurām viņu cienīja un, iespējams, kāds ienīda?

Andis Mizišs: Liekas, ka viņas mērķtiecība, strādājot ar materiālu, pētot pieejamo informāciju, ko par viņu varēja iegūt, mēģinot nokasīt nost katra priekšstatu… Mums par katru veidojas ļoti individuāls priekšstats, kas vienam patīk, otram nepatīk. Man simpātiskais, kas saistās ar šo tēlu ir mērķtiecība, neatlaidība.

Viņa spēja iet uz savu mērķi un to piepildīt. Diemžēl arī mūsdienās mēs redzam, ka ļoti mērķtiecīgus cilvēkus nemīl.

Lai viņi kaut ko sasniegtu, viņiem ir jāaiziet kādam priekšā un dažbrīd jābūt ļoti principiāliem savā nostājā.

Dāvis Sīmanis: Es domāju, ka Andim ir pilnīga taisnība. Lai viņa dzīvē, vīriešu sabiedrībā sasniegtu to, ko viņa sasniedza… Viņai ir kaut kāds varas apjoms, ar ko var operēt, lai to sasniegtu, nepieciešamas kaut kādas intrigas, upuri ceļā, tas ir dabiski. Tas ir varas ceļš. Tas viņu padara unikālu. Varbūt kāds to uztver ar patiku, bet kādam tās ir kritizējamas īpašības. Es domāju, ka tajā laikā uztvert sievietes ceļu uz varas pozīciju, tur ir jābūt līķiem pa ceļam.

Andis Mizišs: Pirms pāris dienām skatījos dokumentālo filmu par to, kas ir un kā tapa televīzijas kanāls “Doždj”. Kaut kā man saslēdzās paralēle ar Emīliju. Viņai bija ideja par to, ka vajag modernu, mūsdienīgu, tiem laikiem atbilstošu izdevumu “Atpūta”, kas būs diezgan glancēts. Viņa rakstīs par mākslu, mūziku, teātri, ceļošanu, un beigās tas izvērtās veiksmīgā projektā, kas kļuva par Latvijas preses simbolu. “Doždj”, kura vadītājai, bagātā uzņēmēja sievai, bija kaprīze izveidot dzīvesstila kanālu… Nenopietna ideja, kas bez dziļāka, konkrēta mērķa pārauga tajā, ko mēs zinām šodien, un zinām, ka tas ir aizklapēts ciet. Nav vēsturisku liecību, kā Emīlijai ienāca galvā “Atpūta”. Vai tā bija kaprīze, kas izvērtās nopietnākā projektā? Emīlijai bija daudz spēcīgāks atspēriens. “Doždj” sāka kā amatieri, par kuriem visi smējās, jo viņi nemācēja neko no šīs jomas. Emīlija tomēr nāca no “Jaunāko Ziņu” redakcijas.

Mēs to varētu salīdzināt ar iedīgli sabiedriskajam medijam, kas tajā laikā bija vienīgais, ārpus politikas stāvošais laikraksts ar spēcīgiem redakcionāliem cilvēkiem, kuriem vārda brīvība bija ļoti lielā cieņā.

Daudzsēriju filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene”

Kas ir kultūrvēsturiski būtiskākais, īpaši preses kontekstā, ko esam mantojuši no Benjamiņu dinastijas?

Kristīne Želve: Kurš no mums bērnībā nav šķirstījis “Atpūtas”... Atceros, ka ravēju dārzu un atradu 20 santīmus. Mammai prasīju, kas tas ir, un viņa teica, ka tā ir Latvijas laika nauda. Es domāju – kāda Latvijas laika, kas tad tagad ir par laiku? Viņa saka: “Nu, kā, kādreiz bija tāda Latvijas valsts, cita valsts.” Es vairs neatceros, ko viņa man skaidroja, bet man likās kaut kāda valsts, kas ir kaut kur pazudusi, kaut kāda mistika. “Atpūta” bija mīta sastāvdaļa. Tajā laikā tu īsti nedomāji par to kā par preses izdevumu. “Jaunākās Ziņas” tiek uzskatītas kā Antona Benjamiņa lieta, kurā Emīlija bija izdevniecības direktore. Antons Benjamiņš tika uzskatīts un arī neapšaubāmi bija šī izdevuma smadzenes. Mēs Emīliju pa lielam izdomājam… Tādas liecības par viņas sajūtām, emocijām, tādas nav. Viņa nav rakstījusi dienasgrāmatas, nav saglabājusies korespondence. Viņas jūtu pasaulei mēs nemaz tik tuvu nevarējām piekļūt. Man, strādājot ar Emīlijas materiālu, tiešām bija sajūta, ka “Atpūta”, ko viņa izdomāja, tā ir viņas lieta. Viņa bija karaliene, viss notika tā, kā viņa vēlējās, un tur bija lietas, kas viņu interesēja – kā skaistumkopšana, mode, bet viņa arī daudz rakstīja par sievietes veselību, par lietām, par kurām īstenībā viņa sāka rakstīt pirmā. 

Daudzsēriju filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene”

Dāvis Sīmanis: Runājot arī par kultūrvēsturisko, varbūt ne tieši tādi artefakti, ko viņa ir atstājusi, bet tas mitoloģiskais tēls, par ko Kristīne runā, manuprāt, tas ir ļoti svarīgs mantojums. Kaut vai slavenā Emīlijas Benjamiņas izvešanas situācija jeb aina viņas dzīvē, kuras apraksti, stāsti un interpretācijas ir ļoti daudz un dažādas. Literatūras pierakstos, atmiņās pēkšņi konstatējam, ka apraksti, kur viņa ir vagonā ar tiem cilvēkiem vai citiem cilvēkiem. Tajā pašā laikā, ja mums vajadzētu minēt cilvēku, ko asociējam ar izvešanu vai deportācijas traģēdiju kā zīmi, tad viņa būtu, visticamāk, tāda vienīgā, īstā zīme. Par viņu varam teikt, ka, jā, bija Emīlija Benjamiņa, kuru izveda, bet tajā pašā laikā izveda 15 000 cilvēkus. Ja mēs domājam par Emīlijas Benjamiņas tēlu kā mitoloģisko konstruktu, tad ir skaidrs, ka caur to translējas pilnīgi visa gan politiskā, gan kultūras elite, inteliģence starpkaru periodā. Mums ir iespēja viņu savienot ar ļoti daudziem personāžiem, kuriem ir bijusi ļoti nozīmīga loma šajā starpkaru periodā Latvijā. Viņa atrodas centrā kā tāds personības magnēts. Stāstu var papildināt un audzēt, pateicoties tam, ka viņa potenciāli ir centrālais personāžs. Pat ja viņa kādu no viņiem ne līdz galam pazina vai satika, mēs esam atļāvušies kaut kādus interpretatīvus papildinājumus. 

Daudzsēriju filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene”

Preses spēks

Preses vara šobrīd ir īpaši akūts jautājums. Vai preses brīvības jēdzienam toreiz bija atšķirīgs konteksts, nekā to saprotam šodien?

Kristīne Želve: Kā kurā brīdī. Līdz Ulmaņa nākšanai pie varas tas bija pilnīgi savādāk, un pēc Ulmaņa nākšanas pie varas viņi saskārās ar cenzūru ļoti tiešā veidā. 

Dāvis Sīmanis: Tas ir politisks instruments visu šo periodu. Tāpat kā tad, kad mēs runājam par vēsturi –

kurš kontrolē vēstures naratīvu, tas kontrolē nākotnes naratīvu, kurš kontrolē nākotnes naratīvu, tas kontrolē tagadnes naratīvu.

Tāpat ir ar presi. Tagad esam pieraduši, ka informācija no avotiem ir absolūti mobila, un saņemam to uzreiz, pat ja tā ir viltus vai konstruēta no neiedomājamiem meliem, bet tā ir konstanta informācijas plūsma. Tajā laikā tas ir vienīgais kanāls, kurā arī pati Emīlija Benjamiņa un viņas ģimene kaut kādā veidā ietekmēja politisko kontekstu. Pateicoties tam, viņa kontrolēja šo mediju.

Kristīne Želve: Es pieļauju, ka viņa ļoti izbaudīja šo procesu. Medijs, avīze, iespējams, ir pat lielāks varas instruments nekā būšana kādā politiskā partijā vai pat valdībā. Pēc 1934. gada "Jaunākās Ziņas" vairs nav tik daudz par "Atpūtu". Protams, ka bija cenzūras gadījumi, viņi tika pakļauti rakstu saskaņošanai un atrādīšanai, tie bija lielākie kompromisi. Tā bija viena no tēmām, par ko seriālā likās svarīgi runāt.  Šī koķetēšana ar varu, kompromisi, cenzūra, soli pa solim. Tas viss vainagojās ar Staļinu uz “Atpūtas” vāka vai 1939. gada laikrakstā, "Jaunāko Ziņu" liels virsraksts, kas arī ir kā leģenda: "Kara nebūs". Tas viss virzīja Latviju uz to likteni, kāds tai bija.

Daudzsēriju filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene”

Tie bija kompromisi, kurus Emīlija un redakcija izvēlējās, lai turpinātu strādāt?

Kristīne Želve: Principā, jā. Neesmu pētījusi šo tēmu kā vēsturnieks. Tie ir ļoti kompleksi jautājumi, bet viens no avotiem, ko mēs izmantojām scenārijā, bija avīzes līdzstrādnieka Jāņa Kārkliņa atmiņas. Kad notika Ulmaņa apvērsums un presei tika uzstādītas īpašas prasības, raksti bija jānes saskaņot pie sabiedrisko lietu ministra. Viņš turēja rūpi par to, kas tika publicēts "Jaunākajās Ziņās" un citur. Pie Benjamiņiem pēc 15. maija esot bijusi sanāksme ar jautājumu – kas rītdien būs rakstāms mūsu avīzē? Jānis Benjamiņš esot teicis, ka jautājums ir nevis, kas būs rakstīts mūsu avīzē, bet vai šī avīze vispār iznāks. Arī iekšēji ir bijušas ļoti principiālas sarunas, ka varbūt pārtraukt avīzes izdošanu autoritārisma apstākļos, kad brīvā prese nav iespējama. Bet viņi nolēma, ka ir jāturpina izdot avīze. Mēs redzam, ka jebkurš kompromiss nepaliek bez sekām. 

Andis Mizišs: Mēs arī paši redzam, kā mums ir gājis ar preses brīvību. Ne jau tajā brīdī, kad mēs atguvām neatkarību, mums bija priekšstats par to, kas ir preses brīvība. Jā, mēs sākām brīvi runāt, teikt un rakstīt, bet es ļoti labi atceros pirmos gadus, kad arī mūsu vadošajām partijām bija ļoti savdabīga izpratne par preses brīvību. Viņiem likās, ka, esot pie varas, arī viņiem ir tiesības diktēt savādākos veidos, ko rakstīt, ko nerakstīt. 

Dāvis Sīmanis: Man liekas, ka tieši drukātā prese Latvijā šobrīd atrodas absolūti pārprastā preses brīvības situācijā. Atjaunotās brīvvalsts laikā gandrīz visi periodi ir bijuši labāki nekā šobrīd. Tas varbūt arī liecina, ka tas ir aizgājušā laikmeta medijs. Tikai anahroniski personāži, kas kontrolē šos drukātos medijus, vēl var tajā formā eksistēt, bet visi mediji, kas ir tehnoloģiski sarežģītāki, šiem vecajiem, politiskajiem gerantozauriem vienkārši nav saprotami.

Kristīne Želve: Runājot par preses brīvību un cenzūru, tas arī ir stereotips no vēstures un filmām. Ir kaut kāds kabinets, kur sēž cenzors, aiznes rakstu, tev uzliek zīmogu "atļauts" vai "aizliegts", bet cenzūra un ierobežošana var būt dažādās formās. Tā var būt pārlieku liela atkarība no kāda biznesa vai ekonomiskas grupas, kuras intereses tev ir jālobē, jo tu gribi, lai tavs medijs darbojas. Tādēļ arī ir tādi politiķu izteicieni, kāpēc vajadzēja to, kāpēc tiek rādīts tas. Visu laiku tāda netieša spiediena izdarīšana. Tā arī ir tā netiešā cenzūra.

Daudzsēriju filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene”

Vārda brīvība un veselīgas robežas

Vai šodienas apstākļos ir iespējams novilkt veselīgu robežu, cik lielā mērā ir jāierobežo propaganda, vai tā ir vārda brīvība, vai arī ļaunprātīga informācija, ar kuru manipulēt ar auditoriju?

Dāvis Sīmanis: Robežu novelk kaut kāda veida notikumi, pagrieziena punkti, kur interpretācija ir salīdzinoši sarežģīta. Ja tos interpretē ļoti kontraversālā veidā vai pretēji visam tam, kā sabiedrība uz to skatās, tad skaidrs, ka tas varētu būt tas punkts, kurā mēs saprotam, ka tas pārvēršas par atklātu propagandu. Šobrīd mēs dzīvojam absolūti fluktuējošā, mediālā visumā, kurā jebkas vienlaikus ir patiesība un nepatiesība. Katram ir dota iespēja izvērtēt, vai kaut kas atbilst realitātei vai ne. Cilvēki nav spējīgi to izdarīt vienkārši tādēļ, ka viņi jau dzīvo viltus medialitātē. Tas ir ļoti sarežģīti. Es domāju, tikai kaut kādas radikālas tēmas, kuras kliedz pēc tā, ka tas ir jāierobežo, vai tieši otrādi, tas ir kaut kas tāds, kas pasaka patiesību. Citādāk ir ļoti grūti.

Kristīne Želve:

Es arī domāju, ka vārda brīvībai veselīgas robežas nav. Vienīgās veselīgās robežas ir, kad runa ir par kriminālatbildību, naida kurināšanu, rasismu vai aicināšanu uz valsts varas gāšanu un tamlīdzīgām lietām.

Tur ir tā robeža, bet to nosaka likums. Kamēr nedarbojas šāda veida ierobežošana, tad jau atkal ir jautājums, kur mēs vilksim robežu, – šādi runāt drīkst, bet pie šī vārda vai pie šīs domas, vai šī uzskata runāt jau vairs nedrīkst.

Dāvis Sīmanis: Kaut gan arī šeit parādās problēma, jo, kā mēs redzam pēc Krievijas piemēra, ka valsts ievieš likumdošanā vārdus un noteiktus izteikumus, kuri pēkšņi ir ārpus likuma, kaut arī paši vārdi un izteikumi nevienā brīdī neliecina par vārda brīvību.

Kristīne Želve: Es domāju, ka totalitārismā vispār runāt par vārda brīvību ir pilnīgi cits gadījums.

Dāvis Sīmanis: Jā, bet tajā pašā laikā šis tiesiskuma aspekts, kas šeit ir, prasa ļoti sarežģītu interpretāciju. Kurš izteikums kurā brīdī vai kura veida interpretācija pārkāpj to, kas likumdošanā ir paredzēts. Tas ir ļoti sarežģīti mūsdienās, jo mēs dzīvojam ārprātīgā informācijas plurālismā. Mums visu laiku burbuļo apkārt bezgalīgi daudz mediju, un tas, ko Kristīne teica, ka ir skaidrs, ka tās radikālās lietas, kur, visticamāk, ir kāds sabiedrisks konsensus, mēs varam pateikt – jā, te mēs varam kaut kā fiksēt naida kurināšanu tādā vai citā formātā.

Andis Mizišs: Abstrahējoties no politiskām lietām, vārda brīvība ļoti bieži ir, pateicoties globālajai pasaulei, kurā mēs dzīvojam, pateicoties tehnoloģijām un sociālajiem tīkliem. 

Šī vārda brīvība ļoti dažādos veidos tiek interpretēta, pārprasta, un mums, ļoti milzīgai sabiedrības daļai, pazudusi robeža, savu vērtību piramīda un ētikas latiņa.

Kurā brīdī mēs ar "vārda brīvību" saprotam samazgas, otra cilvēka iznīcināšanu vai nomelnošanu, kur mēs saprotam robežu, lai šos, mums dotos rīkus, kas paši par sevi nav slikti, bet paver mums milzīgas iespējas komunikācijā, izmantotu lietderīgi, nevis pārvērstu par propagandas un samazgas spaiņiem, kā mēs paši daudzkārt to izdarām. Ir arī pētījumi šobrīd, ka mēs esam aizgājuši tik tālu globalizācijā. Mums ir tik tālu atvērušās komunikācijas iespējas, dažādi digitālie rīki, tiešsaistes platformas.

Lai cilvēks vienā brīdī neapjuktu, nebūtu tik haotisks, kādi mēs dažbrīd šodien esam, tu nevari aptvert visu, ir jākoncentrējas uz vienu lietu, ko tu dzīvē gribi sasniegt, jāmēģina sakārtot tās vērtības.

Un ne velti daudzi cilvēki vairs nav desmit sociālajās platformās, kur katra tev atņem laiku un būtībā novērš no mērķa, ja tev dzīvē tāds ir.

Daudzsēriju filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene”

Jāatceras arī, ka vārda brīvība nav visatļautība, kas manuprāt, mūsdienās ir ļoti daudziem.

Kristīne Želve: Bet, kur tu liksi robežu, jo tās jau nav. Kā es saku, robeža ir krimināllikums, par ko tevi var iesēdināt vai apsūdzēt, kaut kādas problēmas dzīvē sagādāt ar likumu, bet citādi jau tās robežas nav, un kurš novilks šīs robežas, – tas ir jautājums.

Demokrātiskā sabiedrībā vēlētās valsts iestādes un valsts vara.

Kristīne Želve: Respektīvi, politiķi novilks robežas, cik tālu mēs drīkstam runāt un cik tālu mēs drīkstam raidīt, – tas ir ļoti bīstams ceļš.

Andis Mizišs: Nē, es domāju, ka to novelk pati sabiedrība. Ja mēs paskatāmies kaut vai Latvijas Televīzijā, rādot mūsu atbalsta akcijas, kas ir pretī Krievijas vēstniecībai, cik daudz tur būtu pī, pī un arī no sabiedrībā zināmu cilvēku mutes, tajā pašā laikā no manas mutes, no politiķu mutes… Kā ir izmainījusies, piemēram, šī pati frāze, kas iedrošināja: “Русский военный корабль, иди ****!” Kā tā ir izmainījusi šī trīsstāvīgā vārda jēgu, mēs to vairs neuztveram kā cenzējamu rupjību. Mēs to uzveram kā pilnīgi citu kontekstu un saturu, kas tajā ielikts. Tā ka šobrīd pati sabiedrība maina robežas, ko varam atļauties.

Es tev pilnīgi piekrītu, tas ir atkarīgs arī no valsts uz valsti, – kas vārda brīvības kontekstā būs pieļaujams vienā valstī vai teritorijā, nebūs pieļaujams citā. 

Kristīne Želve: Tāpēc mēs dzīvojam tiesiskā valstī, tāpēc cilvēka ideāls ir dzīvot demokrātiskā un tiesiskā valstī, kur nevis kāds politiķis, magnāts vai oligarhs, kuram ir ļoti daudz naudas, var diktēt, kur ir šī robeža, ko mēs atļausim un aizliegsim. Tam visam ir jābūt tiesiskā ietvarā ar neatkarīgām tiesām un likumiem.

Un kurš pieņem tiesiskos likumus?

Kristīne Želve: Ir likumdošana un Satversme, kas ir radīta likumiskā veidā, nevis es šodien kaut ko izdomāju. Tā tas nestrādā. Tieši tāpat par šo. Tagad visu laiku tiek runāts par to, ka ierobežot informācijas plūsmu internetā vai aizliegt kādus Krievijas kanālus, tur arī ir jautājums… Mēs dzīvojam demokrātijā, televīzija ir kaut kas cits, tai ir apraides tiesības, sava likumdošana, kritēriji, bet es nestādos priekšā, kā var aizslēgt vai ierobežot internetu. Nākamais jautājums tad būs arī par grāmatām, ka kāds noteiks, kuras grāmatas mēs drīkstam šeit pārdot vai lasīt, kuras nedrīkstam.

Dāvis Sīmanis: Es nedomāju par vārda brīvību šajā kontekstā. Viena lieta, kas mani satrauca, domājot par starpkara perioda presi un mūsdienu medijiem, man likās, ka problēma ir saturā, tādā nozīmē, ka vārda brīvība ir viens jautājums, ko drīkst un nedrīkst runāt. Kas ir tiesiskie principi, pēc kā tas tiek izvērtēts? Man liekas, ka saturam ir tieksme laika gaitā bieži vien notrulināties, tas kļūst intelektuāli zemāks, un tā ir vēl bīstamāka lieta, ko mūsdienu medialitāte piedāvā. Ja mēs palasām kādu no “Atpūtas” rakstiem, lai arī tur ir daudz dzeltena materiāla, tomēr ir kādi raksti, ko var izlasīt par kādu konkrētu tēmu, ko var izanalizēt, vienalga vai par rokdarbiem, vai ko citu. Kad nonākam līdz mūsdienām, pēkšņi konstatējam, ka lielu daļu satura, kas nonāk pie sabiedrības lielākās daļas, tas dzen nedaudz tumsonībā, vienalga vai tā ir demokrātija, vai totalitāra sistēma. Tas pieder pie vārda brīvības, un nav nekāda aizlieguma to publicēt vai paust. Problēma ir tā, ka šeit parādās žurnālistu vai cilvēku, kas kontrolē medijus, atbildība. Andis runāja par vērtībām,

bet vērtības nevar rasties kaut kur tukšumā, tās var rasties tikai situācijā, kur kāds tev piedāvā tādu kā “vērtību rāmi”.

Mēs runājām arī par tiesiskumu un demokrātiju, un sabiedrības iekļaujošām vērtībām, bet tās no kaut kurienes ir jādabū. Tās nevar dabūt no absolūti notrulinošiem “TikTok” video, ar kuriem dalās pat visi sevi cienošākie cilvēki. Tas vienkārši liecina par to, ka

mēs esam pazaudējuši mazliet to nojausmu par to, ko nozīmē vērtīgs saturs, ko nozīmē saturs, kurš var dot kaut kādu intelektuālu grūdienu cilvēkiem kā iespēju padomāt, attīstīties, sevi padarīt par labākiem cilvēkiem.

Daudzsēriju filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene”

Bēgt vai nebēgt

Dāvi, tu režisēji sesto sēriju, kurā Latvija piedzīvoja padomju okupāciju. Mēs ar tevi esam gandrīz vienaudži un neesam piedzīvojuši reālus, fiziska kara draudus. Šobrīd, klausoties cilvēkus mums apkārt, ir diskusija, saruna par to, ko darīt okupācijas draudu gadījumā  bēgt vai nebēgt? Kādēļ Emīlija izlēma nedoties uz Zviedriju, bet palikt?

Dāvis Sīmanis: Es domāju, ka viņas gadījumā tas ir periods, kur viņa izrādīja vislielāko naivumu savā dzīvē.

Viņa ticēja, ka varas sviras viņas rokās ir pārāk lielas, ar apkārtējo sabiedrību varēs notikt jebkas, bet ka viņa tiks no tā pasargāta.

Šis naivums no viņas puses un kļūdaina uzticēšanās konkrētiem cilvēkiem noveda pie tās traģēdijas, ka, neskatoties uz to, ka viņa bija informācijas karaliene, sieviete, kurai bija milzīgs statuss, viņu tieši tāpat kā jebkuru citu paņēma, ielika lopu vagonā un aizveda. Tā ir tāda interesanta lieta… Tu minēji, ka mums ir jāizvērtē situācija – bēgt vai nebēgt. Skatoties uz vēsturi, ir ļoti viegli pateikt, vai cilvēki ir izdarījuši kaut kādus nepareizus lēmumus vai kļūdījušies, piemēram, kā Emīlija Benjamiņa. Viņa kaut kādā ziņā kļūdījās, uzticoties cilvēkiem, bija naiva, domājot, ka viņai ir kaut kāda kontrole palikusi, bet, kā Kristīne teica, mēs nevaram ieiet un skaidri noteikt emocionālo un psiholoģisko ietvaru, kurā viņa tajā brīdī dzīvoja, mēs varam tikai interpretēt. Teikt, ka viņa kļūdījās, mēs varam, bet es domāju, ka tajā situācijā viņai likās, ka ir salīdzinoši mierīgi. Varbūt kāds ar viņu parunājās, viņai bija laba ģimeniska sajūta mājās, viņai nebija sajūtas, ka tūlīt pa durvīm ienāks KGB virsnieks un teiks, ka laiks doties. Iespējams, ka tur ir situāciju sakritība, kas lika viņai domāt, ka nekas slikts jau nevar notikt. Mēs arī, pat ja notiktu kāda absolūta katastrofa šeit, sāktos karš, mēs līdz pēdējam brīdim to nezinātu. Mēs mierīgi tērzētu, apspriežot preses brīvības jautājumus, un pēkšņi viņš jau būtu sācies, un mums jau tajā brīdī būtu jārīkojas. Viņai tajā brīdī vairs nebija iespējas rīkoties. Tā es domāju. Visā šajā Emīlijas izvešanas stāstā un šajā okupācijas varas marionešu, un vēlāk jau reālajā valdībā, bija burtiski puse no viņas redakcijas bijušajiem, esošajiem darbiniekiem. Tas parāda situāciju, kurā viņa dzīvoja. Viņa izlikās neredzam, ka šie cilvēki, iespējams, ir, ja ne aģenti, tad atrodas diezgan tiešā ietekmes sfērā. Te jau patiešām nebaidīsimies ieraudzīt mūsdienu līdzības, ja skatāmies, cik viegli iepriekšējo Kremļa ietekmes partiju līderi runā un nosoda karu. Pēkšņi ir lieli demokrāti un Eiropas mīlētāji.

Es domāju, ka katram vajadzētu padomāt, kad viņš šogad dosies vēlēt, kas realitātē ir šie cilvēki un kādā politiskās domāšanas zonā viņi ir atradušies pēdējos gadus.

Daudzsēriju mākslas filma "Emīlija. Latvijas preses karaliene" katru piektdienu no 18. marta līdz 29. aprīlim pulksten 21.05 būs vērojama LTV1 ēterā, kā arī 14 dienas to varēs skatīties vietnē REplay.lv. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt