Uz jautājumu, kā tas ir – šodien lasīt Linarda Tauna dzeju, Artis Ostups Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atbild: "Tauns, par spīti tam, ka viņš jau kādu laiku ir aizsaulē, joprojām šķiet ļoti mūsdienīgs, laikmetīgs dzejnieks, pateicoties savai modernajai rakstībai. Viņa dzejoļi joprojām šķiet ļoti krāšņi, un es teiktu, ka vieni no krāšņākajiem, dinamiskākajiem dzejoļiem latviešu modernajā dzejā. Tos ir liela bauda lasīt." Kārlis Vērdiņš piebalso: "Tā ir mūsu dzejas klasika, tie ir mūsu dzejas šedevri. Tas ir varbūt labākais, ko latviešu modernisms ir radījis. Tie nav šauri nišas dzejoļi tiem, kam patīk trimdas literatūra vai Tauna paaudzei un viņu bērniem, vai kaut kādai specifiskai grupai.
Tie vienkārši ir dzejoļi, kas skan paši par sevi, tiem nevajag aizstāvību vai komentārus. Tie ir notikums tādi, kādi tie ir."
Mēs joprojām dzīvojam situācijā, kad trimdas dzeja nav tik plaši izskanējusi kā tā, kas radās Padomju Latvijā, norāda Vērdiņš: "Šīs divas straumes laikam tā īsti nekad nav satikušās lasītāju apziņā. Taču es ļoti ceru, ka šāda Tauna godināšana palīdzēs kaut kā saprast, ka mūsdienu latviešu dzeja stāv uz šīm abām kājām – gan Padomju Latvijā, gan trimdā rakstītās dzejas." Viņš spriež, ka trimdas dzeja ir kā maza laboratorija, kurā mēs redzam, kas notiek ar latviešu dzeju ārpus Padomju Savienības, ārpus sociālistiska reālisma.
Lai pētītu latviešu trimdas dzejas saknes, ir jāsalāgo dažādi konteksti. "Mēs par šo dzeju varam spriest tikai tad, kad mēs kaut ko zinām par Rietumu modernisma dzeju. Jo, ja mēs nezinām, mums var likties, kas tas ir kāds brīnums ārpus laika un telpas," uzsver Vērdiņš.
"Latviešu modernisms – tā nav imitācija, tā nav atdarināšana. Ir lietas, kuras paņem no tā, ko ir radījis starptautiskais modernisms, un šīs lietas tiek adaptētas atbilstoši tam, kāda ir literārā kultūra Latvijā, mantojums, intereses."
Linardu Taunu pazīstam kā pilsētas dzejnieku. "Es domāju, ka ar to viņš ir kļuvis ievērojams un joprojām arī aktuāls mūsdienās," vērtē Ostups. Vērdiņš precizē, ka Tauns ar pilsētu vis nebija tik cieši saaudzis, kā, piemēram, dzejniece Monta Kroma, kura pilsētvidē jutās kā zivs ūdenī. Par Tauna saskarsmi ar Ņujorku viņam sakāms: "Ņujorka ir divējāda: Ņujorka fascinē, piesaista un, no otras puses, Ņujorka traumē, liek justies disharmoniski, ne savā ādā – tad visu laiku ir jāatgriežas pie bērnības, pie Rīgas nomalēm, dabas, kas turpat, pilsētas nomalē, ir sastopama. Nevar teikt, ka Tauns Ņujorkā, Manhetenā jūtas pilnīgi komfortabli. [..] Taunam es tur redzu vieglu nelabuma, satraukuma sajūtu." Un visdrīzāk arī savu pseidonīmu dzejnieks (viņa dzimtais vārds – Arnolds Mikus Bērzs-Bērziņš) aizguvis nevis no angļu "town" (mazpilsēta), bet no Tauna ezera Piebalgā, Vidzemes augstienē.
Varētu teikt, ka trimdas grupējuma "Elles ķēķis" kopā sanākšana Taunam sniedza ne vien zināmu māju sajūtu svešumā, bet arī pastiprinājumu mākslinieciskajā ziņā. "Vēlēšanās satikties, atrast domubiedrus – tas ir izšķiroši svarīgi.
Principā Tauna dzejā modernisms uzplauka tāpēc, ka bija Gunars Saliņš, bija "Elles ķēķis". Tas viss radīja viņam iespēju "modernizēties"," skaidro Vērdiņš.
Par notikumu "Taunam 100" stāsta Artis Ostups: "Tauna diena sāksies ar nelielu konferenci (kā esam to nosaukuši šoreiz – simpoziju), kurā malkosim vīnu un klausīsimies referātus, kas veltīti Tauna dzejai, arī Tauna dzīvei un plašākam viņa draugu lokam. Referātiem sekos diskusija – saruna par Tauna mantojumu. Vēlāk vakarā būs koncerts par godu Taunam." Simpozijā savu vārdu par izcilo trimdas dzejnieku teiks literatūras pētnieki Anna Auziņa, Viesturs Vecgrāvis, Anna Žabicka, Krista Anna Belševica un citi.
