Piejūras klimats

Režisors Ivars Zviedris: Nav kauns skatīties acīs savu filmu varoņiem

Piejūras klimats

Mārtins Skorsēze pret “Marvel”: vai supervaroņu filmas apdraud kino kā mākslu?

Vairāk par visu pasaulē viņa mīlēja filmēt kino. Pieminot leģendāro režisori Kiru Muratovu

Vairāk par visu pasaulē viņa mīlēja filmēt kino. Atceroties leģendāro režisori Kiru Muratovu

5. novembrī režisorei Kirai Muratovai (1934-2018) būtu apritējuši 85 gadi. Viņa ir viena no atpazīstamākajām sievietēm-režisorēm, kuras neparastais skatījums uz pasauli un nepārspējamā interese par cilvēkiem darījusi viņu par kulta figūru kino vēsturē. Sorokā, Besarābijā, dzimusī režisore mūžībā devās pagājušā gada 6. jūnijā, taču viņas atstātais nospiedums ne tikai Krievijas, bet visas pasaules kino ir nezūdošs.

Viņas pirmās filmas “Īsās tikšanās” (1967) un “Ilgās atvadas” (1971) padomju cenzūras dēļ nonāca aizliegto filmu plauktā, un

Muratova Odesas kinostudijā strādāja gan kā apkopēja, gan uzturēja studijas muzeju, saglabājot cerību atkal režisēt kino. Viņas cerība piepildījās, un 1986. gadā abas filmas ne tikai tika izceltas no plauktiem, bet režisorei arī tika dota iespēja izvēlēties, ko filmēt.

Viena no filmām, ko viņa izvēlējās, bija “Astēniskais sindroms”, ko padomju režīms atkal vēlējās aizliegt, bet tās panākumi 1990. gada Berlīnes kinofestivālā nodrošināja filmas un tās režisores panākumus gan starptautiskā, gan vietējā līmenī.

Ar mīļajiem nešķirieties!

Viens no Kiras Muratovas iemīļotajiem teicieniem bija – "Ar mīļajiem nešķirieties", tāpēc aktierus, kuri Muratovai iepatikās, viņa aicināja pie sevis spēlēt vēl un vēl. Daži no viņas iemīļotākajiem aktieriem ir Natālija Buzko, Sergejs Popovs un, protams, Renāta Ļitvinova. Tieši Kira Muratova bija tā, kura pirmoreiz pierunāja Ļitvinovu filmēties.

Jau studējot Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūtā scenāristu fakultātē, Ļitvinova esot saņēmusi vairākus piedāvājumus filmēties, taču atteikusies, jo turējusies pie saviem principiem – nebūt aktrisei. Taču, kad Kira pasaukusi, Renāta Ļitvinova piekritusi uzreiz: "Kā zaldāts. Tik ļoti es viņu cienīju."

Kiras Muratovas daiļradi varētu iedalīt trīs posmos – padomju režīma aizliegto filmu posms, ''perestroikas'' atnestā jaunā atzīšana un pēcpadomju posms. Studiju gados Kira Georgijevna Korotkova apprecēja savu skolasbiedru Aleksandru Muratovu un arī pieņēma viņa uzvārdu. Pāris kopīgi strādāja pie savām pirmajām filmām - “Pavasara lietus”, “Pie stāvās gravas”, kā arī “Mūsu godīgā maize”. Taču cenzūra šiem darbiem nebija vēlīga un vēlējās konceptuālas izmaiņas. Aleksandrs bija pielaidīgāks, bet Kira nevēlējās piekrist. Pēc filmas “Mūsu godīgā maize” pāris izšķīrās, un pati Kira Muratova parasti izvēlējās savu radošo biogrāfiju sākt ar saviem solo darbiem – 1967. gada filmu “Īsās tikšanās” un 1971. gada “Ilgās atvadas”. Abas filmas stāsta par veiksmīgām sievietēm, kuras savā dzīvē meklē ko vairāk – kaislīgu mīlestību, brīvību, spēju būt viņām pašām. Ja pašas Kiras Muratovas atveidotā Valentīna filmā “Īsās tikšanās” šķiet vairāk pašpietiekama, tad Jevgēņija “Ilgajās atvadās” ir pazaudējusies un bērnišķīga sapņotāja, kuru realitātē tur viņas pusaugu vecuma dēls.

Lai arī šīs filmas Kiras Muratovas daiļrades kontekstā izceļas ar salīdzinoši lineāru naratīvu un saprotamu stāstu, Brežņeva laika cenzūra tās uzskatīja par bīstamām, un abas šīs lentes nonāca aizliegto filmu plauktos.

Režisore par saviem sievietes iekšējās pasaules atveidojumiem uz ekrāna tika profesionāli pazemināta – viņai vairs neļāva režisēt.

Tikai 1978. gadā studija “Ļenfilm” atļāva Muratovai veidot filmu “Iepazīstot pasauli”. Taču arī tā neapmierināja birokrātus – galu galā strādnieki tur izvēlas mīlestību, nevis padomju ideālu būvēšanu. Arī režisores nākamā filma “Starp pelēkiem akmeņiem” tika pārmontēta līdz nepazīšanai, un Muratova izņēma savu vārdu no titriem.

Melnbaltajā kino vairāk mākslas

1986. gada maijā PSRS tika dibināta Konfliktu komisija, kuras uzdevums bija pārskatīt pēdējos 30 gados aizliegtās filmas. Un tieši šī komisija bija atbildīga par spēju pārmaiņu Kiras Muratovas karjerā. Filmas "Īsās tikšanās" un "Ilgās atvadas" tika izņemtas no plauktiem, un pēdējā 1987. gadā saņēma FIPRESCI balvu Lokarno kinofestivālā. Turklāt režisorei tika atļauts atkal filmēt un piedāvāt pašai savus projektus.

Kadrs no filmas "Ilgās atvadas"

Muratova piedāvāja divus – Somerseta Moema stāstā balstīto “Likteņa pavērsienu” un “Astēnisko sindromu”. Lai arī studija izvēlējās pirmo, Muratova uzfilmēja abas. Un tieši “Astēniskais sindroms” kļuva par vienu no režisores nozīmīgākajiem darbiem. Filma, kura sastāv no divām daļām un kuras scenārijs veidots kopā ar Aleksandru Čerņihu un Sergeju Popovu, veidots pēc principa ''filma filmā''. Pirmās četrdesmit minūtes ir melnbalta filma par ārsti Natašu, kura mēģina tikt galā ar sērām visai ekscentriskos veidos. Taču pēc tam mēs ieraugām kinozāli, kurā skatītāji – toskait Sergeja Popova atveidotais skolotājs – tikko redzējuši šo filmu un steigšus pamet zāli. Pārējā filmas daļa ir krāsaina, tādējādi radot pretnostatījumu starp divām realitātēm kinolentes ietvaros.

Lai arī režisore ļoti iespaidīgi kadrā izmanto krāsas, pati Muratova dodot priekšroku melnbaltajam kino:

"Mani pievelk melnbaltais kino, jo tajā ir vairāk mākslas. Visur, kur ir vairāk nosacījumu, ierobežojumu, ir arī vairāk mākslas.

Es pat nepieminu, ka manām acīm arī gluži vienkārši melnbaltais kino ir patīkamāks. Pat tad, kad televizorā pamanu ko melnbaltu, noteikti tam pievēršos un kaut mazliet paskatos. Pirmkārt, krāsas mani reizēm tracina. Otrkārt, es neesmu tik visvarena gaismas ziņā. Man nepiemīt operatora talants, es nemāku salikt gaismas. Bieži vien rezultātu redzu tikai pašās beigās, kad tas jau ir uz lentes…”

Arī “Astēniskā sindroma” ceļš pie skatītājiem nebija viegls: 1989. gadā PSRS cenzūra bija pret šīs filmas publisku pirmizrādīšanu, jo filmas beigu daļā dzirdams, kā sieviete rupji lamājas. Taču Odesas kinostudija lenti pieteica Berlīnes kinofestivālam, kur tā ieguva Sudraba lāci un, pateicoties saviem starptautiskajiem panākumiem, tika apstiprināta izrādīšanai arī PSRS. Par spīti tam, ka filma kļuva par padomju varas norieta simbolu.

Mīļā Odesa un krāsns studijā

Pirmais Kiras Muratovas darbs, kurš iznāca pēc Padomju Savienības sabrukuma, bija 1992. gada filma “Jūtīgais milicis”. Lai arī jaunie politiskie apstākļi nesa dažādas citas brīvības, Kira Muratova bija kļuvusi par finansiālu grūtību nomāktās Ukrainas pilsoni.

Kā atceras Renāta Ļitvinova – Odesas kinostudijā bieži bijis tik auksti, ka skaņu studijā nācies nemitīgi kurināt krāsni, bet aktieri savus tekstus ieskaņojuši, tērpušies āra drēbēs. Kādā reizē pat aizdedzies Ļitvinovas kažoks…

Taču Muratova tāpat palika uzticīga Odesai un par “jauno laiku” nestajām grūtībām teikusi – lai arī visi sūdzas par naudas trūkumu un grūtībām ar filmu izplatīšanu, šīs problēmas esot dabiskas. Tai pašā laikā padomju laiku ideoloģijas radītās grūtības esot bijušas nedabiskas, tāpēc to nevarot salīdzināt.

Bet par pašu Odesu Kira Muratova sacījusi tā: "Es mīlu to pilsētu, to studiju, es tur ļoti labi jūtos. Tur ir iespēja filmēt, bet jaunā vietā vēl nav zināms – būs vai nebūs…

Turklāt Odesa nesagrūst, tā lēnām slīd iekšā jūrā un saka, ka pēc pieciem vai desmit gadiem tās vienkārši nebūs. Kā Venēcija. Un tas taču ir tik interesanti – dzīvot tādā pilsētā.”

Pārliecinošā "neprofesionāle" Ļitvinova

Jau ar “Astēnisko sindromu” Muratovas karjerā iezīmējās arvien spēcīgāka nodalīšanās no realitātes, pievēršoties absurdam, sirrealitātei, kā arī arvien fragmentārākam naratīvam. Taču vienu no savu darbu iezīmēm viņa saglabāja vienmēr – spēju atrast spilgtus tipāžus, kā arī savos darbos salikt kopā gan profesionālus aktierus, gan cilvēkus no ielas, to pamatojot šādi:

"Aktieru un neaktieru apvienojums vienmēr – ja viss izdodas – dod dzīvu dzirksteli. No aktiera tiek izvilkts cilvēks.

Jā, aktieris sāk nedaudz apvainoties, ka viņu filmē ar neaktieriem. Ir mirkļi, kad aktieris man sūdzas – ir tik daudz jāmēģina ar šo cilvēku, kuru tu uzaicināji no ielas. Mēģini ar viņu pati! Es saku – nē, vajag, lai jūs kopā. Un no šī kontakta no viņiem diviem rodas kāds trešais. Tas ir kā bērniņš.”

Kadrs no filmas "Astēniskais sindroms"

Viena no šīm “neprofesionālajām aktrisēm”, kuru atklāja Muratova, bija Renāta Ļitvinova. Abas iepazinās 1990. gada festivālā “Arsenāls”. Kira Muratova bija izlasījusi žurnālā “Kino scenāriji” publicēto Ļitvinovas diplomdarba scenāriju “Principiālais un līdzjūtīgais Aļas K. skatiens” un pat vēlējusies to filmēt. Taču tā vietā viņa piedāvāja jaunajai scenāristei lomu filmā “Aizraušanās”. Nākamā abu sieviešu sadarbība bija pie filmas “Trīs stāsti”, kurā Ļitvinova ne tikai atveidoja Ofas lomu, bet bija arī viena no scenārija autorēm.

Vēl viena no Kiras Muratovas ilggadējām aktrisēm – Natālija Buzko – atcerējās abu pirmo kopīgo darbu ar bailēm: viņai bijis ļoti bail no tā, ka Ļitvinova varētu viņu pa īstam nožņaugt ar savu kaprona zeķi.

Lai arī Kira Muratova bijusi noslēgts cilvēks, kurš ietur distanci, brīžos, kad viņa meklēja aktierus, jebkurš drīkstēja viņai pienākt klāt un pateikt, ka vēlas filmēties. Muratova visiem devusi iespēju sevi parādīt.

Pēc filmas “Otršķirīgie cilvēki” iznākšanas režisore neslēpa – domājusi, ka viens no neprofesionālajiem aktieriem, kuru piemeklēs slava, būs Filips Panovs, taču visi pamanījuši tikai Renātu Ļitvinovu. “Viņa visiem patika, jo viņa ir skaistule. Skaistule un vienlaikus dīvaine. Ļoti reta kombinācija,” atzina režisore.

Visu caurvij mīlestība

Intervijā pirms 2007. gada filmas “Divi vienā” pirmizrādes, kur atkal uz ekrāna tikās Renāta Ļitvinova un Natālija Buzko, Ļitvinova min, ka viņas varones Muratovas filmās vienmēr raksturo alkas pēc mīlestības:

"Protams, mīlestība ir tādas mūžīgas skumjas. Tās, manuprāt, ir pastāvīgas sāpes. Tādas ciešanas, kuras mijas ar laimes mirkļiem. Mīlestība, protams, ir liels pārbaudījums. Tās ir sāpes.  Uzupurēšanās…

Es nezinu, tur ir ļoti daudz visa kā. Ir mīlestības rādītāji un ir kaisles rādītāji. Cilvēks, protams, var ļoti daudzreiz iekrist kaislībā un iemīlēties, bet man šķiet, ka pa īstam iemīlēties nevar bieži. Un daži cilvēki vispār nekad nevienā neiemīlas. Esmu redzējusi visādu cilvēku atzīšanās, ka viņi tikai sešdesmit gadu vecumā ir iemīlējušies pa īstam. Bet vismaz reizi dzīvē. Kaut vai sešdesmit gados.”

Kadrs no filmas "Mūžīgā atgriešanās"

Kiras Muratovas filmām tika pārmests, ka tās ir pārāk nesaprotamas, ciniskas, mizantropiskas, ka pēc to noskatīšanās vairs neesot vēlmes dzīvot.

Taču tās visas caurvij mīlestība – varbūt ne vienmēr redzama varoņu savstarpējās attiecībās, bet sajūtama režisores attieksmē pret pasauli, cilvēkiem un dzīvniekiem.

Muratovas spēja savīt kopā it kā nesaistītas etīdes un mirkļus no dzīves, rada neparastu universu, kurā ir maz no reālisma, bet daudz no patiesības par cilvēcisko dabu. Turklāt visas filmas raksturo patiesa mīlestība pret kino – kadri ir piepildīti ar dažnedažādiem sīkumiem, mizanscēnas atgādina ikdienišķas ainas, kurām piešķirta gleznieciska kvalitāte. Kira Muratova nekad nav stāsta vergs – viņa teikusi, ka "montējas viss". Un ka montāža ir īstais dramaturgs. Un visam pāri ir labdabīga ironija – par pasauli, par sevi un par kino.

Pieminot savu elku un kolēģi, Renāta Ļitvinova sacījusi: "Dzīve bez filmēšanas un darba trūkums nomāca Kiru Georgijevnu – jo vairāk par visu pasaulē viņa mīlēja filmēt kino."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti