Reizēm gadās, ka neveiksmīgas filmas tiek pārveidotas par pārsteidzoši populāriem seriāliem – piemēram, Džosa Vēdona "Bafija pret vampīriem" ("Buffy The Vampire Slayer") vai Pītera Berga "Piektdienas nakts gaismas" ("Friday Night Lights"). Taču, ja filma pati par sevi ir bijusi veiksmīga, tad daudzsēriju versija reti kad spēj ar to konkurēt vai kur nu vēl pārspēt oriģinālu. Šobrīd vienīgais veiksmīgais piemērs, kas nāk prātā, ir seriāls "Fargo". Taču vai arī tas pārspēj lielisko brāļu Koenu oriģinālu? Par to var strīdēties. "Intervija ar vampīru", manuprāt, paliek kaut kur viducī. Sākotnējo ekranizāciju seriālam neizdodas pārspēt, bet tas viennozīmīgi nav arī izgāšanās.
Kā liecina gotiskais logo pirms seriāla sākuma titriem, "AMC" kanāls ir iegādājies tiesības uz vairākiem rakstnieces Annas Raisas slavenākajiem darbiem, un "Intervija ar vampīru" ir tikai sākums projektu sērijai ar nosaukumu "Nemirstīgo Universs" ("The Immortal Universe"). Acīmredzot arvien vairāk satura veidotāju cenšas sekot studijas "Marvel" paraugam un radīt savstarpēji saistītu stāstu pasauli. Šajā ziņā Annas Raisas grāmatu sērija "Vampīru hronikas" ir ļoti pateicīgs izejmateriāls. Trīspadsmit grāmatas, dažādi varoņi un, protams, gotiskā vampīru pasaule, kas vienmēr ir piesaistījusi šausmu žanra cienītājus.
"Intervija ar vampīru" kā jauna universa pieteikums ir intriģējošs, taču septiņas sērijas garā pirmā sezona brīžiem šķiet kā izstiepts ievads.
Seriāla veidotājs – producents un scenārists Rolins Džounss – ir televīzijas veterāns, kas strādājis gan pie seriāla "Piektdienas vakara gaismas", gan jaunākās "Perija Meisona" ("Perry Mason") versijas. Lai arī saturiski daudzsēriju versija īpaši neatšķiras no 1994. gada filmas, tā sola jaunu noslēpumu atklāšanu. Seriāla darbība norisinās 50 gadus pēc oriģinālās kino ekranizācijas notikumiem – žurnālists un vampīra intervētājs Daniels Molojs (Ēriks Bogosjans) ir novecojis, cīnās ar Pārkinsona slimību un karjeras lejupslīdi, ko ironiski ilustrē viņa piedāvāto meistarklašu reklāmas. Šajā dzīves posmā Moloja nākotne šķietami nesola neko aizraujošu, līdz viņš saņem noslēpumainu sūtījumu no Luī de Pointa du Laka. Sūtījumā atrodas audiokasetes, kas atgādina Molojam par abu iepriekšējo tikšanos, kā arī rada tiešu sasaisti ar 1994. gada filmu. Tā nu žurnālists attopas greznā Dubaijas debesskrāpī, kur viņu sagaida nemirstīgais un mūžīgi jaunais Luī (lielisks Džeikobs Andersons).
Luī ir gatavs šoreiz žurnālistam izstāstīt "visu patiesību", kas, seriālam attīstoties, izrādās pārspīlēts apgalvojums. Molojs vairākkārt pieķer Luī melos, norāda uz nesakritībām viņa stāstītajā un neļauj sevi tik viegli apvest ap stūri. Lai arī līdz galam netop skaidrs, kas tieši šobrīd ir pamudinājis Luī uz tādu atklātību, vientulības un izstumtības tēmas seriālā ieņem centrālo vietu. Un sava stāsta atklāšana pasaulei ir viens no veidiem, kā tai pieskarties. Kaut vai attālināti.
Luī de Pointa de Laka stāsts sākas 1900. gados Ņūorleānā, Storīvillas apkaimē, kur nakts uzdzīve un baudu apmierināšana ir galvenais ienākumu avots vietējiem uzņēmējiem. Luī jau sākotnēji pieder marginalizētai sabiedrības grupai – viņš ir afroamerikāņu uzņēmējs rasistisku likumu pasaulē. (Ņemot vērā, ka 20. gadsimta pirmajā pusē gandrīz 30% Ņūorleānas iedzīvotāju bija melnādaini, šoreiz īdētājiem par "woke" kultūru un piespiedu daudzveidību aktieru izvēlē, vajadzētu piekāpties vēsturiskās realitātes priekšā.) Lai arī nauda un vara palīdz Luī iefiltrēties baltādaino politiķu un likumdevēju rindās, ir skaidri redzams, ka viņš tiek uzskatīts par otrās šķiras pilsoni. No Luī sagaida pateicību, pieklājību un pakļāvību. Lai arī cik veiksmīgs bordelis viņam piederētu, Luī pavada savu dzīvi slēpjoties un apspiežot savas emocijas. Viņa ģimene lielākoties neatbalsta viņa rūpalu un naudas pelnīšanas metodes, augstākā sabiedrība viņu labi ja piecieš, un Luī pats nespēj pieņemt savu seksuālo orientāciju. Galu galā, Storīvilla ir vieta, kurā Sātana pielūgšana tiek uztverta pieņemošāk, nekā homoseksualitāte. Un šajā brīdī Luī dzīvē parādās harismātiskais un noslēpumainais svešinieks – Lestats de Lionkūrs (Sems Rīds).
Saredzot Luī apspiestās dusmas un agresiju, Lestats viņu pārvērš par vampīru, un abi uzsāk diezgan kaislīgu un arī toksisku kopdzīvi. Ja Nīla Džordana filmā homoerotika bija sajūtama, bet pietušēta, tad jaunajā seriālā neviens vairs nekrāmējas ar aplinkus mājieniem vai acs piemiedzieniem. (Kaut gan, es atvainojos, kuram jau 1994. gadā nebija skaidrs, ka Luī un Lestats nav "vampīru čomi", kas vienkārši dzīvo kopā!) Vampīrisms vienmēr ir bijis saistīts ar seksualitāti, erotiku un, ņemot vērā, ka asinssūcēji nešķiro savus upurus pēc dzimuma, tad biseksualitāte vampīru vidū ir bijusi klātesoša vienmēr.
Galu galā, ja tu dzīvo mūžīgi, cilvēku izdomātie aizspriedumi un ņemšanās ap "pareizajām orientācijām" ātri vien zaudē jebkādu nozīmi.
Jāteic, ka seksualitātes, rases un marginalizētu sabiedrības grupu tematika piešķir seriālam "Intervija ar vampīru" papildu līmeņus. Luī vēlme atriebties tiem, kas viņu visu mūžu ir uzskatījuši par zemākas pakāpes cilvēku, ir pilnīgi saprotama. Un tādējādi viņa dilemma – vēlme atriebties, bet nevēlēšanās nogalināt cilvēkus, lai barotos, kļūst vēl sarežģītāka. Turklāt rases jautājums padara Luī un Lestata attiecību dinamiku vēl uzlādētāku. Lestats padara Luī par vampīru, tādējādi kļūstot par viņa "ciltstēvu" (sire – angļu val.) – sanāk, ka no vienas puses viņš sniedz Luī jaunu brīvību, spēku un varu, bet no otras puses tās nav vienlīdzīgas attiecības. Lestats ir vecāks, varenāks un bagātāks.
Turklāt, kā šķiet, arī ne pārāk psihiski stabils. "Intervija ar vampīru" ir visinteresantākā brīžos, kad pievēršas abu vampīru attiecību dinamikai, runājot par emocionālu un fizisku vardarbību un līdzatkarību, kuru ir teju neiespējami pārtraukt.
Kad šim pārim pievienojas jaunā vampīru meitene Klaudija (Beilija Basa), viņa ir kā katalizators sprādzienam, kas ir briedis jau gadu desmitiem.
Seriāls ir vizuāli grandiozs – 20. gadsimta sākuma Ņūorleāna ir elpu aizraujoša, tumša un kārdinoša. Šausmu žanra mīļotājus priecēs milzīgais asiņu daudzums – šoreiz vampīri neaprobežojas tikai ar maigu kodienu kaklā. Tiek izrautas acis, nolauzti žokļi un sašķaidītas galvas – vārdu sakot, ir gana daudz ainu, kas skatītājiem ar vājākiem nerviem varētu šķist mazliet par daudz. Taču sižetiski seriāla pirmajai sezonai trūkst spriedzes – notikumi reizēm tiek izklāstīti pārāk gari un izstiepti, Moloja varonis brīžiem izsaka liekus un paskaidrojošus secinājumus, un rodas iespaids, ka darbība pa īstam sāk attīstīties tikai pēdējā sērijā. Galvenā vampīru trijotne ir ļoti saistoša, un aktieri savus varoņus spēlē uz neprāta robežas, eleganti atveidojot to, kā aiz vilinošās ārienes slēpjas asinskāri slepkavas. Tiesa, brīžiem banālie dialogi emocionāli piesātinātākās ainas aizdzen melodrāmas teorijā, liekot aktieriem kliegt un ārdīties, lai arī, piemēram, Lestats visbiedējošākais ir tieši tad, kad smaida kā apmierināts kaķis un rada iespaidu, ka ir pilnīgi mierīgs.
Kopumā jāteic, ka seriāls "Intervija ar vampīru" ir laba izklaide un bauda acīm (paldies mākslas un kostīmu departamentiem), taču vai es justos kaut ko zaudējusi, ja to nebūtu noskatījusies? Ne īpaši. Toties viennozīmīgi radās vēlme vēlreiz noskatīties 1994. gada filmu.
