Vai mīlestību var uzfilmēt? Saruna par dokumentālo filmu «Katra diena simtgadē»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Leģenda par Rīgas poētiskā kino skolu ir dzīva kino vēstures grāmatās un vecās latviešu dokumentālās filmās. Laiks ir kļuvis daudz dinamiskāks, un režisoru sapņi uz ekrāna izskatās savādāk. Tāpēc pārsteidza ne tikai režisores Dzintras Gekas un operatora Viktora Grībermana apņemšanās uzfilmēt 2018. gada katru dienu, bet arī stils, kādā viņi to bija nolēmuši rādīt uz ekrāna. Filmas “Katra diena simtgade. Gadalaiki” veidotāji bija izvēlējušies veidot savu stāstu vizuāli tēlaini, kas ir saprotami, atpazīstami un aizkustinoši katram latvietim un arī nelatvietim.

Filma "Katra diena simtgadē. Gadalaiki" pirmizrādi uz kino ekrāniem piedzīvoja 2019. gada 18. novembrī, bet sākot ar 21. martu, četras sestdienas pēc kārtas četras filmas daļas - "Ziema", "Pavasaris", "Vasara", "Rudens" - piedzīvos televīzijas pirmizrādi Latvijas Televīzijā. Katru no kino vakariem ievadot, kinokritiķe Daira Āboliņa uz sarunu aicina filmas veidotājus.

Tādējādi 2018. gadā, sasaucoties un atsaucoties uz slavenāko Latvijas dokumentālā kino laiku pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, lielu vērību piešķirot ne tikai Latvijas dabas krāšņumam, bet arī cilvēku personību atspulgiem sejās un notikumos, neko aizkadrā nekomentējot un nepaskaidrojot. Dokumentējot dzīves plūdumu. Lai realizētu apjomīgo darbu, tika lūgts arī parastiem cilvēkiem sūtīt savus privātos filmējumus, kas viņiem liekas cilvēciski nozīmīgi viņu dzīvēs. Kaut arī atsevišķi kadri no šiem iesūtītajiem materiāliem tika iekļauti kopējā filmā, galveno filmēšanas darbu un vienotu stilu noturēja operators Viktors Grībermans.

Filmas “Katra diena simtgade. Gadalaiki” otrā daļa “Pavasaris” nevairās no literatūrā un filmās sastaptajām zīmēm, kas satrauc ar ziedēšanu šī vārda plašākajā nozīmē, bet līdzās tam ir arī šo trīs mēnešu notikumi ar cilvēkiem, kuri arī ir šīs dzīves ziedi. Sākot ar mazo, jau pastīdzējušo Rūtu Kronbergu filmas “Bille” pirmizrādes svinībās un beidzot ar eksistenciāliem ietilpīgiem kadriem, kur cilvēku plūsmā aizzib arī rakstniece Andra Neiburga vēl viesu burzmā. Ieskanas Ulda Bērziņa dzeja, bet meitenes Jāņu vainagos ir skaistākās pasaulē.

Daira Āboliņa: 300 stundas materiāla ir pārvērtušās četrdaļīgā filmā. Tas ir jūsu mīlestības darbs. Tā var teikt, vai ne?

Dzintra Geka: Tas ir mūsu visu mīlestības darbs. Tā ir Viktora Grībermana ideja, kas prasīja no mums ne tikai koncentrēties un tiešām katru dienu vai nakti būt gataviem filmēt, bet apvienoties tādā garīgā gaisotnē, ka mēs darām kaut ko tādu, kas tiešām mūsu dzīvē ir ļoti, ļoti svarīgs.

Kāds ir šīs filmas pirmais impulss?

Dzintra Geka. Man un maniem kolēģiem tā ir mīlestība pret Latviju. Man jāatzīst, ka, pirms Latvija bija atguvusi neatkarību, es bieži vien veidoju arī tādas sociālas filmas, bieži vien tās negācijas mēģināju parādīt, lai sajustu padomju laiku, bet pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību, sociālas filmas es vairs neveidoju. Es sajūtos kā daļa no tā, kas ir Latvija.

Šajā filmā mēs visi gribējām sajusties kā daļa no tā labā, skaistā, uzrunājošā.

Viktor, vai tiešām mīlestību var uzfilmēt?

Viktors Grībermans: Es domāju, ka var un tas ir redzams uz ekrāna. Jādzīvo un jāfilmē.

 Dzintra Geka: Dokumentālajā kino – operators ir acis. Tu jau vari pateikt: uzfilmē mežu vai uzfilmē mīlestību. Es Viktoram vienmēr dodu uzdevumu: uzfilmē jūtas! Kādas jūtas man ir jāsaņem, kad es skatīšos šo materiālu? Mēs jau pirms daudziem gadiem sapratām, ka mēs to līdzīgi saredzam un sajūtam, tad tas bija iespējams. Bet bija ļoti svarīgi saņemt atsaucību arī no jaunās dzejnieces Elīnas Veiras, kas ir scenārija autore. Kaut gan par scenāriju mūsu filmā ir grūti runāt, jo mūsu filmā pati dzīve ir scenārijs. Bet Elīna ļoti iedvesmojoši katru gada mēnesi aprakstīja ar tādu kā dzejoli. Bet pats grūtākais bija noorganizēt un sajust, kas notiek Latvijā tajā mēnesī, tajā dienā, tajā stundā, jo daudz kas nemaz tā nebija, kā sākotnēji bija rakstīts novadu un kultūras plānos. Kā mēs teicām, mēs filmējām pilīs un būdiņās. Daudzi cilvēki tika uzrunāti arī personiski.

Viktor, kā jūs pieņēmāt lēmumu, ko tieši katrā dienā filmēt?

Viktors Grībermans: Mums bija katras nedēļas plāns pa dienām. Kaut gan kaut ko paredzēt dokumentālajā kino diezgan grūti. Bija dienas, kad filmēšana turpinājās trīs stundas, bet bija dienas, kas varēja ilgt 24 stundas.

Dzintra vienmēr jautāja, kā tu pats jūti, ir materiāls - vai tā nav.

Kino ir ļoti konkrēta māksla. Par šīm cēlajām sajūtām runā tikai tad, kad tas ir uz ekrāna. Tomēr ir kāds kritērijs, kā atlasīt notikumus?

Dzintra Geka: Viena lieta, ka skatītājs saprot - filmēta ir katra diena. Otra lieta, jābūt pārliecinātam, ka šie kadri turēsies kopā. Mēģinājām filmēt tā, lai tematiski un emocionāli it kā savienotos trīs dienas. Tā likām kopā dienas un mēnešus. Bija gan arī dienas katrā gadalaikā, kad brauca uz divām vietām, Viktors Grībermans brauca uz vienu pusi un otrs mūsu operators Aivars Lubānietis uz otru.

Jo dažkārt bija tā, ka mēs melnu kaķi ķērām tumšā istabā.

Bet pavasarim, protams, ir savi simboli. Urbj bērzu sulas… Un Viktoram ļoti mīļa vieta ir Liepājas mols, jo īpaši vētras laikā, kaijas kliedz. Viktors pasauli tver vizuāli. Vēl mēs aizbraucām uz Amatciemu un tur tas senatnīgais mežs pavasara gaismās un pirmie ziediņi. Pavasaris ļoti uzrunājošs. Bet filmas montāžas režisore ir Arta Ģiga, un filmā ļoti svarīgs ir arī viņas skats.

Viktors Grībermans: Mēs ar Dzintru esam izauguši Rīgas kinostudijā, un mums ir Rīgas poētiskā dokumentālā skola. Dzintra kā režisore netraucē, viņa dod padomus pirms filmēšanas, un tad man ir brīvība.

Dzintra, vai tas tomēr ir pārsteigums, kad jūs šo uzfilmēto materiālu ieraugāt pēc filmēšanas uz ekrāna?

Dzintra Geka: Es vienmēr esmu teikusi, ka ar operatoru ir pat svarīgāk saprasties nekā ar savu vīru. Jo, ja mūsu skatījums nesakritīs, filma nesanāks, es nevarēšu to montēt, es nevarēšu to izjust. Vizuāli emocionālā saskaņa komandā ir ļoti svarīga.

Mēs runājam par Latvijas poētiskā kino skolu, bet, iespējams, cilvēki pat nezina, ko tas īsti nozīmē. Kāda ir tā pieeja?

Viktors Grībermans: Vienmēr ir jāmeklē tēls, kas nozīmē kaut ko vairāk... Jāļaujas situācijai, no sirds tajā jādzīvo un jāfilmē. Katru dienu pavasarī kaut kas mainās un katru dienu man bija prieks.

Dzintra Geka: Ja kopā ar Viktoru skatoties jau samontēto materiālu, viņš kā operators kaut ko iebilst, tad es ar to rēķinos, pārdomāju un tomēr kaut ko mainu.

Jo viņam arī ir absolūtā dzirde ekrāna mākslā.

Mēs rādījām filmu diasporai Pēterburgā, un viņi teica: kādas sejas! Paldies, tev!

Vai ir arī kāds “cameo”, kur filmā parādās pats operators?

Dzintra Geka: Jā. Ja ir ar divām kamerām filmēts, es vienmēr mēģinu filmā operatoru kaut kur iemontēt kaut vai atspīdumā.

Kā jums izdodas izvairīties no tādas “pastkartīšu Latvijas”?

Dzintra Geka: Es par to esmu domājusi, kāpēc ir skaists kadrs un viņš tomēr tevi nekādi neiepriecina. Tātad ir svarīgs konteksts un dziļāka jēga. Kaut vai skaistais agrais rīts, laikā kad Aglonā viesojas pāvests… migla. Tu jau neskaties uz kadru kā uz pastkartīti, bet domā līdzi, ko tu redzēji pirms tam, kas seko pēc tam. Bet tomēr daudz kas notiek intuitīvi. Ne velti saka, ka operatori nav oratori. Viss, ko viņš ir pārdzīvojis, ir ielikts kadros.

Viktors Grībermans: Es domāju, ka visgrūtākais operatora profesijā ir gaidīšana. Sagaidīt to procesu, sagaidīt to mirkli. Nenokavēt. Un ieslēgt kameru tieši tajā brīdī, kad vajag.

2018. gadā jūs strādājāt katru dienu. Vai tas bija maratons?

Viktors Grībermans: Maratons tas nebija, jo es mīlu savu profesiju. Grūti bija pēc tam, kad pabeidzām filmēt. Režisore nezvana. Kas notiek? No rīta septiņos esmu pamodies, bet mums nav jāfilmē. Vai nav kaut kas nokavēts? Kādas trīs nedēļas bija grūti pēc tam, kad pabeidzām filmēt. Operatora darbs ir dzīvesveids.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti