Īsfilmai ir liela piekrišana, pirmo 24 stundu laikā to noskatījušies jau teju 50 000 cilvēku. Taču tā ir tikai neliela epizode no Intara Rešetina topošās debijas pilnmetrāžas spēlfilmas "Leo", kas kopumā nebūs centrēta uz Covid-19 laiku.
Īsfilma ir jautra un paradoksāla ainiņa par divu gana kolorītu personāžu – Leo un Jāņa – piedzīvojumiem komandantstundas laikā. Viņus izspēlē Ģirts Krūmiņš un Imants Strads, un viņiem – kā jau nelegāliem naktspilsoņiem – nākas skaidroties gan ar policiju, gan ar aizdomu pilno Jāņa sievu.
Caur humoru kaut nedaudz kliedēt sabiedrībā valdošo spriedzi – tāda bijusi režisora Intara Rešetina galvenā vēlme, uzņemot un publicējot nelielo īsfilmu: "Pirmkārt, šajā Covid laikā, es domāju, ka bez pašironijas devas mēs to ārprātu vienkārši nespēsim "sagremot", tikt tam pāri. Tā ir milzu depresija, bailes, neziņa un apmulsums, kas valda sabiedrībā, jo ir acīmredzamas komunikācijas kļūdas no augstākstāvošajiem dienestiem. Man šķiet, ka šajā situācijā kopsaucēju mēs varam atrast humorā. Un tas bija viens no mēģinājumiem sajusties uz viena viļņa, ka tiksim galā ar visām problēmām! Galvenais – nešķeļamies, esam draudzīgi, saprotoši un pasmaidām paši par sevi, ja jau mums tas mērķis ir būt pirmajā vietā pasaulē…"
Īsfilma ir tikai mazs nogrieznis no Intara Rešetina topošās debijas pilnmetrāžas spēlfilmas "Leo" ar Ģirtu Krūmiņu galvenajā lomā. Filma top sadarbībā ar dramaturgiem un scenāristiem Zani Zustu un Egīlu Šņori, un tās uzmanības centrā būs daudz plašāks laika posms Leo dzīvē, tikai ar epizodisku pieskaršanos Covid-19 laikam.
Cik daudz filmu veidotāji vispār pievēršas pandēmijas laika atspoguļošanai savos kino darbos? Uz šo jautājumu Nacionālā kino centra pārstāve Kristīne Matīsa atbild, ka pagaidām vēl ļoti maz, bet tas ir arī visai likumsakarīgi: "Filmu nozarē vienmēr tādi aktuālie sabiedrības notikumi ienāk ar zināmu inerci. Tas jau bija pat Atmodas laikā redzams, ka Atmodas tematika parādījās tikai gadu vai divus gadus pēc tam, jo filmu nozare ir tāds pietiekami smagnējs mehānisms, kamēr filma top, kamēr to uzņem – vienalga vai spēlfilmu vai dokumentālo."
Tomēr pandēmijas tematikas ziņā nav arī pilnīgs tukšums. Kā spilgtāko piemēru Kristīne Matīsa min Ivaru Zviedri, kura dokumentālista instinkts nostrādāja jau pirmajā ārkārtas situācijas dienā un viņš ar kameru izgāja ielās jau pagājušā gada martā. Šobrīd viņa dokumentālās filmas "Bahs pret Covid" uzņemšana jau tuvojas noslēgumam, un iecerēts, ka to pirmizrādīs nākamā gada martā, kad apritēs tieši divi gadi kopš pirmās ārkārtas situācijas.
Raidījumā "Kultūras rondo" Ivars Zviedris stāstīja, ka filmas galvenais varonis būs čellists Normunds, un Covid-19 laiks atklāsies viņa un viņa ģimenes vērojumā: "Stāsts ir tāds sociāls, par tām pēdām, par tām ciešanām, priekiem un bēdām, ko kovids ienes mūsu ikdienā. Un paralēli, protams, ir tāda dienasgrāmata, jo to stāstu nevarētu izstāstīt bez tukšās lidostas, bez tukša Doma laukuma, bez maskām, bez Stradiņa slimnīcas kovid nodaļas noskaņas".
"Lielajam Kristapam" labākās debijas kategorijā jau izvirzīta jaunās režisores Helēnas Zīlītes dokumentālā filma "Vienam?", kas dokumentē četru jauniešu ikdienu Covid-19 pandēmijas apstākļos.
Kristīne Matīsa atzīst, ka Helēnas Zīlītes veikums bija viens no ļoti retajiem par pandēmijas laika tematiku, kas tika iesniegts nacionālajai kino balvai "Lielais Kristaps". Bija vēl daži televīzijas projekti, bet tie tomēr vairāk atgādināja ziņu reportāžas, kas īsti neatbilst kino žanram. Te arī slēpjas viens no iemesliem, kāpēc kino darbi par aktualitātēm netop uz karstām pēdām, jo kino veidotājiem notiekošais ir jāpārvērš mākslas faktā.
"Principā skaidrs, ka filmu nozare kaut kādām sabiedriskām tēmām mēģina pieķerties citādāk nekā televīzija.
Televīzija reaģē momentā, bet kino to mēģina apjēgt kā mākslas faktu, un tam ir nepieciešams laiks.
Gan autora galvā, gan pilnīgi objektīvi arī – laika distance, lai uz kaut kādām aktuālajām norisēm paskatītos kaut kā citādāk. Tā, ka būtu vērts par to taisīt kino. Tā kā, manuprāt, tas ir diezgan dabiski, ka mums nav uzreiz vesela rinda Covid filmu".
Nākamā gada sākumā filmu veidotāji kā ik gadus iesniegs savus pieteikumus filmu ražošanas konkursam Nacionālajā kino centrā, un tad arī atklāsies, vai nu jau ar divu gadu distanci viņiem šķiet svarīgi runāt par pandēmijas laika raisītām parādībām.
