Bijušajā geto teritorijā sastaptie cilvēki atbild dažādi uz jautājumu – kas te bijis – cits zina, cits nezina. Filma arī veidota tā, ka šodiena tajā mīsies ar traģiskajiem pagātnes notikumiem - stāsta filmas režisore Linda Olte:
„Ideja bija nevis atspoguļot tikai konkrētos likteņstāstus, bet arī runāt par šodienu un to, kas notiek tajos kvartālos, kur savulaik Maskavas priekšpilsētā bija Rīgas geto. Vai cilvēki zina šo vietu vēsturi, kur viņi dzīvo un ko tā viņiem nozīmē. Mēs gribējām izstāstīt šo stāstu caur divām šķautnēm”.
Filma scenārija autore Lilita Eglīte daudzu māju stāstus iepazinusi, jau veidojot raidījumu „Ielas garumā”, taču, strādājot pie filmas, atklājies vēl slānis pēc slāņa, kas arī atspoguļo ļoti sāpīgas vēstures liecības: „Piemēram, es nezināju tādu detaļu, kur ir bijusi pretošanās kustības ieroču noliktava… Emocionāli mani ļoti spēcīgi uzrunāja Kalna ielas iedzīvotājas Ludmilas stāsts. Viņa stāstīja, ka cilvēki Kalna ielā nopirkuši īpašumu, sākuši celt jaunu māju, un, kad rakuši zemi, tur atklājušās ļoti skaudras pagātnes liecības, kas uz viņiem atstājušas emocionāli ļoti satricinošu iespaidu… Kad viņa to stāstu stāstīja, man arī gāja tirpuļi, jo es pēkšņi ļoti dzīvi spēju iztēloties, kā tas bija…”
Par to, kas bija, filmā stāstīs pieci cilvēki, kuri paši piedzīvojuši holokaustu, viena no filmas varonēm arī pazīstamā kino zinātniece Valentīna Freimane, kurai visi tuvinieki iznīcināti geto: „Visi ebreji kā viena masa tika pamazām soli pa solim no līdztiesīgiem cilvēkiem pārvērsti par lietām, ar kurām var darīt, ko grib…”.
Līdzās ļoti sāpīgiem atmiņu stāstiem, filma aicinās aizdomāties arī par to cilvēku drosmi, kuri, riskējot ar savu dzīvību, glāba holokausta upurus, pārdomās dalās scenārija autore Lilita Eglīte: „Kā teica Valentīna Freimane, viņa nebūtu dzīva, ja nebūtu Emīlijas Gajevskas un ja nebūtu to daudzo cilvēku, kuru mājās viņa slēpās. Tāpat arī Rivu Šeferi izglāba viņas tantes vīrs, kas bija Itālijas pilsonis. Tie bija cilvēki, kas šajā situācijā nenobijās, kurus vadīja kaut kas augtāks nekā tikai personiskā drošība un labklājība. Vismaz man tas ir ļoti svarīgi, ka tādi cilvēki Latvijā bija”.
Filmas varonis, vēsturnieks Marģers Vestermanis atzīst, ka šo drosmīgo cilvēku atbalsts visu mūžu viņam ir ļoti dārgs: „Jebkurš draudzīgs skatiens, jebkurš rokas spiediens, jebkura maizes rika, kas tika pamesta mums - to es atcerēšos līdz pēdējam brīdim, kas vairs nav tik tālu…”
„Visu laiku jau mēs esam pakļauti kādām masu psihozēm… Man gribētos cerēt, ka cilvēki, kas skatīsies filmu, domās arī par savām izvēlēm, par to, ko es šodien izvēlos. Man zemapziņas līmenī visu laiku bija tieši šī ideja, kad es strādāju pie filmas,” filmas režisore Linda Olte cer, ka filma būs ne tikai stāsts par vēsturi, bet tā aicinās aizdomāties arī par mūsu izvēlēm šodien.
