«Uzgaidāmā telpa» - latvietes fotoizstāde par ārzemnieku centieniem iejusties Briselē

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Kāda ir sajūta, mēģinot uzsākt dzīvi jaunā pilsētā? Vai ir viegli atrast jaunus draugus un iemācīties vēl vienu svešvalodu? Tie ir daži no jautājumiem, kurus savos darbos uzdod fotogrāfe Ieva Epnere. Viņas jaunākā izstāde ar nosaukumu “Uzgaidāmā telpa” ir veltīta ārzemnieku mēģinājumiem iejusties Briselē. 

Izstādes veidošanā piedalījās arī Briselē dzīvojošā jaunā dzejniece Agnese Krivade. Viņa ir uzrakstījusi dzejoli, kas veltīts sajūtām, ko viņai raisa Epneres fotogrāfijas un arī sava dzīve Briselē.

Kad fotogrāfe Ieva Epnere 2013.gadā ieradās Briselē, šī pilsēta viņu pamatīgi pārsteidza. Viņa ir ilgi klīdusi pa ielām un parkiem, mēģinot saprast, kādas sajūtas viņai raisa Beļģijas galvaspilsēta. Tā arī tapa darbi foto izstādei ar nosaukumu “Uzgaidāmā telpa”.  

“Tāpēc, ka Brisele... Es nenormāli sajūtu šo vietu kā uzgaidāmo telpu. Te vairāk kā puse, 70%, laikam, ir imigranti. Un neviens jau aiz laba prāta uz Beļģiju nebrauc. Tā jau nav ne saulaina Itālija, ne brīnišķīga Francija ar vīna dārziem. Kurš izvēlās Beļģiju tāpēc, ka patīk Beļģija? Tā nav. Te brauc vienkārši darba dēļ, tāpēc, ka ir ļoti labas iespējas. Un visi brauc ar kaut kādām cerībām, ekspektācijām. Tāpēc es šo darbu arī saucu par “Uzgaidāmo telpu”, jo visi uzgaida un varbūt tevi pieņems tālākā līmenī,” skaidro Epnere

Epneres darbos ir redzami cilvēki parkos, kuri spēlē bumbu, pastaigājas ar suņiem vai vienkārši atpūšas. Tāpat ir arī vairākas personas tuvplānā. Viņi skatās pa logu, stāv uz balkona vai guļ. Un visam cauri ir jaušama melanholija.

Lai aprakstītu šo sajūtu, Epnere uzaicināja jauno dzejnieci Agnesi Krivadi, kura dzīvo Briselē. Tā ir tapis dzejolis “Pirmais līmenis”, kas ir uzrakstīts kā franču valodas iesācēju uzdevums.  

“Es varu nolasīt tulkojumus. Piemēram: pagājušo nakti es gulēju mētelī. Pārdevējs man jautā, kā man iet. Briselē vienmēr ir saulains laiks....,” piemēru min Krivade.

Krivade izvēlējās uzrakstīt dzejoli franciski, lai gan nerunā šajā valodā. Viņa stāsta, ka pēc pārvākšanās uz Briseli ir sākusi to mācīties, bet pēc kāda laika atmeta.

 “Atkal man ir jārunā par kaut kādām lietām, kā “Kur šeit ir tuvākais veikals?”, “Centrālā stacija ir mazāka par Dienvidu staciju”, “Es dodu savam dēlam ābolu”. Es vienkārši sapratu, ka mani tik šausmīgi tas viss kaitina, tas normālais sarunas līmenis!” saka Krivade.

Krivade stāsta, ka, pārceļoties uz Briseli, vismaz sākumā daudz laika ir jāpavada ar būtībā nejauši izvēlētiem cilvēkiem: kolēģiem un kaimiņiem, kas nebūt nav tie, ar kuriem patiešām gribētos būt kopā. Līdzīgu sajūtu savās fotogrāfijās izsaka arī Epnere.

“Man gribējās parādīt to, ka lai cik tev forši iet tur, tajās ārzemēs, tu tomēr pēc tām mājām ilgosies un būsi tajā A līmenī vienmēr. To arī Agnese ar savu tekstu ļoti lieliski parādīja,” sakaa Epnere.

Izstādes atklāšanā apmeklētāji varēja dzert ne tikai vīnu un alu, bet arī bērzu sulu  no kāda Briseles bērza. Tā ir kā viegli ironiska metafora par mēģinājumiem adaptēties svešā vidē. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti