Uz taisnīguma robežas: Recenzija par Riga IFF programmas filmu «Jaukā zeme»

Austrāliešu režisora un operatora Varvika Torntona (Warwick Thornton) filma “Jaukā zeme” (Sweet country, 2017), kas tiek demonstrēta Rīgas Starptautiskā kino festivāla (RIFF) ietvaros, ir lirisks, bet tai pašā laikā skarbs austrāliešu vesterns par taisnīguma trauslumu rasisma piesātinātā zemē.

Sems Kelijs (Hamiltons Moriss) ir aborigēns, kurš kopā ar savu ģimeni dzīvo saticīgos apstākļos pie reliģiozā Freda Smita (Sems Nīls), kurš ir viens no retajiem filmas tēliem, kurš nesirgst ar rasisma kaiti. Sema situācija izmainās, kad pie viņiem paviesojas psihopātiskais Pirmā pasaules kara veterāns Herijs Marčs (Jūens Leslijs),  kurš, lūdzot Fredam palīdzību saimniecības darbos, nespēj izdomāt labāku apzīmējumu Semam un viņa ģimenei kā vien “melnais inventārs” (black stock). 

Arī Sema sievu viņš izvaro, attiecoties pret šo rīcību nevis ar ļaunprātību un agresiju, bet tā, it kā viņam būtu piešķirtas tiesības tā darīt. Pavisam citu apstākļu dēļ Sems nošauj Heriju. Lai arī Herijs tobrīd atrodas psihotiskā stāvoklī un raida pirmos šāvienus, un tā ir tikai pašaizsardzība, Sems tomēr apzinās, ka viņiem ar savu sievu ir jābēg prom, jo, neatkarīgi no situācijas, par baltādainā nogalināšanu viņš noteikti tiks smagi sodīts. 


Semu vajāt sāk pilsētas seržants Fletčers (Brajens Brauns). Filmas tālākā sižetiskā attīstība norit pēc klasiska vesterna priekšrakstiem.

Taču, ja, piemēram, tādā filmā kā amerikāņu režisora Džona Forda “Meklētāji” (The Searchers, 1956) vai citās vesterna žanra filmās, kurās kādam tiek dzītas pēdas, lai liktu viņam atbildēt likuma priekšā, ir skaidri zināms, kura pusē atrodas taisnīgums un kurš tik sodīts, šajā filmā konkrēta pārliecība tik viegli neveidojas. 

       
Filma sākas ar uzskatāmi simbolisku ainu, kurā ir redzams katls ar mutuļojošu ūdeni. Tajā sākumā tiek iebērts melns pulveris un pēc tam divtik daudz balts, un fonā ir dzirdams strīds par to, ka kāds pienācīgi nestrādā, kas pēc tam izvēršas arī par kautiņu. Tādējādi režisors jau pašā filmas sākumā nosaka tās toni un abu konfliktējošo pušu varas attiecības. 

Tā pati aina, lai gan īsāku laika brīdi, vēlāk filmā tiek atkārtota, kā arī tiek attēlots tas pats, bet iepriekš tikai dzirdamais strīds. Ainas ar iepriekš redzētām vai tikai vēl sekojošām vardabības izpausmēm filmā tiek iestarpinātas vairākkārt. Taču tas netraucē uztvert filmas hronoloģisko notikumu attīstību, šāds formāls paņēmiens drīzāk tiek izmantots, lai parādītu vardarbību kā kaut ko atemporālu, un tas piešķir filmai arī noteiktu poētiskumu pieskaņu.

Filmas seanss 25.oktobrī plkst. 21.30, “Splendid Palace” Lielajā zālē. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti