Gada nogalē Latvijas Televīzija savus skatītājus lutina ar vairāk nekā simts gadu seno Čārlija Čaplina filmu restaurētajām versijām. Lai arī šodien Čaplina filmas šķiet neparastas, jo nav ierasts saskarties ar šādu vizuālo valodu – bez krāsas, ar retām kameras kustībām, gandrīz bez vārdiem un teksta –, tās var sniegt savu baudījumu ne tikai kino gardēžiem. Mēmās Čaplina komēdijas atļauj ne tikai redzēt līdz pēdējam sīkumam nostrādātu aktierspēli un sastapties ar vienu no slavenākajām 20. gadsimta kinozvaigznēm tās karjeras sākumā, bet arī iepazīt melnbaltā kino burvību un nemulst nenostrādātu vai neveiklu dialogu priekšā.
Mūsdienu 21. gadsimta kino skatītājs ir izlutināts – radis pie interesantiem sižeta risinājumiem, oriģināliem tematiem, krāsām, visdažādāko veidu skaņām un skaņu ainavām, attēla, kurš ir asāks par paša redzi, dinamiskas montāžas, specefektiem un citām ar tehnoloģiju attīstību saistītām parādībām, kas bagātina kinofilmas.
Laikā, kad lielos daudzumos patērēti tiek 1–3 minūšu gari izklaidējoši, informatīvi video un kad laika nevienam nav, veltīt 30 minūtes no savas dienas melnbaltām mēmā kino filmām var šķist pavisam neordināra izvēle.
Kino vēsturē ar runājošā kino sākumu notika asa vēršanās pret teatrālo, pārspīlēto un dramatisko mēmā kino pārstāvju spēles stilu, tādā veidā daudzus aktierus nolemjot aizmirstībai. Lai arī ierunātas skaņas mēmajā kino nav, nenoliedzama vēl šodien ir tajā sastopamo žestu un ķermeņa valodas universalitāte. Arī Čaplinam ar filmu “Lielais diktators” (1940) izdevās izcīnīt savu vietu zem saules skaņu kino pasaulē. Neskatoties uz to, viņa mēmās komēdijas rāda izcilu aktierspēli, margināla, radoša un labsirdīga tēla veidolā.
Iedvesma Čaplina darbiem nākusi no farsa komēdijas (“slapstick”) žanra. Otrs iedvesmas avots ir bijis franču aktieris un režisors Makss Linders, no kura pārņemts “sērijveida” varonis, kurš nes paša aktiera vārdu. Cilindrs, ūsas, spieķis, pīļveidīgā gaita ir viņa galvenie atribūti. Vēl viens svarīgs “atribūts” ir Čaplina tēla sociālais statuss. No 12 darbiem tikai divos galvenais varonis ir rādīts kā turīgs (bet alkohola problēmas nomocīts). Pārējās filmās Čaplina tēls ir zemākā sociālā slāņa pārstāvis – no cietuma izbēdzis vai probācijā esošs cietumnieks, klaidonis, nenovīdīgs kafejnīcas oficiants, bārddziņa palīgs, kino dekoru uzrauga asistents vai lombarda darbinieks, kuram ik uz stūra draud atlaišana. Īpaši izcelt Čaplina iedzīvinātos tēlus palīdz pretmets – augumā kuplais un garais, bārdainais, uzbāzīgi flirtējošais, apnicīgais kolēģis, pārcilvēciski spēcīgais noziedznieks, turīgais sāncensis vai autoritārais darba devējs – vīrs ar kuru gandrīz katrā filmā notiek cīniņš un uz kura fona Čaplins var demonstrēt savu izveicību, drosmi, labsirdību un šarmu. Negausība, agresivitāte, gļēvums, mantrausība un lepnums tiek pretnostatītas labsirdībai, devībai, vienkāršībai un stāv pāri sociālajām normām, kurās Čaplina varonis viennozīmīgi neiederas.
Mēmajā kino valda trīs vienības – aktierspēle, situācijas un montāža. Atšķirībā no sava amata brāļa komiķa Bastera Kītona, Čaplins neizcēlās ar lielu kino tehnikas izmantošanas virtuozitāti. Viņa darbos redzami samērā vienkārši risinājumi – maz kameru kustību un statisks kadrs, taču viņa filmu panākumu esence slēpjas tieši aktierspēlē un situāciju gan fiziskā, gan vizuālā risināšanā.
Īpaši izceļams ir šo filmu ķermeniskums, kas vienlaicīgi ir arī ķermeniskuma noliegums, jo šķiet, ka ne sitieni pa dibenu vai galvu, ne arī krišana pa trepēm nav sāpīga. Dažādu farsam līdzīgo “skeču” rezultātā kājas vai rokas gandrīz katrā filmā nonāk kādā šķidrā substancē, kāds bieži tiek apliets, “Īzīstrītā” stiprais noziedzinieks savus pretiniekus piekauj un svaida apkārt, gandrīz katrā filmā notiek pakaļdzīšanās uz apli, no kuras Čaplina tēls veikli iemanās izvairīties. Šajās pakaļdzīšanās ainās redzams kas līdzīgs mehanizētai paātrinātai kustībai, kura vienmēr kādā brīdī tiek pārrauta, radot komiskuma efektu. Neskatoties uz statisko kadru un melnbalto attēlu, šī kustīgā ķermeņa klātesamība palīdz ar filmām labāk identificēties. Lai arī bieži vien Čaplina tēls ir noskrandis, netīrs un neveikls, viņam piemīt arī kāds talants. Filmā “Dēkainis” (“The Adventurer”) galvenā varoņa – no cietuma izbēgušā – ķermenis gan naski skrien, bēgot no policistiem, gan izcili peld un glābj slīkstošos. “Skrituļslidotāvā” ("The Ring"), neskatoties uz galvenā varoņa neveiklumu viesmīļa darbā, viņš ir ļoti izveicīgs un talantīgs skrituļslidotājs.
Čaplina klaidoņa tēlam pavasarī būtu bijusi 106 gadu jubileja kopš viņa pirmās parādīšanās uz kino ekrāniem. Laikā, kad Eiropu plosīja kara darbība un Amerikā valdošais “apzeltītais laikmets” veidoja arvien lielāku sociālo nevienlīdzību,
Čaplina filmas, pateicoties komiskajiem elementiem un to galvenā varoņa neviennozīmīgajam tēlam, viesa cilvēkos cerību un rādīja, ka uz lielā ekrāna vieta var būt arī marginālu sabiedrības grupu pārstāvjiem.
Arī šodien – ar vairāk nekā simt gadu intervālu – Čaplina tēls un meistarīgā aktierspēle, kā arī filmu tematiskie risinājumi ir šo 25 minūšu vērti, lai sevi palutinātu ar nezūdošām kultūras un kino vērtībām.
