Urbānā haosa karuselis – Žaka Tatī filma «Laiks izklaidēm»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Franču kinorežisora Žaka Tatī 1967. gada neparastā kinolente "Laiks izklaidēm" ir filma-gobelēns par individualitātes pazušanu modernās arhitektūras un sabiedrības murskulī.

Filma "Playtime" jeb "Laiks izklaidēm" ir kino vēsturē reti sastopams precedents. Tās stāstījums galvenokārt balstīts vizuālajos risinājumos, tajā veidotajās skaņas ainavās, kadrā esošo tēlu daudzo žestu un pantomīmas komiskumā, kā arī telpas un tēlu mijiedarbē. Filma ir veidota gandrīz bez galvenā varoņa, bez intrigas, bez dialogiem vai stāstītāja balss. Tās centrālais tēls ir paša režisora atveidotais, kopš filmas "Ilo kunga brīvdienas" ("Les vacances de M Hulot") Tatī filmās klātesošais, klusais un neveiklais Ilo kungs (M Hulot).

Nākotnes imaginārā Parīze

Skatītājs seko Ilo kunga ceļam stikla lielpilsētā – "Parīzē", cenšoties satikt kādu ierēdni un mainot vidi pēc nejaušām tikšanās reizēm ar saviem armijas biedriem. Otrs centrālais tēls ir amerikāņu sieviešu tūristu grupa un tajā esošā Barbara, ar kuras ierašanos sākas filma. Amerikānietes piedalās tūrisma firmu piedāvātā vairāku galvaspilsētu apceļošanas tūrē "Viena galvaspilsēta dienā". Tomēr ir jaušams, ka ceļojums izvēršas monotons, jo sarunu fragmentos dzirdams, ka redzētais ļoti līdzinās iepriekšējai pilsētai.

Tūristu sastaptā "Parīze" ir lidosta, lielceļš, stāvvietas, stikla ēkas, iepirkumu centrs un restorāns. Tikai dažas reizes kādā no stikla durvju atspulgiem parādās Triumfa arka, Eifeļu tornis un Monmartras bazilika, taču nevienam nav iespējas tos redzēt dzīvē. Tā vietā var nopirkt slotu ar iemontētām spuldzēm, lai redzētu zem mēbelēm, durvis, kuras aizcērtas bez skaņas, un brilles, kuras iespējams atliekt, lai uzkrāsotu acis. Šajos elementos ir atrodama pašā filmas būtībā esošā patēriņa kultūras kritika, kas īpaši klātesoša ir arī Tatī filmā "Mans onkulis" ("Mon oncle"). Arī sešdesmitajos gados sastopamā franču valodas amerikanizācija, uz ko norāda netulkotais filmas nosaukums un dizaina un arhitektūras risinājumu atkārtošanās, kas redzama dekorā, ir vēl viens režisora kritikas objekts.

Filma – gobelēns

Filmas sižetā nav sastopami ne stāsti, ne dialogi, ne arī tēlus savstarpēji saistošas intrigas, jo viss pazūd apkārtējās pilsētas, restorāna/kluba vai cilvēku sarunu dunoņā. Tā ir neveiklā, nepabeigtā, bet glancētā "Tatipilsētas" arhitektūra, kas dominē un organizē filmas stāstījumu. Telpa kļūst personificēta, un tās maiņa šķietami risina sižetu un maina tēlu rīcību, neļaujot paveikt iecerēto. Stikla sienu veidotie atspulgi maldina un liedz satikt Ilo kunga meklēto personu, restorāna krēsli plēš viesmīļiem drēbes, pēkšņs restorāna spārna "nobrukums" maina vakara noskaņu, Ilo kungs nevar uz autobusu pavadīt restorānā satikto meiteni, jo nevar "pareizi" iziet no veikala.

Vairākās intervijās, stāstot par filmas "Laiks izklaidēm" tapšanu, Tatī atzīmēja, ka šo un citas savas filmas veido līdzīgi, kā mākslinieks strādā ar audeklu.

Šī darba gadījumā noteikti iespējams izcelt audekla vai gobelēna veidošanas pieejas pārnešanu kino. Filma ir izvērsts un ļoti neparasts vizuāls, fragmentēts stāsts par individualitātes un cilvēcības pazušanu stikla debesskrāpju garajos gaiteņos, iepirkumu centru piedāvājumos un mašinērijā, biroju darba vidē vai saspringtā apņēmībā baudīt izsmalcinātu maltīti jaunā restorānā un izklaidēties. Katrā filmas ainā valdošās atsvešinātības un divdomības dēļ to varētu salīdzināt ar sapni, kurā notiek maldīšanās Kafkas romānu cienīgā atmosfērā.

Tā ir pasaule, kurā neviens nevienu nedzird, nevienam neizdodas satikties, iepazīties vai atvadīties un kurā cilvēki nepārtraukti maldās un izpilda absurdas darbības.

Vienīgie šajā dīvainajā pasaulē sastopamie autentiskie tēli ir apkalpojošais personāls, ziedu pārdevēja, portjē un no rīta sastaptie strādnieki.

Filmas "Laiks izklaidēm" publicitātes attēls
Filmas "Laiks izklaidēm" publicitātes attēls

No steriliem stikla gaiteņiem līdz trakulīgam karnevālam

Katrai Ilo kunga un Barbaras šķērsotajai telpai ir savs raksturs. Filma sākas daudzfunkcionālā lidostā, kura tikpat labi varētu būt arī slimnīca. Tā turpinās spīdīgās un sterilās stikla augstceltnēs, kurās soļi dzirdami ilgi pirms cilvēka ierašanās. Vēlāk nonākam biroju ēkā – "būru" labirintā, kurā cilvēki viens ar otru sarunājas tikai pa telefonu, un izstādes tipa veikalā, kurā līdzīgi robotiem pārdevēji demonstrē savas preces. Ilo kungs, satiekot savu armijas paziņu, nonāk arī viņa dzīvoklī, taču arī tajā nepielūdzami valda vienādība. Ne mazākās individualitātes vai mājīguma, un arī paši dzīvokļa iedzīvotāji šķiet vairāk pārņemti ar sev piederošajiem priekšmetiem un to izrādīšanu viesim, nekā vēlmi patiešām sarunāties.

Kad filmas darbība sāk risināties tikko iekārtotā restorānā "Karaliskais dārzs" ("Royal Garden"), kurā var pasūtīt karalisko zivi, kas tiek karaliski pagatavota, interesanti ir vērot sterilās, piezemētās modernā stikla arhitektūras vides nomaiņu uz karnevāla cienīgu jampadraci.

Viesmīļiem plīst drēbes, un viņi ar tām mainās, stikla durvis sabirzt drumstalās un portjē visu vakaru pavada, tēlojot, ka tās tur vēl ir un virinot apzeltītu rokturi.

Klienti maina vietas, tiek sajaukti galdiņi, cilvēki kā aptrakuši dejo pie skaļas džeza mūzikas, klienti nav apmierināti, viesmīļi tiek uzraudzīti un turp un šurp nes karalisko zivi, kas gandrīz kļūst par vēl vienu tēlu, jo pieder filmā katrā kadrā atrodamajām mazajām, komiskajām detaļām. Šajā nemitīgajā kino kadra šķērsošanā, cilvēku kustību nekoordinētībā, pūļa blīvumā rodas klaustrofobiska sajūta, kuru veldzē iepriekš minētās komiskās detaļas, kuras ik brīdi parādās kādā kadra nostūrī. Režisoram ir ļoti paticis skatītāju iesaistīt filmā, lai filmas seansa laikā smieklus pavadītu arī izsaucieni un komentāri.

Šīs negaidītās detaļas, kuras Tatī kā meistarīgs vērotājs pārņēmis no ikdienas dzīves, pārsteidz katrā filmas minūtē, bet ir jāmāk tās ieraudzīt.

Žaks Tatī – kino Dons Kihots

Franču kinorežisors Žaks Tatī (1907–1982), īstajā vārdā Žaks Tatičefs (Jacques Tatischeff ), savu karjeru sācis kā pantomīmas aktieris, veidojot izrādes muzikālajos teātros. Pēc rakstnieces, žurnālistes un aktrises Koletas (Sidonie-Gabrielle Colette 1873–1954) raksta par kādu no Tatī izrādēm viņa atpazīstamība strauji pieauga. 1930. gados viņš turpina savu darbību uz kino ekrāniem, izveidojot sešas īsfilmas.

1949. gadā tiek uzņemta pirmā Tatī pilnmetrāžas filma "Svētku diena" ("Jour de fête"), kurā, līdzīgi kā īsfilmās, viņš pats atveido galveno varoni.  

Sākot ar režisora otro pilnmetrāžas filmu "Ilo kunga brīvdienas" ("Les vacances de M Hulot") par neatņemamu Tatī filmu sastāvdaļu kļūst Ilo kungs (M Hulot).

Filmas "Ilo kunga brīvdienas" un "Mans onkulis" režisoru padarīja plaši atpazīstamu arī ārpus Francijas, un otrā nopelnīja ne tikai žūrijas apbalvojumu Kannās 1958. gadā, bet arī "Oskaru" 1959. gadā. Šo panākumu zīmē sešdesmito gadu otrajā pusē Tatī uzsāk titānisku darbu pie savas ceturtās pilnmetrāžas spēlfilmas "Playtime" vai "Laiks izklaidēm".  To plānoja un iecerēja, netaupot finansiālus un materiālus resursus. Parīzes priekšpilsētā tika uzbūvēts 15 000 m2 liels filmas laukums, tā sauktā "Tativille" jeb "Tatipilsēta", kuru greznoja stikla un tērauda debesskrāpju dubultnieki, lidosta un 50.–60. gadu modernajai arhitektūrai raksturīgas replikas.

Filmēšana ilga trīs gadus un izmaksāja 17 miljonus franku (3,4 miljonus dolāru 1964. gadā). Diemžēl filma neguva cerētos panākumus ne Francijā, ne arī ASV, kas bija galvenais režisora iecerētais ienākumu avots. ASV filmu izplatīšanas studijas to pat neiegādājās. Žaka Tatī filmu studija bankrotēja un režisors pavadīja 10 nākamos savas dzīves gadus, cenšoties atgūt savu finansiālo stabilitāti, gandrīz bez iespējas strādāt pie savām nākamajām filmām. Pats režisors intervijās mūža nogalē sevi sauc par kino Donu Kihotu un nežēlojas par filmas likteni, sakot, ka

ir interesanti, ka viņam pašam izdevies kļūt par viņa iemiesoto tēlu, uz intervijām dodoties nevis ar automobili, bet ar velosipēdu, līdzīgi kā Ilo kungs filmā "Mans onkulis".

"Tā ir samērā sāpīga bilance, ja ir sanācis izveidot filmu, kas ir pārāk dārga un kurai ir bijis grūti atrast savu vietu. Tas, ko es mēģināju pateikt šajā filmā, – skatītāji to negaidīja. Skatītājiem vienmēr ir svarīgi māksliniekiem uzlīmēt etiķeti, sakot : "Viņš ir jokdaris, viņš mūs sasmīdinās." Bet ar "Playtime" ir citādi. Šī filma ir aicinājums:

"Paskatieties sev apkārt un jūs redzēsiet, ka gandrīz katrā brīdī notiek kaut kas amizants."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti