Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF), kas šogad norisinās no 15. līdz 25. oktobrim, vienpadsmit dienās tiek izrādītas 129 filmas, seansus piedāvājot gan klātienē, gan tiešsaistē. Festivāla programmā šogad – pasaules kinofestivālos atzinību guvuši darbi, drosmīgi skatupunkti no Baltijas jūras reģiona un Ziemeļvalstīm, talantīgas debijas un ilgi gaidīti pašmāju kinodarbi.
Sabiedrisko mediju portāls LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai augstvērtīgi mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem.
Par vienpadsmit Riga IFF filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.
Agneškas Holandas filma “Šarlatāns” ir par nāvi un cilvēka izmisīgo cīņu ar nāvi.
Filma ir veidota, balstoties ārsta Jana Mikolašeka dzīves stāstā. Filmas titros ir minēts, ka filma ir daļēja autoru interpretācija par tēmu, tomēr intervijā žurnālam “Die Tagerspiegell”, režisore Agneška Holanda piemin Mikolašeka drauga prototipu, kurš dzīvojot Čehijas veco ļaužu namā, bet, tā kā viņa tēls veidots, balstoties baumās un intuitīvi, tad viņam filmā dots cits vārds. Arī citus notikumus režisore apraksta kā faktus. Tomēr tie ir tādi notikumi, kuri nav dokumentēti, jo tādus nebija un nav pieņemts dokumentēt.
Intervijā Agneška Holanda arī pati skaidri neatbild uz jautājumu, vai Jans Mikolašeks bija šarlatāns vai svētais, tomēr viņa atzīst, ka gandrīz ikvienam filmēšanas grupā rados bija kāds, kuru Mikolašeks bija izārstējis.
Režisores sacītajam ir tāda pati struktūra, kā tajos gadījumos, kad mēs Latvijā runājam par izsūtītajiem – gandrīz ikvienam Latvijas iedzīvotājam kāds radinieks ir ticis izsūtīts.
Arī filmas beigās titros minētais Mikolašeka izārstēto skaits līdzinās tam, kā parasti filmu titros autori risina nepasakāmo par holokaustu -- piemēram – tik un tik miljoni ebreju, romu, homoseksuālu cilvēku, Jehovas liecinieku tika nacistu nogalināti. Man tas lika domāt par mūsu pasaules sistēmisko duālismu un varbūt uz mirkli apšaubīt to, vai ir tik skaidrs, kurš ir uzvarētājs, kurš zaudētājs, kurš labais, kurš sliktais. Holandas filma šādu drošību nesniedz, kaut arī tajā parādās elementi, kuri it sevišķi mums, kā postpadomju sabiedrībai varētu palīdzēt visu salikt pa plauktiņiem – varmācīgi un aprobežoti čekisti. Tomēr turpat līdzās ir tikpat varmācīgi un sadistiski nacisti. Kuriem, iespējams, ir izsmalcinātāka mūzikas gaume.
Tomēr gan komunisti, gan nacisti filmā ir tikai fons galvenajai cīņai, kas norisinās pašā Janā Mikolašekā.
Pie tam, Janam visi ir vienādi, viņam visi cilvēki ir potenciāli, esošie vai bijušie pacienti – iespēja pierādīt nāvei, ka viņš nepadosies, ka viņš uzvarēs – izārstēs.
Filma sākas ar nāvi. Ar īpašu nāvi, glorificētu nāvi, prezidenta nāvi. Pirmkārt, tā iezīmējot gan to, ka ir kaut kas, kā priekšā mēs visi esam līdzvērtīgi – tā ir nāve un, otrkārt, to, ka valsts vara, izmanto nāvi kā paņēmienu, lai sodītu, sakūdītu, ierobežotu, iebaidītu. Paša Mikolašeka attiecības ar varu jau sākotnēji ir rādītas kā ļoti traumatiskas, un tieši pēc šausminoša garīga un emocionāla ievainojuma viņš sāk attīstīt savas spējas, arī tās varbūt apzinās.
Kā es to saskatu, Mikolašeks piekāpjas varai divas reizes, bet pēc tam, kad ir sapratis, ka pat “labā” vara ir varmācīga un pieļauj nāvi, viņš sadumpojas uz visu atlikušo dzīvi, un viņa dzīve ir ceļš, kurā viņš dara tikai to, kas viņam sniedz cerību uzvarēt nāvi un, ja, lai uzvarētu nāvi, ir jāsadarbojas ar šo varu, viņš to dara. Ja ir jānodod draugs, viņš to dara. Ja ir jāatsakās no naudas, kas viņam patīk (režisore rāda, ka Mikolašekam patīk arī pārtikusi un izsmalcināta dzīve), bet, ja tā ir jāziedo, lai uzvarētu nāvi – izglābjot kādu pacientu, viņš to atdos, neko neprasot pretī.
Tā ir viena filmas tēma: cilvēka cīņa ar nāvi kā parādību un sociālo konstruktu ignorēšana – Mikolašekam nav svarīgi, vai pacients ir komunists vai nacists, bērns vai pieaugušais, sieviete vai vīrietis, un tas tuvina viņa raksturu svētajam. Protams, sistēmai tas nepatīk. Sistēmai ir nepieciešams, lai ikviens indivīds ievērotu sistēmas noteikumus, sadalījumus pa kastām un par to, ka tiek ievēroti noteikumi, sistēma garantē indivīdam drošību vai to, ka viņa dzīvība tiks saglabāta.
Sistēmai nepatīk ne svētie – pārāk talantīgie, ne atšķirīgie – tādi, kuri atšķiras ar izskatu, seksuālo orientāciju, spējām.
Otra filmas tēma ir par piederību, vēlmi būt ar kādu kopā, iederēties, būt mīlētam, neskatoties uz to, ka esi atšķirīgs. Un to, uz cik lieliem kompromisiem cilvēks ir gatavs iet, lai iederētos, lai būtu mīlēts.
Kā arī par to, vai talants ir izvēle vai Dieva dota dāvana. Vai varbūt tā ir rakstura pazīme – stipra cilvēka spēja izvēlēties, cīnīties ar nāvi visiem līdzekļiem, upurējot tam arī savu tuvinieku vajadzības.
Drīz iznāks romāns “Rakstītāja”, kas ir mana interpretācija par rakstnieces Ivandes Kaijas dzīvi. Pētot viņas dzīves stāstu, es uzzināju arī par viņas vīru – ārstu Fēliksu Lūkinu, kura liktenī un tajā, kā cilvēki, viņa pacienti runāja par viņu, es saskatīju kaut ko līdzīgu tam, kā tiek atveidots ārsts Jans Mikolašeks filmā “Šarlatāns”. Fēliksu pacienti dēvēja par Nabaga ļaužu dakteri, par Labo Lauvu. Viņš bija pirmais slavenais Latvijas homeopāts. Izgudroja daudzas zāles, lielu daļu no tām izmēģināja uz sevis. Viņš izglāba sevi no tuberkulozes, kura piekāpās, kad viņš sāka sev injicēt paša izgudrotas zāles. Viņš deva cilvēkiem naudu, lai viņi varētu izdzīvot. Pacienti stāsta par viņu brīnuma lietas. Pēc viņa nāves Rēriha biedrība, kuras Latvijas nodaļas vadītājs bija Fēlikss, izdod grāmatu “Sirds gaisma”, kur apkopotas Fēliksa pacientu, un ne tikai, liecības par viņu. Pie mājas, kurā Fēlikss pieņēma pacientus, stāvēja rindas. Arī viņš pieņēma reizēm līdz pat simts pacientiem dienā. Arī viņa dēls Haralds Lūkins bija izcils ārsts, fitoterapeits, tāpat kā Mikolašeks. Fēliksa Lūkina un Jana Mikolašeka aktīvākās darbības laiki mazliet pārklājas. Arī Fēliksa Lūkina ziedu laiki bija no 1921. līdz 1934. gadam, kad viņš diemžēl pāragri nomira, saasinoties tuberkulozei. Rakstot par Fēliksa Lūkina sievu Ivandi Kaiju, es uzzināju, bet vairāk intuitīvi nojautu, arī par viņa personības ēnas pusēm. Arī Agneška Holanda un scenārists Mareks Epšteins atklāj mums Jana Mikolašeka personības dažādās šķautnes.
Sastatot to, ko es zinu par abiem šiem izcilajiem ārstiem, es iedomājos, ka varbūt, meklējot pretindi Pirmā pasaules kara šausmām, ārsti bija gatavi pārkāpt ierastās robežas, vērsās pie dziedniecības, augiem, neparastākām ārstniecības metodēm, kā arī attīstīja īpašu jūtīgumu, kuru avots izrietēja no viņu pašu bailēm no nāves.
Agneška Holanda savā filmā neglorificē ārstu Mikolašeku, man šķiet, ka viņas filma liek domāt par varmācības izcelsmi un par to, uz kādiem upuriem mēs esam gatavi, lai pasargātu sevi un savējos, un uz kādiem, lai – uzvarētu cīņā ar nāvi.
Ļoti interesanta, estētiski iespaidīga un, manuprāt, nozīmīga filma.
Filma “Šarlatāns” Riga IFF programmā būs skatāma 17. un 24. oktobrī kinoteātrī “Splendid Palace”.
