Andris Seleckis fragmentā no filmas: „Tas unikālais kadrs, kas man ļoti patīk un ko es toreiz arī uzfilmēju. Kad pasludināja 4.maija republiku, tad es ieliku 18.objektīvu, izbāzu roku un devu roku visiem – Imantam Kalniņam, Džemmai Skulmei, Albertam Belam."
Tā Romualda Pipara filmā skan kino operatora Andra Selecka stāstītais, ko filmas veidotāji paspēja iemūžināt neilgi pirms viņa aiziešanas mūžībā pirms diviem gadiem.
Andris Seleckis lepojas, ka slavenajos kadros redzama viņa roka, sveicinoties ar deputātiem. Līdzīgi ir arī citos Atmodas kino materiālos, paši filmētāji tajos redzami maz, bet Romualdam Piparam tomēr viņus izdevies atrast, un tieši viņi ir arī viņa jaunās filmas centrā.
Romualds Pipars: „Es stāstu par mūsu kolēģiem, par Rīgas dokumentālo filmu studijas darbiniekiem, operatoriem, režisoriem. Ļoti patīkami ieraudzīt Andri Slapiņu, kā viņš Atmodas laikā ar kameru staigā, dabiski, kadra maliņā, bet tomēr viņš tur ir. Tāpat Andri Selecki atradu, arī Igoru Boikovu, Agri Dzelmi un Kristianu Luhaeru – skatos, kādā kadrā redzami deputāti, kas 4.maijā nāk ārā no Saeimas ēkas, un šī trijotne ir taisni priekšā."
Ideja par šādu filmu izkristalizējās gadu gaitā. Viss sākās pirms aptuveni 30 gadiem, kad Romualds Pipars nolēma saglābt tā sauktos atgriezumus no Atmodas laikā nofilmētajiem materiāliem, kas parasti kā jau atgriezumi vienkārši tiek izmesti.
Romualds Pipars: „Likās, ka Atmoda tik bieži negadās un ka šie kadri tomēr ir īpaši vērtīgi, vēsturiski un ļoti svarīgi. Nu, un tad kaut kādu daļu man izdevās savākt."
Pēc savākšanas Mazajā ģildē esošo studiju, kur darbojās režisors, burtiski pārpludināja bundžas ar filmu atgriezumiem, un tad sākās pats grūtākais – šie materiālu gali bija jālīmē kopā, pēc tam jādigitalizē, lai vispār varētu ieraudzīt, kas tajos ir fiksēts.
Šis process ir ļoti sarežģīts, prasa speciālas iemaņas, piemēram, jau pieminētajā kadru līmēšanā, bet Piparam tas bija pa spēkam, jo viņš pārzina kino veidošanas procesu no pašiem pamatiem.
Liels bija prieks, ka visa tā rezultātā atklājās patiešām unikāli, nekur neredzēti kadri, ko tagad redzēsim arī jaunajā filmā. Vislielākais pārsteigums režisoram bija, kad viņš ieraudzīja paša uzņemtos kadrus ar tramvaju pie Brīvības pieminekļa, ap kuru spindz lodes, jo viņam pašam bija šķitis, ka filmas taupīšanas nolūkos viņš to nav uzfilmējis.
Romualds Pipars: „Es skrienu un pēkšņi skatos – pie ''Laimas'' pulksteņa stāv apstājies tramvajs. Visas durvis vaļā, cilvēki vēl pakāpušies uz augstākā pakāpiena un skatās, kā lodes lido un atsitas pret Brīvības pieminekli. Tas manā galviņā ir ierakstījies. Un es, to laiku atceroties, daudzas reizes domāju, cik žēl, ka es to tramvaju neuzfilmēju. Kāpēc neuzfilmēju? Tāpēc, ka kasetē ir tikai divas minūtes, vai nu es tās divas minūtes tērētu uz tramvaju? Un tagad – tavu brīnumu! Kad tos galiņus lipināju, es pats atradu savu tramvaju, kas bija uzfilmēts un man bija ārkārtīgs prieks, ka es biju nospiedis to knopi, pusotru sekundi filmas notērējis uz tramvaju."
Tramvaja un citu unikālu kadru nebūtu, ja Romualds Pipars ar vairākiem kolēģiem savulaik nebūtu veikuši vēl kādu pavisam neparastu darbību. Proti, daļu no safilmētā materiāla, baidoties, ka laboratorijā to kāds var apdraudēt, viņi attīstīja paši savā studijā, kas ir pret visiem profesionālajiem principiem.
Romualds Pipars: „Aivar, iedod šķēres lūdzu!”
Romualds Pipars pēc 30 gadiem piedāvā nodemonstrēt procesu, kā tas apmēram notika. Vispirms viņš paņem filmiņu, ko veiklu uztin uz spoles.
Romualds Pipars: ''Tas, ko es tagad daru, ir jādara pilnīgā tumsā."
Kad filma uz spoles uztīta, nākamajā telpā tā tiek likta izlietnē, iegremdēta kādā traukā un notiek kas līdzīgs mazgāšanai.
Romualds Pipars: „Tā notiek skalošana. Kad ir izskalots, tālāk nāk kaltēšana."
Žāvēšana notiek vēl citā telpā, kur filma kā veļa tiek pieknaģēta ar knaģiem pie šņores.
Romualds Pipars: „Nu, tā tika izžāvēts tas tramvajs un vēl citi kadri."
Neliela epizode no šī filmas attīstīšanas procesa iekļauta arī Romualda Pipara filmā „Vēsture aiz kadra. Kino”, kas gan pamatā ir stāsts par Rīgas Kinostudijas dokumentālistiem, kas iemūžināja trešās Atmodas notikumus kinohronikās.
