Uģis Jansons: Hercs Franks bija ļoti labsirdīgs

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 11 gadiem.

„Kad uzzināju par viņa nāvi, vesela virkne atmiņu atausa galvā. Sāku atcerēties visas mūsu tikšanās, visas sarunas... Mēs nebijām ļoti tuvi ar Hercu Franku. Taču viņš katru reizi aicināja mani uz radošajiem vakariem,” par režisoru atceras slavenās īsfilmas „Vecāks par 10 minūtēm” varonis Uģis Jansons. „Viņš bija ļoti patīkams, interesants un inteliģents cilvēks. Ļoti labsirdīgs."

Šī puisīša seju pazīst visa pasaule. Tieši viņš kļuva par varoni Herca Franka leģendārajā filmā „Vecāks par 10 minūtēm”, kas aizkustināja miljoniem cilvēku un iekļuva pasaules dokumentālā kino vēsturē.

1978. gads. Leļļu teātris. Kadrā – viena seja. Viens plāns, nekādas montāžas. Kameras uzmanība koncentrēta uz puisīti, kurš vēro skatītājam neredzamu izrādi. 10 minūtes laika, un emociju kāpinājums. Pagājuši 35 gadi. Mēs sameklējām filmas varoni.

Uzņēmējā Uģī Jansonā grūti pazīt to atvērto, rotaļīgo zēnu – viņš kļuvis par nopietnu, atturīgu vīrieti. Taču, kad mēs sākam sarunu un mans sarunu biedrs pasmaida, viņa acu kaktiņi samiedzas tāpat kā tam puisītim. Uģim tolaik bija trīs gadi.

„Nemelošu, es pats ne visai atceros to laiku. Tikai pēc vecāku stāstiem. Hercam Frankam un Jurim Podniekam bija ideja uzfilmēt īsmetrāžas dokumentālo filmu par bērnu, kurš skatās leļļu izrādi. Galvenais – parādīt emocijas. Un kaut kā izvēlējās mani. Cik zinu, pirmais kandidāts bija Jura Podnieka dēls, taču laikam viņš izrādījās nepietiekami emocionāls. Es nezināju, ka mani filmē,” stāsta Uģis Jansons. „Kameras bija noslēptas. Zināja tikai mamma. Pašu izrādi neatceros, tikai tās mūziku. Vispār tas bija „Dakteris Aikāsāp”.”

Cik daudz emociju pazib viņa acīs desmit minūšu laikā! Sākumā – vienaldzība, tad – ziņkāre, līdzpārdzīvojums, trauksme, bailes, prieks. Vai Uģis vienmēr bijis tik emocionāls?

„Vienmēr esmu bijis emocionāls. Atceros, man bija pieci vai seši gadi, mēs devāmies skatīties Disneja animācijas filmas un es toreiz tā smējos, ka puse zāles skatījās uz mani nevis uz ekrānu. Tagad esmu jau citāds. Paturu emocijas sevī,” atzīst Jansons.

Pēc 20 gadiem Hercs Franks no jauna sameklēja zēnu no skatītāju zāles. Jau pieaugušais Uģis kļuva par bridža spēlētāju, bet no viņa bērnišķīgās sejas, kurā bija tik daudz emociju, nebija nekā palicis pāri.

„Tas bija 1998. gads,” atceras Uģis. „Viņš ar filmēšanas grupu brauca man līdzi uz Čehiju, uz junioru bridža čempionātu. Un viņi filmēja manu spēli. Droši vien cerot, ka pie bridža galda man būs tās pašas emocijas, kuras 1978. gada filmā, bet es vienmēr atstāju emocijas ārpus spēles zāles.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti