"Kā 14. martā sākās, tā es vēl joprojām filmēju. Šis tāds interesants, dīvains projekts tādā ziņā, ka nevar zināt, kas notiks, kā Covid beigsies,” teica Zviedris. “Tādā novērojošā, dokumentālajā kino laiks vienmēr ir tavs sabiedrotais – jo tu ilgāk to filmu vari filmēt, jo viņa labāka būs.”
Stāstam būs vairāki varoņi. Par centrālo varoni kļuvis vientuļš čellists, kuru iespējams sastapt, spēlējot Doma laukumā.
“Man ir tādi mazi varonīši un viens liels varonis, kurš kā kopā savilcējs, un tas stāsts varbūt mazliet par to, ka tas Covid laiks tiešām cilvēkiem ievieš pārmaiņas, viņi tagad ir sastrīdējušies un vairs nevar viens ar otru satikt nekādi, un sākas cita dzīve,” pastāstīja Zviedris.
Ivars Zviedris šajā laikā filmē gandrīz katru dienu. Režisors saka – turu acis vaļā. Ar kameru viņš vēro, kā vīrusa laiks maina cilvēku uzvedību, tāpēc arī apgalvo, ka dokumentālais kino jau robežojas ar antropoloģisku pētījumu.
“Sociālais efekts un psiholoģiskais efekts – tas vilnis vēl tikai tuvojas. Pats vīruss ir kaut kur, bet kas ir bīstamāks – sociālā lieta vai vīruss, tas ir vēl liels jautājums,” norādīja Zviedris.
